Artis Pabriks: Vai partija svarīgāka par valsti? 12
Jau vairākus gadus Rietumu pasaulē notiek nopietnas politiskās, ekonomiskās un kultūras izmaiņas, kuras var izraisīt arī ģeopolitiskas sekas. Pieaug neapmierinātība ar valdošajām partijām un valdībām, kā arī Eiropas Savienības (ES) politiku kopumā. Pieņemas spēkā populistiskas kreisas un labējas kustības, kuras politiskos risinājumus ietērpj visai radikālos lozungos. Kā piemērus var minēt Lielbritānijas breksitu, Piecu zvaigžņu kustības panākumus Itālijā, autoritāras tendences Polijā un Ungārijā, Spānijas nespēju risināt Katalonijas jautājumu, ilgās mokas ap valdības izveidi Vācijā.
Šajā kontekstā lūkojoties uz Latvijas iekšpolitiku, šķiet, esam miera osta. Cilvēki paguruši no iepriekšējās desmitgades politiskajām personībām, labāk balso par “Latvijas pelēko” izvēli, kura nedraud ar straujām izmaiņām. Tomēr tas nav tik vienkārši un droši. Kā nesen izteicās Krievijas vēstnieks Latvijā – cāļus skaitīsim rudenī. Proti, pēc Latvijas simtgades simboliskajām 13. Saeimas vēlēšanām. Uz ko īsti cer vēstnieks un līdzīgi domājošie?
Pirmkārt, ja tuvākajā laikā nekas nemainīsies, tad Latvijā varētu izveidoties divpartiju sistēma, kur vienā pusē būs prokremliskā “Saskaņa”, bet otrā – piesardzīgā ZZS. Abas partijas kopā cer iegūt vairāk par 60% no Saeimas deputātu vietām.
Otrkārt, tie politiskie spēki, kuri pēdējos 20 gadus ir veikuši galvenās politiskās reformas, atgriezuši Latviju Eiropas politiskajā kultūrvidē, ieveduši valsti ES, NATO, OECD un citās starptautiski nozīmīgās organizācijās; stabilizējuši valsti smagā finanšu krīzē, ir zaudējuši daudzus atbalstītājus un sašķēlušies vairākās politiskajās partijās. Šie politiskie spēki tagad cīnīsies viens ar otru, lai pārvarētu 5% barjeru par iekļūšanu Saeimā.
Treškārt, augļus ir nesusi samērā plaši izplatītā domāšana, ka “centra” partijas “Rīgā” neliekas zinis par pārējo Latviju un tādēļ vienīgais glābiņš ir reģionus pārstāvošie politiskie spēki. Latvijā ir izveidojušās desmitiem reģionālo partiju, kuras, iespējams, spēj piedāvāt risinājumus savam novadam vai pilsētai, bet es būtu piesardzīgs apgalvot, ka var vai pat vēlas domāt visas Latvijas, Eiropas vai pasaules mērogā. Starptautisks skatījums turpmākajos gados mums būs ļoti nepieciešams, jo modernā pasaule nav miera oāze.
Uzskaitīšu tikai dažas no problēmām, kas mani satrauc. Nav skaidrības par tālākām transatlantiskajām attiecībām starp Eiropu un ASV; pie mūsu robežām pastāvīgi tiek žvadzināti Krievijas ieroči; migrantu plūsmas skatās pāri Vidusjūrai Eiropas virzienā, Eiropas politikā trūkst līderu. Mēs dzīvojam informācijas kara apstākļos. Arī ikdienā mūs apdraud kibernoziegumi un uzbrukumi. Lielai daļai no šiem izaicinājumiem nav iespējams pretoties vienatnē, un to nespēj neviena valsts. Vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīga vienota un stipra Eiropa un politiķi, kuri spēj strādāt Eiropas un pasaules līmenī.
Atcerēsimies arī, ka Latvija nebūt nav tik stabili noenkurota Eiropas vērtību sistēmā, kur tā atgriezās pēc padomju okupācijas uzspiestās 50 gadu izolācijas. Ir cilvēki mums apkārt, kuros mīt ilgas pēc stingras rokas, kas, līdzīgi kā plašajā un ortodoksālajā kaimiņu Krievzemē, vadīs mūs “pareizajā” virzienā. Slēpti un dažreiz pat neslēpti ir redzama vēlme mūs atgriezt padomiskajā vai, es teiktu, bizantiskajā kultūras un politiskajā vidē, kura mums bija uzspiesta līdz 1991. gadam.
Vai nākamā Saeima un tās veidotā valdība spēs noturēties pretī šādiem Austrumu saldo sirēnu saucieniem, ja eiropeiskie politiskie spēki būs sašķelti un pēc vēlēšanām – vāji pārstāvēti Saeimā?
Mana atbilde uz šo jautājumu ir “nē”. Tādēļ kopš 2016. gada pašvaldību vēlēšanām esmu aicinājis fragmentētos politiskos spēkus apvienoties. Ja tas būtu izdevies 2016. gadā, iespējams, mums būtu jau cits Rīgas mērs. Nākamā iespēja ir 13. Saeimas vēlēšanas. Tādēļ jau ilgāku laiku iestājos par to, lai mana pārstāvētā partija “Vienotība” uzņemas iniciatīvu apvienot tos, kuri patiesi vēlas, lai Latvija būtu moderna, eiropeiska, demokrātiska, brīva valsts un sabiedrība, kura ik pa brīdim nemet skatienu atpakaļ.
Diemžēl līdz šim ir sekmējies tikai daļēji. Esam ap sevi piepulcinājuši virkni tādu svarīgu reģionālo partiju kā Valmieras, Kuldīgas un Tukuma. Iespējams, pievienosies Latgales partija. Taču neesam spējuši valsts vārdā vienoties ar Jauno konservatīvo partiju un Latvijas Reģionu apvienību. Finiša posmā netika panākta vienošanās ar “Kustību Par” un “Latvijas attīstībai”. Manuprāt, tā ir kļūda, un joprojām ceru, ka tuvākajos mēnešos būs iespējams nolikt pie malas senus apvainojumus, pārpratumus, pārmērīgas ambīcijas vai kādu citu iemeslu, kurš traucējis vienoties kopīgam sarakstam.
Jaunajai Saeimai būs jārisina sarežģīti ES reformu jautājumi, transatlantiskie izaicinājumi un, protams, Latvijas drošības jautājumi. Mēs neviens neesam ideāli, un katrs no mums kļūdās, bet pašreizējā politiskajā vidē un ģeopolitiskajā situācijā tiem, kuri ir pārliecināti latviskas, eiropeiskas, demokrātiskas izvēles aizstāvji, ir jāapvienojas. Es vēlreiz aicinu vienoties tos, kuriem nav pieņemama bizantiska politika, kuri uzskata Latviju par neatņemamu Rietumu kultūras valsti. Ja ir jāizvēlas starp valsti un partiju, tad partija ir mazsvarīga, jo bez valsts tai nav nozīmes.
