Vai pensijas vecuma paaugstināšana tiešām pozitīvi ietekmēs sociālo budžetu? 0
Liels pārsteigums daudziem, valsts amatpersonas ieskaitot, bija pagājušajā nedēļā publiskotā SKDS pētījuma secinājums: izrādās, fotoradaru uzstādīšanu atbalsta 70 procenti aptaujāto!… It kā varēja gaidīt pilnīgi pretējo, ņemot vērā šo “satiksmes uzraugu” visaptverošo kritizēšanu.
Bet, nē – asos iebildumus izraisa nevis paši radari, bet uzstādīšanas gaita un šajā procesā vērojamo dīvainību blaknes.
Pilnīgi iespējams, dažu svaigu atziņu mūsu valdība būtu ieguvusi, pasūtot pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret pensionēšanas vecuma paaugstināšanu. Tas pēdējā laikā ir ass sāpju punkts. Lai gan perspektīva strādāt ilgāk nav iepriecinoša, lietišķi domājoša sabiedrības daļa to pieņem kā neizbēgamību. Protestus rada pagaidām ļoti daudzi neatbildēti jautājumi par to, vai Saeimas nolemtais darba gaitu pagarinājums patiešām pozitīvi ietekmēs sociālo budžetu, nevis daļai strauji pasliktinās dzīves kvalitāti. Labklājības ministre Ilze Viņķele gan braši turas amata seglos – kas cits šajā gadījumā koalīcijas pilnvarotam cilvēkam atliek? – ar sava resora speciālistu aprēķiniem cenšoties pamatot plānotos pensionēšanās termiņus. Lai gan ministre iemācījusies prasmīgi atvairīt arī opozīcijas iebildumus, šaubas par straujākas pensionēšanās vecuma celšanas ieguvumu tikai vairojas.
Tāpēc Ilze Viņķele šajā gadījumā arvien biežāk sāk izskatīties pēc vientuļas bruņinieces verbālajā karalaukā – viņai uzdots noturēt savu pozīciju, uz papildspēkiem necerot. Tāpēc jāsāk bažīties, ka viss ar pensijas vecuma celšanu saistītais pamests tikai Labklājības ministrijas (LM) apsaimniekošanā.
Tas, ka cilvēkiem pat vēl raženā pusmūžā grūti atrast darbu, jau kļuvis par visiem zināmu ābeces patiesību. Tādā gadījumā – kurš veiksmīgi nodarbinās tos desmitus tūkstošus, kas nereti aiz gluži cilvēciskiem apsvērumiem patlaban vēl paturēti uzņēmumos līdz iepriekš noteiktajai pensionēšanās robežai un aiz tās piedzīvos saīsināšanu, kļūstot par bezdarbniekiem? Šis jautājums būtu tikai acīmredzamā smaile veselam vaicājumu kalnam, kas samilzis aiz labklājības ministres stāva. Pieļauju, ka valdībā, lemjot celt pensionēšanās slieksni jau no 2014. gada, bieži un plaši izteikušies arī citi ministri – ekonomikas kurators Daniels Pavļuts, izglītības reformēšanas kaismīgais entuziasts Roberts Ķīlis un vēl dažs labs. Joprojām gribas labticīgi maldīties, ka valdība saskata visu jomu kopsakaru un ekonomikas ministrs vismaz vīzijas līmenī zina jaunu darba vietu pieauguma tempus, bet vides un reģionālās attīstības ministrs uzņēmies atbildību par depresīvo apvidu uzplaukumu, lai tur būtu ko darīt visām paaudzēm. Ja tā, kāpēc viņu balsis nedzirdam nu jau līdz referenduma slieksnim aizgājušajai diskusijai par sāpīgo pensionēšanās jautājumu? Nekas iepriecinošs nav dzirdēts par veselības aprūpes uzplaukumu un kur nu vēl par vecākās paaudzes darba spējas saglabājošiem plāniem. Tāpat mūža izglītības jēdziens joprojām saistās ar pensiju jau nopelnījušu aktīvu senioru interešu klubiņiem.
Labi saprotama ir tā iebildumu daļa, kas skar valstī izaudzēto pabalstu saņēmēju pulku. Kāpēc vienam, sakiet, jāstrādā bezmaz līdz pēdējai stundiņai, kamēr cits jau trešajā paaudzē neko smagāku par karoti rokā nav turējis un arī netaisās? Maz cerību, ka hronisko bezdarbnieku atvases kļūs par čakliem nodokļu maksātājiem un patiešām gribēs strādāt arī tad, ja šo iespēju pievedīs klāt. Ka nestrādāšana jau kļuvusi par vienas sabiedrības daļas dzīves veidu, labi redzams laukos. Lai gan LM apgalvo, ka pabalstus saņemt vairs nav tik vienkārši, lielu pārmaiņu nav. Jo arī šajā lauciņā Viņķeles kundzes vadītā ministrija karo viena pati.
