Vai pazūd kāda mūsu kultūras daļa? Kā padarīt redzamāku latviešu oriģināldramaturģiju 0
KRISTIĀNA ŠTRĀLE DREIKA,
biedrības “Dramaturgu asociācija” (www.lugas.lv) valdes priekšsēdētāja
Tas, kā pazūd un rodas no jauna kādas tautas kultūras daļas ir apjomīga pētījuma vērts temats. Tāpēc šajā rakstā par vienu no latviešu kultūras daļām, kura vēsturiski bijusi ļoti nozīmīga, bet paliek arvien neredzamāka – par dramaturģiju.
Par dramaturģiju kā līdzvērtīgu daiļliteratūras formu, tikpat nozīmīgu kā abas pārējās: proza un dzeja. Par dramaturģiju, kuru latviešu dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons savulaik uzskatīja par augstāko literatūras izpausmi.
Vispirms par to, kas notiek ar mūsdienu latviešu autoru lugu publicēšanu.
Bērnu lugu grāmatu skaits paliek nemainīgs, vidēji 1 – 2 grāmatas gadā.
Taču pieaugušo lugas publicētas mazāk: kopš 2010. gada iznākušas septiņas mūsdienu autoru lugu grāmatas. Laika periodā no 2000. līdz 2009. gadam lugas pieaugušajiem publicētas apmēram divas reizes vairāk.
Atšķirības arī saturiskas: iepriekš tika publicēti atzītāko Latvijas dramaturgu darbi, un šīs publikācijas pilnvērtīgi atspoguļoja dramaturģijas procesu. Pēdējos gados autora vārda atpazīstamība vairs nav noteicošais.
Ja runājam par periodiku, tad nesen, aptaujājot ar literatūru un teātri saistītos izdevumus, par lugu un to recenziju publicēšanu interesi izrādīja tikai “Jaunā Gaita”.
Zīmīgi – žurnāls, kas tiek izdots ārpus Latvijas. Vai spēja novertēt savas kultūras unikalitāti un vērtību ir īpašība, kas mums piemīt, tikai pārceļoties uz dzīvi svešumā?
Ja par plašo pasauli…
Stagnē latviešu lugu popularizēšana ārzemēs.
To var darīt dažādos veidos, taču platformai “Latvian Literature” interesē tie literārie teksti, kas publicēti grāmatās.
Mazinoties lugu publicēšanai, nenotiek arī šīs literatūras formas izvērtēšanas process. Grūti atrast tādu lasāmvielu kā lugu recenzijas, un literatūras procesu apskatos nepieminēt dramaturģiju šķiet jau pavisam pašsaprotami.
Kamēr tas nenotiek – autoriem ir mazāka iespēja uzlabot savu darbu kvalitāti konstruktīvas kritikas iespaidā. Un, jo mazāk kvalitātīvu darbu, jo mazāka iespēja, ka tos publicēs… Apburtais loks.
Jau desmit gadus vairs nepastāv Latvijas Literatūras gada balvas dramaturģijas nominācijas
(konkursā vērtē vienā kalendārajā gadā Latvijā izdotu literāru autordarbu pirmpublicējumus).
Jā, ir ikgadējā Latvijas teātra balva teātrī “Spēlmaņu nakts” arī orģināldramaturģijai, bet tā attiecas tikai uz profesionālajos teātros iestudētajiem tekstiem. Jā, tekstiem, kas var būt un var nebūt lugas. Jo iestudēt teātrī var jebko: lugas, prozu, dzeju, instrukcijas un pat dokumentus. Turklāt lielākā daļa tekstu, kuri nominēti šai balvai, netiek publicēti.
Mūsdienu labākās latviešu lugas tādējādi kļūst pieejamas tikai izredzētajiem.
Gluži kā viduslaikos, kad Bībele bija pieejama tikai elitei, nevis ikvienam iedzīvotājiem.
Rakstniece Ieva Melgalve pirms vairākiem gadiem rakstīja: “Lielākoties dramaturgs strādā, vēl nezinot, vai viņa darbs tiks iestudēts. Ar profesionālo kvalitāti un aktuālu tēmu nepietiek, daudz kas ir atkarīgs no režisora gaumes un teātra politikas. (..)
Tomēr ir iespējams un nepieciešams dramaturģiju vērtēt arī kā literatūru, kā tekstu. Īpaši svarīgi tas ir mūsdienās, kad tikai retā jauna latviešu luga piedzīvo izrādi teātrī.
Tieši ar šādu mērķi tika rīkots Nacionālais lugu konkurss. (..) Šis konkurss sniedzis dramaturgiem tik būtisko viņu darbu novērtējumu, kā arī devis stimulu turpmākajam darbam.
Un, iespējams, būtiskāka par naudas prēmijām ir apziņa, ka tavs darbs ir nepieciešams un arī turpmāk tāds būs.”
Tiem, kuri nezina, piebildīšu, ka Latvijā Nacionālie lugu konkursi vairs nenotiek.
Tad vēl – saglabāšana nākotnei. Lai cik autoram piederošajos datu mākoņos glabātos viņa izcilākās lugas, tas nenodrošina to pieejamību nākamajām paaudzēm.
Rakstnieks Arturs Goba par Mariju Pēkšēnu 1931. gadā rakstījis: “Pagājušā gadusimteņa septiņdesmitos gados dramatiskās rakstniecības laukā ar viņu varēja mēroties tikai vēl Ādolfs Alunāns. Ka Mariju Pēkšēnu arī tagad maz, pārāk maz pazīstam, tur vainojams tas apstāklis, ka viņas lugas palikušas neiespiestas.”
Pastāv skolēnu ieteicamās literatūras saraksti. Kādas iespējas būs skolēniem iepazīties ar mūsdienu – pēdējās desmitgades – dramaturģiju? Cik lielas ir iespējas pašiem to spēlēt?
Lugu iestudēšana kā viena no brīvā laika izklaidēm un saliedēšanas formām ir būtiska ne tikai jauniešiem.
Piemēram, 2017. gadā zemnieku saimniecības “Kalna Dzenīši” kolektīvs izdomāja kaut ko iestudēt Līgo vakaram, un beigās tika pat līdz skatei. Vai šādas iniciatīvas var rasties, ja nav lugas teksta? Precīzāk sakot – pieejama lugas teksta. Arī diasporas latviešiem…
Pieejamība ir cieši saistīta ar publicēšanu.
Zīmīgi, ka pēdējo gadu Latvijas amatieru teātru labākās izrādes tapušas, izmantojot galvenokārt dramaturģijas klasiku, nevis mūsdienu latviešu lugu autoru darbus.
Ja Latvijas profesionālie teātri bieži izmanto dramatizējumus un adaptējumus, tad citiem ne vienmēr ir nepieciešamās prasmes, lai kādu tekstu pielāgotu iestudēšanai.
Atbildot uz iepriekšminētajām problēmām, pērnā gada 16. augustā Dubultos, “Zaļās atmodas muzejā” notika biedrības “Dramaturgu asociācija” rīkota publiska diskusija par lugu kā literāru tekstu un oriģināldramaturģijas publicēšanu.
Lai arī uz šo diskusiju bija aicināti grāmatu izdevēji, neviens no tiem neieradās. Tomēr uz epasta vēstulēm atbildes sniedza, minot dažādus argumentus, kādēļ tās dramaturģiju nepublicē: finansiāli iemesli, iemaņu trūkums.
Bija ieradusies arī Kultūras ministrijas pārstāve – tas lika secināt, ka problēma patiešām ir aktuāla. Varbūt svarīgs ir arī kvalitatīvs piedāvājums izdevniecībām un pašu autoru vēlme tikt publicētiem?
Tūlīt pēc diskusijas radās idejas, kā veicināt lugu publicēšanu.
Viena no tām: piedāvāt izdevniecībām lugu krājumu, kurā būtu mūsdienu labākā dramaturģija – profesionālas žūrijas atlasīta.
Atsaucās 16 autori, kuri atsūtīja 40 lugas. Vērtēšana noslēdzās šī gada 15. janvārī, rezultāti paziņoti. Cerēsim uz sekmīgu turpmāko projekta gaitu un to, ka tas būs pozitīvu pārmaiņu iesākums.
Ja kāds vēlas iebilst, ka nav jēga lugas publicēt, jo tās lasa ļoti šaurs teātra profesionāļu loks un arī ne visi, tad tomēr apgalvošu, ka tā nav.
Pilnvērtīga kādas tautas literatūra nevar sastāvēt tikai no bestselleriem.
Un nav būtisks teksta autora nolūks, tas, kam darbs adresēts: lasītājam vai skatītājam.
Ja iestudēt var visu, arī lasīt var visu. Protams, arī lugas. Arī mikroblogošanas vietni Twitter, kurā 2016.gada 13.oktobrī rakstniece Dace Rukšāne rakstīja: “Es gan šad un tad lasu lugas ar tīksmi. Iztēles un iedomu brīvība.”
