Pirmās instances tiesas sēžu stenogrammās var izlasīt, ka Rūtenbergs, tiesai skaidrojot savas rīcības motīvus, saka: “Man nav jāklausās šādi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentīšu vicinātāji!” (..) Es rīkojos, kā kārtīgam latvietim klājas. Man nav nekas pret krieviem un Krieviju. Bet, kas tagad notiek Krimā, pret tatāriem… Un visas tās Jurija lentītes… Tā nedrīkst būt. (..) Sadzirdot, ka bļauj “Rossija, Rossija”, nodomāju – kas tad nu? Te taču ir Rīga, Latvija, Eiropa, pat kultūras galvaspilsēta. Bet policisti vēl stāv un šos apsargā.” 25
Advokāts A. Alliks sacīja, ka nav mainījis savu viedokli un ka šai lietai, kas gluži vai folklorizējusies kā “salauztā slotaskāta krimināllieta”, tik tālu – līdz tiesai – vispār nebija jānonāk. “Vai tiešām tas, ka ir celta un uzturēta šāda apsūdzība, varētu nozīmēt, ka Dainim (viņam pašam un arī citiem latviešiem par biedinājumu) tiek gatavota vēsturiska misija – kļūt par pirmo politiski notiesāto Latvijas patriotu, par pirmo “sirdsapziņas cietumnieku” pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas? Nav tā, ka tas pilnībā izklausītos absurdi un neticami. Ceļš līdz tādai situācijai ir bruģēts diezgan ilgi un pamatīgi: ar Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu mazspēju un nereti pat pilnīgu nespēju; vārda brīvības, cilvēktiesību un demokrātijas aizsegā attaisnojot, nesodot un vispār pat ignorējot daudzus pret latviešu tautu un valsti vērstus naidīgus, pazemojošus izteikumus un rīcību,” Vidzemes priekšpilsētas tiesas sēdē sacīja A. Alliks.
