Vai pastāv Čehija ārpus Prāgas? 0
Čehu tūrisma pārstāvji atklāti saka, ka Prāgā tūristu jau tā kā drusku par daudz un būtu tikai svētīgi, ja ārzemju viesi apskatītu arī citus Čehijas labumus. Turklāt tādi patiešām šajā zemē ir. Kas tiesa, tas tiesa.
Ģeoparks “Česky raj” jeb “Čehu paradīze” pēc savas būtības ir kas līdzīgs Gaujas nacionālajam parkam – 182 kvadrātkilometri ar klintīm, dabas dažādību, skaistu reljefu, mežiem, pilīm un pilsdrupām, tūristu takām un velobraucēju maršrutiem, maziem ciematiem, krodziņiem un tūristu apmetnēm. Īsāk sakot, tur ir viss jaukas nedēļas nogales pavadīšanai, tādēļ paši čehi ļoti iecienījuši šīs vietas un brīvdienās patiesībā tur ir ļaužu gana. Bet parka nosaukuma izcelsme atgādina Latvijas vēsturi. Apmēram ap to pašu laiku, kad Gaujas ieleju ar Siguldu un Turaidu vācbaltiešu estēti sāka saukt par “Vidzemes Šveici”, arī šo pauguraino un klinšaino apvidu Čehijas ziemeļos, Polijas un Vācijas robežu sadures tuvumā, vācu un austriešu ceļotāji iesauca pa savai modei par “Böhmische Paradies”. 19. gadsimta beigās uz nacionālās atmodas viļņa čehu literāti nolēma, ka tas nekam neder, un ieviesa apritē nosaukumu “Česky raj”. Tomēr arī tagad vāciski un līdzīgi angliski šo vietu joprojām sauc par “Böhmische Paradies”.
Starp klinšu stabiem
“Česky raj” lielākā pilsēta ir Jičina – arhitektūras ziņā klasiska Viduseiropas pilsētiņa ar galveno laukumu, kura malā paceļas augsts pils tornis, un gājējiem domātu centrālo ielu. Jičinā tūristi parasti iegriežas pirms vai pēc Prahovas klinšu apmeklējuma. Šīs klintis ir viens no kārotākajiem apskates objektiem visā ģeoparkā, un pēc pieredzes jāsaka, ka latviešu tūristu grupas tās apmeklē bieži.
Prahovas klintis ir 187 ha plašs dabas rezervāts ar vairākiem pastaigu un kāpšanas maršrutiem, kur galvenā atrakcija ir gleznainie klinšu stabi, šaurās ejas starp tiem un lielisks skats uz plašu apkaimi. Takas un kāpnes klintīs pirms Otrā pasaules kara te izkaluši Čehoslovākijas armijas sapieri.
Vietējie augsti vērtē šejienes priežu un egļu mežus, bet tajos šad tad viesuļi sataisa vējgāzes. Arī nesen tādas bijušas, kā liecina izcirtumi. Starp klintīm lidinās ērgļi. Praktiski katram klinšu stabam ir savs vārds, teiksim, “Madonna”, “Adata”, “Cepure”. Pirms miljoniem gadu te esot bijis jūras dibens, bet šodien no klinšu virsotnēs iekārtotajiem skatu laukumiem paveras plašs skats uz visu “Čehu paradīzi”. Prahovas klintīs filmēta ne viena vien holivudiska pasaku, vampīru un citādu briesmoņu filma. Mūsu pavadonis, lūgts precizēt, bez liela entuziasma min “Van Helsingu”, “Elles puiku” un rāda, ka, lūk, no tās klints filmēšanā pa trosīti laidies lejā “vampīrs”.
Čehu piļu bizness
“Pilis Čehijā ir galvenais tūrisma biznesā,” mums saka “Čehu paradīzē” ietilpstošās pils ar vārdu “Kost” pārzinis. Čehijā apmeklētājiem ir atvērtas apmēram 300 pilis, bet nebūt ne visas pieder valstij vai pašvaldībai. Minētā Kosta ir privāts, šobrīd Itālijā dzīvojošās Kinsku dzimtas īpašums. Pils netipiska ar to, ka 14. gadsimtā būvēta nevis kalnā, bet ielejā. Cietokšņa cēlāja aprēķins, ka tādējādi rezidenci izdosies apslēpt no naidnieku acīm, izrādījās pareizs, jo pastāvēšanas laikā tā nekad nav ne ieņemta, ne postīta. Kaut arī pilī ir neliels spīdzināšanas muzejs un ieroču kolekcija, ar kauliem tās nosaukumam neesot nekāda sakara – gluži vienkārši vietējo mutē tā pārvērties kāda šejienes viduslaiku valdnieka tituls latīņu valodā.
Lielākajā daļā Čehijas piļu gidi staigā senos tērpos, bet par apmeklētāju, īpaši bērnu, papildu izklaidi gādā visādas “raganas”, “spoki”, “skursteņslauķi un princeses” un citādi parūkaini un jancīgi ģērbti senlaiku personāži. Par to pārliecināmies arī neogotikas stilā ieturētajā un interjerā greznajā 19. gadsimta Sihrovas pilī, kas atrodas pa ceļam no “Čehu paradīzes” uz Liberecas pilsētu.
Vācu ēna Liberecā
Leģendārā autokonstruktora Ferdinanda Poršē dzimtā pilsēta Libereca jeb vāciskajā variantā Raihenberga atrodas 86 km attālumā no Prāgas. No sākumiem līdz pat 1945. gadam tā bija 90% vāciska vieta, turklāt jau kopš 19. gadsimta visai stingri orientēta uz Vāciju, lai arī kopā ar visu Čehiju tolaik atradās Austroungārijas sastāvā. Čehijas ziemeļos vairākkārt nācās dzirdēt atzinumu: jā, šīs vietas reiz bija vāciskas – komunistu laikos par to pat ieminēties nedrīkstēja, bet tagad mēs to neslēpjam. Libereca tam ir labs piemērs. Čehiskais ar vācisko tur cīnījies jau pirms Otrā pasaules kara. Šī bija daļa tā sauktās Sudetu teritorijas, Sudetijas galvaspilsēta, kas jau 1939. gadā ar lielu jūsmu pievienojās nacistiskajai Vācijai.
Bet laiki mainījās un, karam beidzoties, vācu iedzīvotāji tika deportēti, vietā nometinot čehus, kas patiesībā arī nemaz nav bijuši laimīgi, ka jāpārvācas uz svešu vietu. Vācu mantojums ir pilsētas arhitektūras bagātībā, jo Raihenberga reiz bija turīga un varēja atļauties tik greznas celtnes kā 19. gadsimtā beigās celto rātsnamu vai Habsburgu laiku publisko peldbaseinu un pirti, kuras ēkā pavisam nesen atklāta pilsētas gleznu galerija. Starp citu, Liberecu ar kaimiņpilsētu Jabloņecu pie Nisas savieno 12 km gara tramvaja līnija.
No jaunākajām atrakcijām jāatzīmē igauņu AHHAA zinātnes centra čehu līdzinieks “IQ landia”, kurš gan vairāk tendēts uz ikdienas parādību un mājās sastopamās sadzīves tehnikas un iekārtu darbības principu izzināšanu nekā uz dažādiem fizikas brīnumiem. Centra lepnums un simbols ir pirmais čehu robots – humanoīds, ar kuru var mēģināt čehiski parunāties. “IQ landia” turklāt ir planetārijs un īpašā telpa “Seksmisija”, kurā jaunieši no 12 gadu vecuma tiek visai drosmīgi iepazīstināti (pavēstot arī par sadomazohisma eksistenci), kā “tas” notiek.
Krogu orģijas
Un nobeigumā daži vārdi par alu un krodziņiem. Krogu kultūrā čehi ir rada vāciešiem – īstā krogā jāvalda puslīdz vadāmam haosam, kurā fonu rada kādu pārsimts iereibušu klientu radītu sarunu un izsaucienu troksnis, pustumsa un, protams, ar alus kausiem skraidelējošas žiglas un bļaustīgas kroga meitas, kā arī puiši. Ja vēl kaut kur stūrī uz dzīvas uguns cepinās gaļa, tad ir pavisam labi. Jāsaka, ka īstā čehu krogā ir atļauts smēķēt, taču parasti ventilācija arī labi funkcionē. Visu iepriekš minēto, turklāt pārākā pakāpē, var izbaudīt viduslaiku pils krogā Detenicē. Tā atrodas uz “Čehu paradīzes” robežas netālu no Mlada Boļeslavas pilsētas. Kā kārtīgā pilī Detenicei ir savs mazs alus brūzis, kas ražo pāris šķirnes tikai pašu kroga vajadzībām.
Esam Detenicē sestdienas vakarā. Krogs visā pils pagraba garumā apmeklētāju pilns. Atpūta sit augstu vilni. Dažs atlūzis pie galda, dažs sauc: “Ješče pivo!” Par pirmo drusku brīnāmies, jo čehu alus, lai arī labs, ir vājš un grūti iedomāties, cik jāizdzer, lai uznāktu tāds miegs. Vienīgais apgaismojums ir sveces un lāpas, kas padara mazsvarīgu, vai galds ir tīrs vai citāds un kādas kļūst rokas pēc kaulu skrubināšanas viduslaiku maltītes iebaudīšanas laikā. Kroga komanda vēl vairāk uzkurina publiku ar “Auļu” tipa bungu un dūdu mūziku un viduslaicīgos kankaros tērptu, raganīga paskata meiču dejām uz galda. Tas viss piederas pie vakara programmas, gluži tāpat kā vīrs, kurš nēsā apkārt pitonu, “ubags”, kurš apstaigā galdiņus, un improvizētas izrādes, kurās ar divkaujām uzstājas “bruņinieki” un tiek noturētas “raganu prāvas”. Turklāt viss šis burziņš notiek, kā saka, interaktīvā garā, ar publikas līdzdalību (“inkvizitori” tiesājamo “raganu” izraugās no simpātiskāko kroga apmeklētāju vidus) un, protams, čehiski. Pustumsa visam notiekošajam piešķir autentiskuma garšu. Detenicei vispār ir lielas pretenzijas uz autentiskumu. Tur darbojas arī valstī popularitāti ieguvusī viesnīca viduslaiku stilā. Ar spokiem, ja kas.
Materiāls tapis, pateicoties “Air Baltic” un Čehijas tūrisma pārvaldes atbalstam
