Vai pēc augstskolas absolvēšanas strādājat savā specialitātē? 0
Māra Prindule, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes absolvente: “Šobrīd nestrādāju ne savā, ne kādā citā jomā. Palīdzu ikdienas darbos saviem vecākiem, kuriem pieder zemnieku saimniecība. Nopietnā līmenī darbu vēl neesmu meklējusi, bet pats galvenais kavējošais kritērijs ir darba sludinājumos minētā darba pieredze.
Man tā diemžēl ir visai neliela, tādēļ nespēju konkurēt ar citiem jomas pārstāvjiem. Pastāv iespēja vispirms piedāvāties kā praktikantam, parādīt savas spējas un zināšanas un vēlāk arī iekārtoties pamatdarbā. Skatoties nākotnē – noteikti ieteiktu kritiskāk izvērtēt, noteikt un arī finansiāli atbalstīt tās studiju programmas, kuru beidzēji ir patiešām nepieciešami valsts un sabiedrības izaugsmei. Arī vairāk kontrolēt studējošo sadalījumu pa nozarēm – neuzņemt pārāk daudz studentu vienā studiju programmā.”
Arita Krēsliņa, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes absolvente: “Nestrādāju savā specialitātē, bet varu piebilst, ka vairākums kursabiedru, apmēram 70%, strādā, kas, manuprāt, ir diezgan daudz. Savā specialitātē nedarbojos, jo no 2. kursa strādāju pašā universitātē administratīvi sabiedriskajā sektorā par projektu vadītāju. Šis darbs ir pietiekami dinamisks un cieši saistīts ar universitāti, tādēļ neuztraucos, ka nav saistīts ar specialitāti. Iestājoties likās, ka ķīmiķiem darbu atrast grūti, bet tagad jāsaka – nav problēmu, kas meklē, tas atrod. Lai gan darba sludinājumi brīvi nekarājas pie ziņojumu dēļiem, tie jāmeklē caur mācībspēkiem, darbu vadītājiem u. tml. Ir pilnīgi skaidrs, ka augstskola nevar sagatavot tieši konkrētajai nozarei, iekārtai, sfērai nepieciešamos speciālistus, taču manā fakultātē, manuprāt, lieliski strādā princips, ka augstskola ir tā vieta, kur nāk darba piedāvājumi no uzņēmumiem.”
Marika Razminoviča, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes absolvente: “Šobrīd nekur nestrādāju, taču esmu darba meklējumos. CV sūtu jau diezgan ilgu laiku, diemžēl bez rezultātiem. Man nav pieredzes, bet darba devēji vēlas tikai pieredzējušus darbiniekus. Tāpēc uzskatu, ka mūsu fakultātē būtu nepieciešama prakse. Tās mūsu programmai ļoti pietrūka. Pirmkārt, plika teorija sāka apnikt, otrkārt, vienmēr ir iespēja palikt strādāt prakses vietā. Zinu, ka mūsu profesijas pārstāvju darba tirgū ir pārāk daudz, ir jāievieš tāda sistēma, lai katrā programmā būtu noteikts skaits studiju vietu, kuras vēlāk būtu nepieciešamas darba tirgū.”
Kristīne Pāviška, Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes absolvente: “Šobrīd nestrādāju vispār, bet darbu meklēju. To atrast diezgan grūti, jo darba devējs vēlas darbinieku ar vismaz divu vai trīs gadu pieredzi. Esmu novērojusi, ka vakances bieži vien nav publicētas, tādēļ ir grūti uzzināt un pretendēt uz tām. Visbiežāk darbu savā specialitātē atrod tikai tie cilvēki, kuri atrodas galvaspilsētā. Uzskatu, ka izglītības sistēmai jānosaka prioritārās nozares un to, kādas specialitātes ir nepieciešamas. Tas attiecīgi palīdzēs izvērtēt, cik studentu var uzņemt konkrētā specialitātē. Savukārt darba devējiem nav jābaidās no tikko augstskolu absolvējušiem jauniešiem, kuriem nav pieredzes, bet jāuzņemas iniciatīva kādu jaunu cilvēku apmācīt vai ierādīt kādas prasmes. Jāattīsta arī profesionālās skolas un arodskolas, jo ne visiem ir vajadzīga augstākā izglītība. Valstij un uzņēmumiem jānodrošina darba vietas, attīstot, piemēram, ražošanu.”
