Jānis Felsbergs: Vai pensionāru cerības piepildīsies? 5
Sācies 2020. gads, saņemti laimes, veselības un visa laba vēlējumi. Vai ir pamats domāt, ka tas būs labs arī pensionāriem?
Lieli solījumi, niecīgi rezultāti
Saeimas priekšvēlēšanu laikā maznodrošinātajiem pensionāriem jau kopš 2019. gada janvāra tika solīts straujš labklājības līmeņa pieaugums.
“Latvijas Avīze” 2018. gada 14. augusta numurā publicēja īsu kopsavilkumu “Ko pensionāriem sola partijas”, kurā, komentējot šos solījumus, sociālās politikas eksperte Ruta Zilvere secināja – kamēr 12. Saeimā strādājošās partijas nesola neko vai pavisam mazumiņu, parlamentā nepārstāvētās partijas sola noteikt minimālo vecuma pensiju 450 eiro vai vismaz minimālās algas līmenī, bet minimālo sociālā nodrošinājuma pabalstu – ne mazāku par 200 eiro.
Ar kādiem darbiem tad solītāji no valdības koalīcijas partijām sāka atbalsta sniegšanu pensionāriem? Viens no pirmajiem bija Labklājības ministrijas plānotā pērnā gada budžeta samazināšana par 48 miljoniem eiro, atņemot iespēju 2020. gadā paaugstināt minimālās pensijas aprēķina bāzi no 64 līdz 99, kā to bija solījusi ministre, bet tikai līdz 80 eiro. Kā tika skaidrots, šie miljoni bija vajadzīgi, lai izpildītu valdības solījumu ierēdņu algu paaugstināšanai.
Cik gan viegli atņemt naudu sociālajam budžetam, ja faktiski neviena no koalīcijas partijām priekšvēlēšanu solījumus pensionāriem nav noteikusi par savu prioritāti! Tām, kā izrādās, prioritātes ir savu ierēdņu algu paaugstināšana par jebkuru cenu, pat uz visnabadzīgāko savas valsts iedzīvotāju rēķina.
Par to liecina arī fakts, ka 2020. gadā trūcīgo iedzīvotāju ienākumu robeža tiek saglabāta 2009. gadā noteiktajā līmenī – 128,06 eiro mēnesī (ministru algas gan kopš 2014. gada ir palielinājušās par 557 eiro mēnesī).
Taču trūcīgās personas statuss atbrīvo no pacientu iemaksām un līdzmaksājuma par kompensējamajiem medikamentiem, kā arī ļauj saņemt nekustamā nodokļa un daudzas citas atlaides.
Tas nozīmē, ka kopš 2020. gada 1. janvāra minimālās vecuma pensijas saņēmēji, kuriem darba stāžs ir 41 gads vai vairāk, zaudēs visas atlaides, kuras pienākas trūcīgai personai, jo viņu pensijas apmērs tagad būs 136 eiro jeb nepilni astoņi eiro virs valstī noteiktā trūcīguma sliekšņa.
Indeksācija – vai tiešām tik dāsna?
Mēs, pensionāri, vai ik dienu dzirdam, ka tik dāsna pensiju indeksācija kā 2019. gada 1. oktobrī līdz šim nav bijusi. Vai tiešām tā bijusi tik dāsna? 2019. gadā indeksēja visas pensijas vai to daļas līdz 420 eiro mēnesī.
Arī maksimālais indeksācijas koeficients pieauga no 1,072 līdz 1,0977, ja pensionāra darba stāžs bija virs 45 gadiem. Piemēram, saņemot pensiju 420 eiro apmērā, pēc indeksācijas pensionārs ar šādu darba stāžu saņēma par 41,03 eiro vairāk.
No tiem ap 21 eiro – inflācijas radīto zaudējumu kompensācija, bet 8,20 eiro aiziet nodoklī. Reālais pieaugums – ap 12 eiro mēnesī pie vidējās algas pieauguma ap 80 eiro mēnesī. Pensijas 200 eiro apmērā ar tiem pašiem nosacījumiem pieauga tikai par 19,54 eiro, no kuriem ap 10 eiro ir inflācijas zaudējumu kompensācija, pieaugums ap 9,54 eiro.
Ja pensionāra darba stāžs bija mazāks – līdz 29 gadiem, papildu ieguvums no indeksācijas bija tikai 14,38 eiro (no tiem inflācijas kompensācija ap 10 eiro), reālais pieaugums ap 4,38 eiro. Šie pensiju pieauguma skaitļi parāda mūsu pensiju sistēmas būtiskāko netaisnību: pensiju indeksācija palielina pensionāru ienākumus par labu lielāko pensiju saņēmējiem.
Daļai maznodrošināto pensionāru pēc indeksācijas pensija par dažiem eiro pārsniedza ienākumu līmeni, kurš ļauj iegūt pašvaldībā noteikto maznodrošinātā statusu, tādēļ viņi zaudēja visu veidu pašvaldības atbalstu, tajā skaitā dzīvokļa pabalstu.
Kopumā zaudējumi daudzkārt pārsniedza nelielo pensijas pieaugumu. Šī problēma zināma jau daudzus gadus, taču valsts mērogā netiek risināta.
Arī šogad valdība atteicās izskatīt minimālā ienākuma līmeņa projektu, kuru bija sagatavojusi Labklājības ministrija un kurā bija paredzēti pasākumi, lai novērstu sekas, ko rada nesaskaņota kāda sociālā atbalsta palielināšana, kurš tā saņēmējam rada daudz būtiskākus, nepamatotus zaudējumiem.
Latvijas Pensionāru federācija jau 2018. gada 28. maija domes sēdē darīja zināmu visām politiskajām partijām, kādi ir būtiskākie jautājumi, kuru risināšanu pensionāri gaida no varas partijām. Vēl pēc gada prioritārie jautājumi no šī saraksta tika nosūtīti Sociālo un darba lietu komisijas vadītājam Andrim Skridem izskatīšanai, kura tā arī nenotika.
Šāda attieksme – pilnīga pensionāru ignorēšana, neskatoties uz atgādinājumiem, no Saeimas puses vēl nekad nav bijusi. Atgādināšu šos pensionāriem svarīgos jautājumus: pensiju indeksācija ar vienādu summu eiro visām pensijām, pensionāru ienākumu, kuri ir zemāki par nabadzības riska robežu, neaplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, vienādu sociālās palīdzības kritēriju noteikšana pensionāriem visās pašvaldībās, darba stāža palielināšana pensionārēm par bērnu izaudzināšanu, griestu noteikšana piemaksas piešķiršanai par darbu līdz 1996. gadam pensionāriem, kuri pensionējušies pēc 2011. gada.
Ko jaunajā gadā darīt mums, pensionāriem? Vai turpināt ticēt vieglprātīgiem partiju solījumiem, vai izmantot iespēju kaut ko radikāli mainīt? Lemšanai atvēlēts laiks līdz jūnijam, kad valdība būs iezīmējusi 2021. gada budžeta prioritātes un mēs ieraudzīsim tās attieksmi pret pensionāriem. Taču tas nenozīmē, ka mums, klusu ciešot, jāgaida. Jākļūst aktīvākiem savu interešu aizstāvēšanā!
Nākamgad nabadzība nemazināsies
Eiropas Pretnabadzības tīkla “EAPN–Latvia” valdes priekšsēdētāja Laila Balga: “Svarīgi, ka Labklājības ministrijai gada nogalē izdevies spert nelielu soli uz nevienlīdzības mazināšanu – sākušās diskusijas par lielāku garantēto iztikas minimumu, sākti pētījumi par iedzīvotāju patēriņa grozu, nedaudz paaugstinātas pensijas, pievērsts vairāk uzmanības cilvēkiem ar invaliditāti.
Taču 2020. gadā ne mūsu pensionāriem, ne citai lielai iedzīvotāju daļai nav cerību uz nabadzības mazināšanos. Ja katra cilvēka maciņā nebūs pienācīgs daudzums naudas, nebūs iespējas pēc saviem ieskatiem iegādāties visas nepieciešamās lietas, iegādāties mājokli, apmaksāt visus ikdienas pakalpojumus un bez satraukuma nomaksāt nodokļus, tad nebūs nodrošināta cilvēka cienīga dzīve.
Pienācis brīdis, kad runa ir par vismaz 1000 eiro mēnesī. Valsts vēl arvien netiek galā ar saviem pienākumiem pret mūsu senioriem, kas liecina par stagnāciju labklājības nozarē. Ministrijas kopumā lēmējinstitūcijām nepiedāvā sociālās politikas programmu, tā nav akcentēta arī Nacionālajā attīstības plānā turpmākajiem septiņiem gadiem.
Līdz ar to Latvijas senioriem jaunajā gadā jāturpina pašiem strādāt un pelnīt, kā arī ļoti jāsargā sava veselība. Senioriem jāiekļaujas sabiedriskajā dzīvē un daudz aktīvāk jāietekmē likumdošanas procesi.”
Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa: “Labklājības ministrija izstrādāja un virzīja valdībā “Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.– 2021. gadam”, kurš paredzēja sniegt atbalstu nabadzības un ienākumu nevienlīdzības riskiem visbiežāk pakļautajām sabiedrības grupām – pensijas vecuma cilvēkiem, ģimenēm ar bērniem, cilvēkiem ar invaliditāti –, tostarp palielināt trūcīgas personas ienākuma līmeni līdz 198 eiro jeb 40% no mājsaimniecību ienākumu mediānas, bet garantēto minimālo ienākumu (GMI) līmeni – līdz 99 eiro jeb 20% no mājsaimniecību ienākumu mediānas.
Lai arī jaunajā gadā plāns netiks ieviests pilnībā, tomēr būtiski, ka, veidojot 2020. gada budžetu, tika rasta iespēja novirzīt 10 miljonus eiro noteiktu iedzīvotāju grupu ienākumu palielināšanai jau kopš 1. janvāra. Nākamajā gadā Labklājības ministrija šo plānu aktualizēs un atkārtoti virzīs izskatīšanai Ministru kabinetā.”
