Vai patiesībā esam dziedātāju tauta? 2
Kas īsti ir Latvijas iedzīvotāji – vairāk kultūras procesa veidotāji vai arī kultūras patērētāji, un vai abi šie aspekti ir savstarpēji saistīti? Vai maciņa biezums noteikti nozīmē arī lielāku gatavību baudīt plašo kultūras piedāvājumu? Galu galā – vai tiešām esam dziedātāju un dejotāju tauta, kā to it sevišķi īsi pirms Dziesmu svētkiem un tūlīt pēc tam nemitējamies uzsvērt?
Šie ir visai Latvijas kultūrainai svarīgi jautājumi, uz kuriem atbildes – vai vismaz pārdomu vērtu daļu no tām – var atrast pagājušā gada nogalē biedrības “Culturelab” ar VKKF atbalstu veiktajā pētījumā “Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība kultūras aktivitātēs 2007 – 2014: pētījumu dati un statistika”. Tas notika sadarbībā ar pētījumu centru SKDS, aptaujājot kopumā 1047 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Pētījums sniedz plašu vielu pārdomām – arī par mītiem un stereotipiem, kas ir tik dzīvi mūsu ikdienas apritē. Iepriecinoši, ka viens vērienīgs veikums pēdējos gados novārtā atstātajā kultūras patēriņa izpētes jomā laika ziņā gandrīz sakritis ar citu – Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” un Latvijas Kultūras akadēmijas īstenoto pētījumu “Kultūras patēriņš Vidzemē: kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras norisēs”.
Nav noslēpums, ka šādi pētījumi, kas, protams, arī kaut ko maksā (izskan, ka izmaksas ir aptuveni 7000 eiro), itin bieži tā arī īsti nenokļūst līdz to tiešajai auditorijai – kultūras organizāciju vadītājiem un projektu veidotājiem. Ļoti retos gadījumos jau pētījuma sākumā ir skaidrs, kādās problēmsituācijās to rezultāti varētu tikt izmantoti. Tāpēc var tikai izteikt gandarījumu, ka šis acīmredzot ir izņēmuma gadījums, jo pagājušās nedēļas izskaņā notikusī diskusija starp abu minēto pētījumu veicējiem un kultūras dzīves veidotājiem un organizatoriem no visas Latvijas bija vērtīga un turpināma ierosme.
Pirmā asociācija – Dziesmu svētki
“Culturelab” pētījums apliecina, ka, no vienas puses, Latvijā absolūtais iedzīvotāju vairākums (pat 90%) katrs savā veidā ir iesaistīts kultūras patēriņā. Tātad gandrīz katrs no mums kaut reizi gadā tā vai citādi ir baudījis kultūru (kaut vai aizejot uz teātri vai uz pilsētas svētkiem), taču to, kuri kaut kur dodas reizi mēnesī vai biežāk, ir tikai pieci līdz septiņi procenti. Tātad kultūras iestādes apmeklējam daudzi, bet reti. Tomēr situācija neizskatās tik slikti, ja uz to paraugās plašākā – Eiropas Savienības – kontekstā. Tad izrādās, ka mūsu valsts iedzīvotāju aktivitāte daudz neatšķiras un ir pat nedaudz augstāka nekā Eiropā vidēji. Igaunijā aktīvo kultūras baudītāju skaits gan ir vēl lielāks (30%), kamēr Lietuvā – līdzīgs kā Latvijā.
Kādu kultūru tad vislabprātāk baudām? Nevar nepamanīt, ka Latvijas iedzīvotāju iecienītākais kultūras pasākums ir pagasta, pilsētas vai novada svētku svinēšana. Prieks par to, ka vairāk nekā puse gan atzīst, ka pēdējā gada laikā ir lasījuši grāmatas (nav norādīts – cik), apmeklējuši muzejus un apceļojuši Latviju. Līdzīgas tendences novērojamas arī pētījumā par Vidzemi. Tāpat redzams, ka iedzīvotāji vairāk izvēlas bezmaksas pasākumus. Savukārt, ja runa ir par pirmajām asociācijām, domājot par kultūru, visizplatītākā ir Dziesmu un deju svētki, tad seko teātris. Nosaukto asociāciju vidū ir arī Nacionālā opera, kultūras pagrimums laukos, “Jaunais vilnis”, koru olimpiāde u. c.
Īpašā auditorija – seniori
Kultūras procesu pētnieks Gints Klāsons uzsver, ka Latvijā ir izteikti neliels kultūras aktīvo līdzdalībnieku īpatsvars. Pēdējos septiņos gados tas nav izteikti mainījies, lai gan cilvēki atzīst, ka vairāk veic radošo darbu, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, un samazinās to iedzīvotāju skaits, kas nodarbojas ar amatniecību un rokdarbiem.
Pētījums rāda, ka 33% Latvijas iedzīvotāju var dēvēt par neaktīviem kultūras patērētājiem. Savukārt 19% ir izteikti aktīvi vietējo pasākumu piekritēji (viņi labprāt dodas uz pilsētas vai novada svētkiem, ballēm, bibliotēku, baznīcu). Turpretī tikai apmēram 18% iedzīvotāju ir tādi, kas labprāt apmeklē un iesaistās ļoti dažādās kultūras aktivitātēs. Viņus varētu saukt par katra kultūras pasākumu organizatora sapni, jo viņi ar vienlīdz lielu entuziasmu apmeklē kā operu un baletu, tā popmūzikas koncertus, vietējās balles, naktsklubus, kā arī muzejus, zooloģisko dārzu u. c. Būtiski arī, ka kultūras pasākumu apmeklēšanā aktīvāki ir tie cilvēki, kuri paši dzied un dejo, spēlē teātri vai arī piedalās kādās citās aktivitātēs.
Kā uzsver Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) asociētā profesore Anda Laķe, būtisks uzdevums kultūras dzīves organizatoriem ir sekmēt apmeklējumu regularitāti, kas palīdzētu vēl vairāk piesaistīt tos, kas jau nāk uz kultūras pasākumiem. No vienas puses, valstiskie teātri jau to dara, palielinot uzvedumu skaitu, kas tiem ir palīdzējis noturēties virs ūdens krīzes gados, “piespiežot” regulāros apmeklētājus nākt vēl un vēlreiz. Tomēr, no otras puses, nav noslēpums, ka pārāk intensīvā uzvedumu plūsma pārāk daudzos gadījumos nebūt nesekmē iestudējumu kvalitāti. Arī pētījuma dati apstiprina, ka pēdējos septiņos gados ir pieaudzis izrāžu un arī apmeklējumu skaits. Visvairāk tas attiecas uz Liepājas un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, pēc tam seko Dailes teātris un Jaunais Rīgas teātris. Bet Operā apmeklējumu skaits samazinājies.
Statistika liecina, ka muzeji ir vienīgā kultūras joma, kur pēdējos septiņos gados ir pieaudzis apmeklētāju skaits. Tas gan noticis, galvenokārt pateicoties Muzeju naktij, ko vismaz reizi ir apmeklējuši 44% iedzīvotāju, 2014. gadā kopējai auditorijai sasniedzot 230 000 cilvēku. Tās sīvākais konkurents par apmeklētāju sirdīm ir ikgadējais gaismas festivāls “Staro Rīga”, par ko vismaz reizi priecājušies 47% iedzīvotāju. Tajā pašā laikā nav gūti pierādījumi tam, ka Muzeju naktij būtu izteikti pamudinoša ietekme doties uz muzeju arī dienas gaismā.
Kultūras darbinieku ziņā ir būtiskā izšķiršanās, vai tiekties palielināt jau esošo regulāro apmeklētāju nākšanas biežumu vai arī uzņemties ilglaicīgo un samērā nepateicīgo uzdevumu iekustināt mazaktīvo auditoriju, kuras vidū visvairāk ir pārstāvēti 55 – 74 gadus vecie iedzīvotāji, nestrādājošie, pensionāri, vīrieši, vieninieki, arī – nepilsoņi un cittautieši.
Par senioriem ir īpašs stāsts, jo jau šobrīd skaidrs, ka kultūras darbiniekiem tuvākajā nākotnē būs nopietni jādomā, kā pilnveidot un padarīt interesantu kultūras piedāvājumu tieši viņiem (pēc “Eurostat” aplēsēm par 65 gadiem vecāku cilvēku īpatsvars no 19% 2014. gadā palielināsies līdz 25% 2030. gadā).
Sporto un fotografē
Kādas tad ir mūsu “kulturālās” nodarbes? Izrādās, ka pirmajā vietā ir sportošana, ar ko nodarbojoties katrs ceturtais laikabiedrs. (Sports tradicionāli tiek ietverts šādos pētījumos, tā paplašinot tradicionālo kultūras jēdzienu.) Pēc tam cilvēki visbiežāk piesauc fotografēšanu un filmēšanu (te gan aizdomas, ka, visticamāk, tas notiek, izmantojot telefona kameru), amatniecību un rokdarbus. Dziedāšanu korī un tautas deju dejošanu piemin tikai 5% un 3% aptaujāto.
No pirmā skata paradoksāls šķiet pētījuma secinājums, ka cilvēki no lauku novadiem biežāk dodas baudīt kultūru Rīgā nekā uz kultūras pasākumiem savā novadā. Pētnieks Gints Klāsons to vispirms saista ar piedāvājumu, jo Rīgā cilvēki apmeklē profesionālās mākslas notikumus, kas reģionos nav tik plaši pieejami.
Pārdomas rosinoši ir arī pētījuma secinājumi par jaunuzcelto reģionālo kultūras objektu ietekmi uz kultūras patēriņu. Izrādās, ka zināmākā ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka un Dzintaru koncertzāle, arī topošā Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars”. Tomēr samērā zema šobrīd ir reģionālo kultūras objektu atpazīstamība citos reģionos – piemēram, Vidzemes koncertzāli “Cēsis” Latgalē zina tikai katrs desmitais. Novērojama arī tendence, ka iedzīvotāju vairākums ir informēti par kultūras norisēm, bet vai nu tās neapmeklē vai arī dara to kūtri.
Kad nevēlamies kaut kur doties vai kaut ko darīt, bieži aizbildināmies ar naudas trūkumu, sak’, kāda tur kultūra, ja kabatās svilpo vējš. Tā, no vienas puses, varētu arī būt (to atzīst 55% aptaujāto, tomēr argumentu vidū ir arī laika un kompānijas trūkums), jo nav noslēpums, ka, piemēram, ģimenei apmeklēt kultūras pasākumus izmaksā dārgi – it sevišķi saskaitot visas izmaksas kopā. Cits jautājums – ja nu pēkšņi mēs kļūtu bagāti kā Krēzi, vai mūsu attieksme pret kultūru tūlīt mainītos uz labo pusi. Izrādās – tā nav, un šis uzskatāms par vienu no būtiskākajiem pētījuma secinājumiem. Krietna daļa aptaujāto atzīst, ka ienākumu palielināšanās gadījumā vispirms dotos ārzemju ceļojumos, bet, ja šādas iespējas nebūtu – tad pa Latviju (tas, protams, paver zināmas cerīgas izredzes novadu muzejiem un citām kultūras iestādēm). Protams, tas neattiektos uz jau tā aktīvo kultūras interesentu daļu.
“Gleznotājs” vai “gleznieks”
Pieminēšu vēl divus būtiskus secinājumus, kas rodas, izstudējot “Culturlab” pētījumu. Tie gan nav īpaši pārsteidzoši, tomēr rosina ļoti nopietni aizdomāties. Mēs visi zinām, cik liela nozīme kultūrai ir bijusi mūsu valsts tapšanā un visā tās ceļā, un to arī it kā nenoliedzam – 68% aptaujāto atzīst, ka kultūra viņiem ir svarīga, un 79% – ka to vajag atbalstīt no valsts budžeta. Tomēr, runājot par kultūru kā budžeta prioritāti, tā noslīd ļoti zemā vietā. Kāpēc izveidojusies situācija, kad sabiedriskajā domā kultūra šobrīd nespēj konkurēt ar citām jomām, – tā pilnīgi noteikti ir plašas diskusijas vērta tēma. Manuprāt, viens iemesls varētu būt inteliģences bieži pārliekā un pat demonstratīvā distancēšanās no sabiedriskajām norisēm. Savukārt pētījuma autori to saista ar vēl vienu izgaismojušos aspektu – šobrīd Latvijā nav izteiktu viedokļu līderu kultūras jomā. Aptaujātie kultūras jautājumos visvairāk uzticas radinieku un draugu spriedumiem, bet nosaukto plaši pazīstamo vārdu vidū visvairāk minēts Raimonds Pauls, arī – Dace Melbārde. Dažs nosaucis arī Andreju Žagaru, Imantu Kalniņu, Māru Zālīti, lielajā dažādībā pavīd arī, piemēram, Artusa Kaimiņa, Nila Ušakova un pat Josifa Kobzona vārds.
Kā uzsver biedrības “Culturelab” un LKA Zinātniskās pētniecības centra pētniece Baiba Tjarve, gan Latvijā, gan visā Eiropā novērojama atšķirība starp tā saucamās augstās mākslas un populārās kultūras pasākumu apmeklētājiem. Tomēr tas nav izšķirošais apstāklis, jo to, vai cilvēks izveidosies par kultūras baudītāju, vēl būtiskāk ietekmē vērtības ģimenē un attieksme pret kultūru; tas, cik bieži mākslas un kultūras iestādes apmeklētas bērnībā, kā arī izglītības loma – kādā veidā radošums, par kuru tiek runāts, ka tas izglābšot pasauli, tiek mācīts skolās. Skolēni ikdienā tik maz saskaras, piemēram, ar laikmetīgās mākslas formām, ka bieži pat nezina vārdu “gleznotājs”, tā vietā sakot “gleznieks”.
Taču ir vēl viens būtisks aspekts, kuram mūsu kultūras dzīves organizētāji pārsvarā pievērš pārāk maz uzmanības, tā ir “pirmā apmeklējuma” barjera, ko izjūt ļoti daudzi, kuriem trūkst iepriekš minētās pieredzes. Šajā ziņā pamācošs ir veids, kā šo problēmu atrisinājis, piemēram, Birmingemas simfoniskais orķestris, kura mājāslapā var atrast ļoti praktisku informāciju – kā nokļūt līdz koncerta norises vietai, atbildi uz jautājumu, kas notiks, ja nokavēšu koncertu, un pat – vai drīkstu dziedāt līdzi. Mūsu kultūras iestāžu mājaslapas savā vairākumā gan līdz šādam “primitīvismam” nenolaižas, nemaz jau nerunājot par to, ka tajās nepieciešamo informāciju bieži grūti atrast nepārskatāmā izkārtojuma dēļ vai arī tā tiek ievietota ar lielu nokavēšanos.
Viedokļi
Kā jūs savā darbā nodrošināt, lai apmeklētājs atgrieztos?
Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” izpilddirektors Timurs Tomsons: “Pateicoties Latvijas Kultūras akadēmijas veiktajam pētījumam, esam apzinājuši savu auditoriju. Piedalāmies arī starptautiskā pētījumā, jo mūs interesē, kā auditoriju atjaunināt un rosināt atgriezties pie mums. Viens no šādiem veidiem ir abonementu programma.”
Dailes teātra komunikāciju un mārketinga direktore Indra Rubene: “Mums liekas ļoti svarīgi izstrādāt dažādas lojalitātes programmas, jo nevaram atļauties, lai skatītājs atnāk tikai reizi sezonā. Lai varētu izdzīvot, mums tās gaitā jāpiesaista 200 tūkstošu liela auditorija. Tātad katram cilvēkam jāatnāk vidēji piecas sešas reizes.”
Salaspils novada domes kultūras metodiķe Indra Trofimoviča: “Mazākiem novadiem un pilsētām ir ļoti grūti cīnīties par jaunām auditorijām, jo vietējā sabiedrībā interešu grupas ir jau sadalījušās. Gandrīz vienīgie pasākumi, kad auditorija palielinās, ir Muzeju nakts un pilsētas vai novada svētki.”
Latgales vēstniecības “Gors” mārketinga nodaļas vadītāja Edīte Husare: “Mēs “Gorā”, piesaistot auditoriju, izmantojām mārketinga triku – sarīkojām šlāgermūzikas koncertu. Tā apmeklētājus nu jau redzam arī klasiskās mūzikas koncertos.”
“Rīgas 2014” projekta vadītāja Siguldā Jolanta Borīte: “Koncertzālei “Baltais flīģelis”, kuras auditorija noveco, jaunus apmeklētājus izdevās piesaistīt ar svētdienu rīta koncertiem, kas notika vasarā ar pašvaldības atbalstu. Var novērot, ka šo koncertu apmeklētāji koncertzāli apmeklē arī ziemā.”
Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties apmeklēt kultūras norises?
Irēna Pļaviņa, kultūras iestādes darbiniece, četru bērnu māte: “Man ir svarīgi, cik apmeklējums izmaksās. Būtisks arī laika faktors, jo esmu vēl tajā vecumā, kad jāstrādā. Iznāk, ka strādāju zināmā mērā arī tāpēc, lai varētu apmeklēt kultūras norises. Tā kā strādāju kultūras iestādē, pārsvarā norisēs pati esmu galvenajā lomā. Ja pasākums notiek ārpus darba, tad gan labāk izvēlos, lai citi mani izklaidē.”
Kornēlija Liepiņa, pensionāre, mājsaimniece: “Apmeklēju pasākumus, kuri man liekas interesanti un par kuriem ir labas atsauksmes avīzēs vai televīzijā. Nekad neiešu uz teātra izrādi, par kuru kritiķi slikti raksta, nepatīk arī jaunmodīgie modernās mākslas produkti.”
