Vai pārcilvēku rasi iznīcināja noslēpumaina katastrofa? 0
Grandioza katastrofa, kas notikusi uz Zemes pirms aptuveni 11,5 tūkstošiem gadu, pārklājusi biezu noslēpumu plīvuru cilvēces vēsturei līdz tam. Tostarp ir drošs pamats pieņemt, ka tieši šī katastrofa iznīcināja arī kādu ārkārtīgi augsti attīstītu civilizāciju…
Zinātniskās informācijas straume, kas pie mums atnākusi no tūkstošgadu dzīlēm, nebeidz pārsteigt ar savu ārkārtīgi augsto līmeni. Piemēram, 3000 gadus senie Haldejas avoti apgalvo, ka Zemes rādiuss ir 6310,5 kilometri. Atbilstoši visprecīzākajiem mūsdienu mērījumiem – 6371,03 kilometri. Nenozīmīgo atšķirību zinātnieki skaidro ar hipotēzi par Zemes izplešanos. Jau pirms 6000 gadiem protoindiāņi uzskatīja, ka slimību iemesls ir kādas sīkbūtnes, savukārt mums mikropasaule kļuva pieejama un izprotama tikai pēc mikroskopa izgudrošanas. Telpu sadalot 360 grādos, bet laiku – 60 minūtēs un 60 sekundēs, mēs pārliecinoši turpinām Šumeras (III līdz IV tūkstošgade p. m. ē.) tradīciju, kuras pamatā bija koncepcija par telpas un laika vienotību. Senajiem ēģiptiešiem pirms 6000 gadiem bija ļoti precīzas zināšanas par planētas magnētiskajiem poliem…
Katru reizi, iedziļinoties agrīno civilizāciju vēsturē, saskaramies ar vienu un to pašu fenomenu: ārkārtīgi augsta līmeņa zināšanas sastopamas jau “gatavā” veidā bez vismazākā mājiena uz to, ko dēvējam par pierādījumiem. Viss liecina, ka šīs “gatavās” zināšanas radušās kādos citos laikos. Tikai atliek noskaidrot – kad un kas tās radījis?
Grieķu paradokss
Par šādas hipotēzes negaidītu impulsu kļuva Senās Grieķijas paradokss. Mūsdienu priekšstati par matērijas uzbūvi tās dziļākajos līmeņos ir ārkārtīgi tuvi Dēmokrita teorijai, kas datēta ar V gs. p. m. ē. Tāpat modernie uzskati par bezgalību, telpas un laika diskrētumu ļoti līdzinās Epikūra formulējumiem IV gs. p. m. ē. Viņa laikabiedrs Teofrasts runāja par ķīmisko karu un augu savstarpējo ķīmisko palīdzību. Bet modernā cilvēce to apjauta tikai 20. gadsimta 30. gados saistībā ar fitoncīdu atklāšanu. Bet Galēna mācība par cilvēka izcelšanos no… pērtiķiem pārsteidzošā kārtā par “nieka” 2000 gadiem apsteidz Čārlzu Darvinu…
Ko tas viss īsti nozīmē? Acīmredzot to, ka pretēji loģikai mūsdienu oficiālās zinātnes ieskatā dziļās un patiesās zināšanas par teoriju pieder nevis vēlīnajiem helēniskajiem domātājiem (Ptolemajam, Aristotelim u. c.), bet gan viņu agrīnajiem priekštečiem – Talesam, Solonam, Anaksagoram, Heraklītam, Pitagoram… Tieši šie īpaši apdāvinātie antīkās cilvēces pārstāvji pirmie piešķīra jaudīgu impulsu grieķu zinātnes attīstībai, ko zināmā mērā izskaidro viņu piederība tā dēvētajām ezotēriskajām (slepenajām) zinībām, kas iegūtas jau Senajā Ēģiptē, Persijā, Babilonijā un Šambalā, proti, valstīs, kuru intelektuālais potenciāls joprojām ir un paliek mīklains un noslēpumains.
Visus savus atklājumus astronomijā un matemātikā pirmais sengrieķu zinātnes korifejs Milētu Taless veica pēc Ēģiptes un Mezopotāmijas apmeklējumiem. To pašu var teikt arī par Dēmokritu, kurš astronomiju studējis pie seno ēģiptiešu priesteriem un babiloniešiem, bet medicīnu – pie indiešu jogām.
Savukārt Heraklīts, pavadījis vairākus gadus Persijā, pirmais cilvēcei formulēja dialektisko pasaules izpratni, proti, ka visa pamatā ir nepārtraukta pretmetu cīņa, kas tādējādi veido augstāko vienotību – pasaules harmoniju.
Savukārt pat pašiem laikabiedriem visnotaļ mīklainais Pitagors, kurš grieķiem atklājis mācību par skaitļiem kā apslēptu lietu būtību, ne tikai apceļojis daudzas Austrumu un Āzijas valstis, bet, pavadot Ēģiptē 22 savas dzīves gadus, tur iecelts pat priestera kārtā.
Tātad – iesvētītie. Jeb – iesvaidītie… Tādi viņi atgriezās no saviem ceļojumiem – jau ar faktiski gatavu doktrīnu, teoriju vai sistēmu. Un tad viņi runāja par citiem šķietami neaizsniedzamām lietām. Un daudz kas no tā palika ne tikai laikabiedru, bet arī pēcteču nesaprasts – pat tūkstošiem gadus ilgi.
Ko gan patiesībā zinājuši viņu noslēpumainie skolotāji?
Zinību galerija
Jebkurš mēģinājums izsekot vienas vai otras zinības izcelsmei senajā pasaulē neizbēgami noved pie tā, ka mums dota iespēja tikai saskatīt “zinību koka” virsotni vai vislabākajā gadījumā vainagu. Taču mēs neredzam ne stumbru, ne saknes.
Kad Eiropa vēl visu skaitīja tikai uz pirkstiem, Divupes tautas jau operēja ar bezgalīgiem lielumiem. Kubiskie bikvadrātu vienādojumi, negatīvie un transcendentie skaitļi, nenoteikto vienādojumu sistēmas, trešās un ceturtās kārtas līknes un tamlīdzīgi – to visu jau sen zināja Divupē, Indijā un Senajā Ķīnā, vairākas tūkstošgades (!) pirms senajiem grieķiem…
Savukārt senie ēģiptieši zināja ne tikai to, ka Zeme ir lode, bet arī to, ka tā griežas telpā, kas pakļaujas tiem pašiem likumiem kā pārējās Saules sistēmas planētas. Bet Viljama Hārveja 17. gadsimtā atklātā asinsrites likumība, tāpat kā sirds un smadzeņu funkcijas patiesībā cilvēcei bijusi zināma jau pirms 6000 gadiem.
Meklējot senatnes zinību fenomena atslēgu, teju vai neiespējami ignorēt arī vienu no tā iemūžinājumiem, proti – Lielo Gīzas piramīdu. Par to jau rakstīts gana, bet šajā kontekstā arī neiztikt bez tās “pārsteigumiem”: raugi, tās perimetrs, dalīts ar diviem augstumiem, iznākumā dod skaitli “pī” (3,14…). Augstums, sareizināts ar miljardu, veido attālumu no Zemes līdz Saulei. Citi mērījumi norāda uz Zemes svaru, precīzu orientāciju uz debespusēm un tamlīdzīgi. Savukārt no galerijas, kas aizved uz “valdnieka kameru”, paveras skatiens tieši uz Polārzvaigzni…
Uz kurieni ved šī zinību galerija?
Slepenās zinības
Ikreiz, kad liecībās par seno cilvēku dzīvi sastopamies ar pārsteidzošām zināšanām, kas nav balstītas uzskatāmā iepriekšējā pieredzē un rodas it kā no nekurienes, nemaz tik neloģisks nešķiet pieņēmums, ka šīs ziņas varētu būt atskaņas no kaut kādām iepriekšējām civilizācijām.
Savulaik gluži nopietni par kādas kastas – slepeno zinību nesēju – esamību rakstījis Ņūtons. “Eksistē citi diženi noslēpumi, ar kuriem tikpat diženie iesvaidītie īpaši neplātās… Ja tas, par ko raksta Hermejs, ir patiesība, tad skaidrs, ka šīs zinības nav iespējams apgūt nekā citādi, jo tad pasaule atrastos milzīga apdraudējuma priekšā.” Par senajiem gudrajiem Ņūtons teicis: “Ja es spēju paskatīties tālāk, tad tikai tāpēc, ka stāvēju uz gigantu pleciem.”
Plutarhs vēsta, ka viņš gluži kā Maķedonijas Aleksandrs, būdams Aristoteļa audzēknis, apguvis zinības, kuras filozofi dēvējuši par “mutiskām” un “slepenām”.
Plutarhs raksta: “Maķedonijas Aleksandrs, kurš bija Aristoteļa skolnieks, ne tikai bija apguvis jēdzienus par morāli un valsti, bet ieurbies arī citās, daudz dziļākās zināšanās, kurs filozofi dēvēja par “slepenām” un nepropagandēja.”
Taču reiz Aleksandrs būtiski iebildis savam skolotājam Aristotelim: “Aleksandrs Aristotelim vēl labklājību! Tu rīkojies nepareizi, izklāstot zinības, kas paredzētas tikai mutiskam izklāstam. Ar ko gan vēl mēs atšķirsimies no citiem cilvēkiem, ja tās pašas zinības, kuru tradīcijās mēs esam audzināti, kļūs vispārpieejamas? Es gribētu, lai man ir pārsvars pār citiem ne jau varenībā, bet tieši zinībās par augstākajām lietām. Paliec vesels.”
Uzskata, ka Maķedonijas Aleksandrs savus negausīgos iekarojumus uzsācis un īstenojis tikai tāpēc, lai pievērstu sev dievu (kosmisko atnācēju) uzmanību un izpelnītos tiesības sarunāties ar viņiem vēl dzīves laikā. Aleksandra noslēpumainā nāve, lai arī tādējādi paglāba no turpmākās bezjēdzīgas nogalināšanas un paverdzināšanas daudzas tautas, tomēr neļāva īstenot šo “projektu ar dieviem”.
Tiecoties ierobežot piekļuvi kādām ļoti svarīgām un tādējādi arī iespējami bīstamām zināšanām, tajās iesvaidītie allaž turējuši tās stingrā slepenībā. Indiešu “Rigvēdā” rakstīts: “Tas, kurš apgūs brīnumainos noslēpuma vārdus, lai tos glabā un slēpj.”
Bet viens no maģiskajiem seno ēģiptiešu papirusiem iesākas ar šādu norādījumu: “Aiztaisi muti! Norobežo savu muti!” Vēl pirms 150 gadiem Indijā bija tā: ja zemākas kastas cilvēks apzināti vai nejauši noklausījies braminu svēto grāmatu lasījumu, viņam par to ausīs ielēja karstu svinu…
Neiznīcināmais pierādījums
VI gadsimtā p. m. ē. ēģiptiešu priesteri Solonam teica: “O, Solon, jūs, grieķi, esat kā bērni… jums itin nekas nav zināms par senajiem laikiem, par pagātnes sirmajām zinībām…” Hronikās, par kurām Solonam ziņojuši Senās Ēģiptes priesteri, vēstīts, ka pirms vairākiem gadu tūkstošiem valsti okupējusi varenās atlantu salu valsts armija. Leģendas mīklainajai Atlantīdai pieraksta neparasti augstu zinību un tehnikas attīstības līmeni.
Virkne pētnieku ir pārliecināti, ka kāda supercivilizācija patiešām ir pastāvējusi. Viņuprāt, ja “homo sapiens” fizioloģiskā izpratnē uz Zemes eksistējis jau aptuveni pirms 50 – 70 tūkstošiem gadu, tad kāpēc gan cilvēce tādā termiņā nav spējusi sasniegt to, ko mums izdevies tikai kādos nieka 5 – 7 tūkstošos “rakstītās vēstures” gadu?
Protams, mūsdienu pētnieki meklē materiālas “protocivilizācijas” pēdas un – neatrod tās. Par to nevajadzētu lieki brīnīties, jo dabas stihijas jau sen visu spējušas pārvērst gaistošos pīšļos. Kā vienīgā absolūti neizdzēšamā sliede, laika kaprīzēm nepakļaujama liecība var būt tikai un vienīgi Zinības, informācija, kas pārceļo no vienas paaudzes atmiņas uz nākamās paaudzes atmiņu visā cilvēces vēstures gaitā.
Senās pasaules tautu – tā dēvēto protoindiāņu, ēģiptiešu, asīriešu un vēlāk arī maiju – kalendāri norādīja visnotaļ precīzu Katastrofas datumu – 11542. gads p. m. ē., no tā arī sākot savu atskaites sistēmu.
Nav zināms, kāds bija tās iemesls. Daļa pētnieku uzskata, ka Zeme “iekarojusi” Mēnesi, savukārt citi, ka mūsu planēta sadūrusies ar debesu ķermeni – uzsprāgušās planētas – Faetona – atlūzu, bet trešie ir pārliecināti, ka runa ir par katastrofālu Saules aktivitātes pastiprināšanos.
Kas īsti noticis: izmainījusies Zemes orbīta, nobīdījušies poli, planēta samazinājusi savas griešanās ātrumu? Starp citu – inku senā kalendāra 290 dienas vedina domāt, ka līdz Katastrofai Zeme ap Sauli griezusies 1,25 reizes ātrāk.
Strauja klimata maiņa, vispasaules “plūdi”, šaušalīgas zemestrīces, gigantiski cunami, jaunu kalnu veidošanās process… Vai tādā īstenā ellē varēja saglabāties kāda civilizācija, pat tāda, kurai priekšā liekams apzīmējums “super”? Putekļi un gāzes, pacēlušies atmosfērā, aizēnoja Sauli uz simtiem gadu. Brīnumainā kārtā izdzīvojušie ļaudis izkliedējās pa visu planētu, ņemot līdzi visvērtīgāko – bērnus un zinības. Cilvēcei visu vajadzēja sākt no jauna…
Vārda vistiešākajā izpratnē veidojās gluži jauna pasaule. Lēciens civilizācijas virzienā notika lielo upju ielejās – Nīla, Tigra, Eifrata, Inda, Huanhe. Par šā lēciena atsperi kļuva zemkopība applūstošās platībās, kam vajadzēja ļoti precīzas zināšanas. Šādos apstākļos tām cilvēku grupām, kas veidoja savulaik plaukstošās “protocivilizācijas” atlūzas, varēja būt katalizatora loma.
Iespējams, ka viņu zināšanas bija fragmentāras, taču tās bija precīzas un tām piemita vienas un tās pašas izcelsmes vaibsti. Ne jau nejauši tik līdzīgi ir senatnes tautu kosmogoniskie mīti.
Piemēram, vienus un tos pašus skaitļus – 3, 7, 9, 11, 13, 24, 27, 36… – uzskatīja par svētiem visdažādākajos Zemes nostūros. Mūsdienās jau daļēji atklāta to informatīvā vadlīnija, proti – Saules sistēmas planētu skaits, Saules aktivitātes ritms, bioritmi, laika raksturojumi.
Visos laikos cilvēce jautājusi vienu un to pašu – kāds bijis mūsu pasaules sākums? Mūsdienās mēs jau spējam manipulēt ar ģenētisko kodu, taču dzīvības izcelšanās joprojām ir tāds pats neatrisināms noslēpums, kā tiem cilvēkiem, kuri dzīvojuši pirms daudziem tūkstošiem gadu. Iespējams, kaut kad zinātnei izdosies atminēt arī šo mīklu. Bet varbūt kaut kad jau tas tomēr noticis? Vai nevarētu būt tā, ka atbilde uz šo jautājumu ir kaut kur gluži līdzās, piemēram – iešifrēta piramīdu akmeņos vai sentautu mītu metaforās?
