Vai biodīzelim ir ziedu laiki? “Krišjāņu” saimnieks par biodīzeļa ražošanas biznesu 0
Brunavas pagasta saimniekam Jānim Straģim piederošā zemnieku saimniecība “Krišjāņi” ir Latvijā vienīgā biodīzeļdegvielas ražotāja. Jānis Straģis intervijā atklāj šīs specifiskās uzņēmējdarbības svarīgumu.
Jānis Straģis: – Biodīzeļdegvielas ražošanas biznesu sāku vienlaikus ar piena lopkopību – kad sāku spiest rapšu raušus. Tolaik bija izdevīgi spiest raušus, man bija lēta prese. Spiedām rapšus, un radās jautājums, ko darīt ar eļļu, kur to saimnieciski izmantot? Draugi un paziņas biodīzeļa rūpnīcā mani uzveda uz tā ceļa – pamazām sarūpēju visas vajadzīgās iekārtas un laboratoriju. Biodīzeļa ražošana neprasa tik daudz laika kā piena lopkopība. Ražošana ir automatizēta, redzu notiekošo savā mobilajā tālrunī.
– Vai pietiek izejvielas degvielas ražošanai?
– Rapšu sēklas izmantošana biodīzeļa ražošanai ir atkarīga no manas konkrētā brīža ekonomiskās situācijas. Ja varu atļauties kā pērn, ražoju biodīzeli; ja nevaru atļauties, ir jāatdod parādi, tad visus rapšus pārdodu. Tā tas bija pēdējos gados. Aizvadītais gads bija labs, dzēsu visus parādus, atstāju raušu gatavošanai govīm vairāk nekā 200 tonnu rapšu. No izspiestajiem rapšiem iegūstu eļļu, no tās gatavoju biodīzeli. To leju savos traktoros un arī pārdodu.
– Cik ienesīga ir šī nodarbe?
– Ienesīgums ir diskutējams jautājums. Man šo biznesu ienesīgu dara izlietotās rapšu eļļas vākšana no zivju pārstrādes uzņēmumiem. Kad šo eļļu pārstrādājam, degvielas pašizmaksa krītas. Protams, vērtēju savas izmaksas un biodīzeļa cenu tirgū. Attiecīgi lemju – vai braukt ar savu vai pirkt dārgo dīzeli, ja sava bezakcīzes degviela ir iztērēta. Patlaban viennozīmīgi lētāk ir braukt ar paša ražoto degvielu un mēs to saimniecībā darām.
Šobrīd biodīzelim nav ziedu laiki. Vienubrīd šai nozarei naudas apgrozījums mūsu saimniecībā bija 4 miljoni latu (vairāk nekā 5,6 miljoni eiro). Tolaik arī ražojām pa 400 tonnām biodīzeļa mēnesī. Patlaban ražojam ļoti maz. Iemeslu izskaidrošanai ir vajadzīga gara saruna par likumiem. Šajā gadā ir stājies spēkā jauns obligāts noteikums, ka ražotājam ir jābūt ilgtspējas sertifikātam. Proti, ir jāsaņem ASC sertifikāts, ko izsniedz akreditējošā iestāde. Tās mums Latvijā ir divas. Manā gadījumā šī sertifikāta iegūšana maksā 4000 eiro. Vēl vajag kvalitātes sertifikātu, tas maksā tuvu 1000 eiro, kas būtu sīkums.
Ilgtspējas sertifikāta nepieciešamībai pamatojums ir – Eiropas Savienība vēlas, lai ražo ekonomiski, un, no zaļā skatpunkta lūkojoties, biodīzelis būtu ekonomiskāka un ekoloģiskāka degviela nekā fosilā. Ir obligāti jāpierāda ar aprēķiniem, tostarp ar emisiju aprēķiniem, ar elektroenerģijas patēriņu un vēl citiem rādītājiem, ka bioloģiskās degvielas ražošana ir videi draudzīgāka un saistošāka nekā fosilās degvielas ražošana. Lai no tās ražošanas un patēriņa būtu ieguvums. Ja pierādi, ka ražo zaļi un videi atbilstoši, tad sertifikātu par nelielām naudiņām var dabūt. Ja ir normāls naudas apgrozījums – ja gadā ražo 2000 tonnu biodīzeļa, un tas ir reāli –, tad papildu izmaksas ir 2 eiro uz tonnu. Tomēr vispirms viss ir jādabū gatavs! Šis sertifikāts ik gadu ir jāatjauno. Es patlaban esmu nostādīts fakta priekšā. Man ir aptuveni 100 tonnu izspiestās eļļas, vēl ir pirktā lietotā eļļa. Nezinu, ko darīt. Kārtoju sertifikātu ar domu, ka, iespējams, pavērsies kāds tirgus. Neviens agrākais biodīzeļa pircējs no manis šogad degvielu nepērk sertifikāta neesamības dēļ. Ja man būs ASC sertifikāts, tad atkal varēsim degvielu pārdot un naudas apgrozījums kāps.
Vai biodīzeļdegvielas ražošana ir ilgtspējīgs bizness?
– Es nereti sev jautāju – vai bija pareizi uzsākt šo biznesu? Iespējams, nevajadzēja sākt darboties ar gotiņām, ar eļļas spiešanu, ar biodegvielas ceha izveidi. Šajos biznesos ir ieguldīti simtiem tūkstošu eiro, kas radīja robu saimniecības budžetā. Nauda atpakaļ nāk, kā nāk. Šiem biznesiem nav ņemti aizdevumi, esmu ieguldījis savus brīvos naudas līdzekļus un savu darbu. Laboratoriju vedu no Lietuvas, ir vajadzīgs hromatogrāfs, kas galaproduktu analizē. Man ir labs japāņu firmas Shimazu hromatogrāfs, kas kontrolē esteru daudzumu. Jauns maksā vairāk nekā 30 000 eiro, tā ir profesionāla laboratorijas iekārta. Es pirku par 14 000 latu (19 600 eiro). Ir vajadzīgi ūdens aparāti, kas nosaka ūdens daudzumu, skābes skaitli un citas lietas. Vai to visu vajadzēja? Varēju mierīgi dzīvot bez tā visa, un būtu ok. Bet tobrīd bija gan nauda, gan cilvēki, kuri dod padomus, iesaka, un man patīk darboties.
Rentabilitāte biodīzeļa ražošanas nozarei ir ļoti nosacīta – ja ir izejvielas, tad viss kārtībā. Biodīzeļa ražošanā pozitīvo bilanci galvenokārt veido lietoto eļļu izmantošana. Tās ir jāpērk iespējami lēti, tomēr ir arī citi gribētāji. Biodegviela no lietotās eļļas teorētiski sanāk pat labāka nekā no nelietotās eļļas. Lietotā eļļa ir rafinēta, tā nesatur kalciju un fosforu. Savukārt klasiskā rapšu eļļa, īpaši Zemgalē – vai tas saistīts ar tehnoloģiju vai tamlīdzīgi – satur daudz kalcija un fosfora. Tas ir jāatdala papildu filtrācijas ceļā, kas rada papildu izmaksas. Lietotajai eļļai ir citas lietas jāvērtē, tostarp mehāniskie piemaisījumi, skābes skaitlis, vai tā nav bijusi veca. Biodīzeļa ražošana ir vesela zinātne. Ja ir klienti, ja ir apjoms, tad ir ļoti izdevīgi to ražot. Pirms vairākiem gadiem biodīzeli no manis pat kooperatīvs Latraps pirka, labs apgrozījums bija, puiši strādāja trīs maiņās.
Cenu biodīzelim, ja ir mana eļļa, varu noteikt, kādu vēlos. Vienmēr varu palīst zem tirgus cenas un savu produktu pārdot. Protams, ir loģika, smalka matemātika un formula, pēc kuras rēķināt cenu. Un ir robeža, pie kuras jāsāk domāt, ka izdevīgāk ir pārdot nepārstrādātus rapšus. Es varu pelnīt, ja savu biodīzeļdegvielu pārdodu lētāk nekā “BioVenta”.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
