Toms Ancītis: Ko no Vācijas sabiedriskajiem medijiem Latvijai nevajadzētu mācīties 4
Pretrunīgus vērtējumus izpelnījusies Latvijas sabiedrisko mediju pārvaldes reformas iecere. Sevišķi strīdīgs ir priekšlikums, ka sabiedrisko radio un televīziju turpmāk varētu uzraudzīt jauna padome ar politiķu, nevalstisko organizāciju un kristīgo konfesiju pārstāvjiem. Līdzīgs modelis pastāv arī Vācijā. Arī Vācijā mediju uzraudzībā piedalās politiķu, arodbiedrību, darba devēju un pat baznīcas pārstāvji. Zīmīgi, ka tieši Vācijas eksperti bija pieaicināti nesenajā diskusijā Saeimā, kur reformu apsprieda “Vācijas gaismā”.
Vācijā patiesi ir lieli un spēcīgi sabiedriskie mediji. Tie ražo lieliskas filmas, izklaides raidījumus, ziņas, uztur milzīgu ārvalstu korespondentu tīklu.
Tomēr: vai mācīšanās no Vācijas nenotiek brīdī, kad “vācu modelis” jau pats sācis novecot un būtu reformējams? Vai aiz “vislabāk finansētajiem” tiešām stāv “visneatkarīgākie”? Varbūt vienkārši “dārgākie” un “izšķērdīgākie”?
Sabiedrisko mediju uzraudzības kārtība un darba kvalitāte tiek kritizēta arī Vācijā. Attieksmi, kas pieņemas spēkā pēdējā laikā, grūti nosaukt par veselīgu kritiku. Šķiet, tā pamazām tuvinās visaptverošai, nepārejošai skepsei. Tiek izgudroti arvien jauni lamuvārdi, piemēram, “melu prese”, “Merkeles raidītājs”. Tie gan nav epiteti, kurus lietotu sabiedrības vairākums, tomēr aptaujas rāda, ka sabiedriskie mediji patiesi piedzīvo uzticības krīzi.
Varbūt pagrieziena punkts bija Maidans un kara sākums Ukrainā, kad nekritiskā žurnālistikā un “kļūdās” atzinās arī paši mediji. Varbūt lūzums notika līdz ar bēgļu krīzi, varbūt cēloņi ir kādas dziļākas pārmaiņas sabiedrībā. Tomēr grūti noliegt: kaut kas ar šo sistēmu vairs īsti kārtībā nav.
Arī vācu modelis savulaik tika importēts. Varētu pat teikt, uzspiests ar varu. Neatkarīgu, decentralizētu mediju sistēmu, ņemot par paraugu BBC, nolūkā nepieļaut mediju nonākšanu valdības kontrolē pēckara Vācijā iedibināja Rietumu sabiedrotie. Tad arī tika ieviestas uzraudzības padomes, toskait ar baznīcas pārstāvjiem. Kopš tā laika medijiem Vācijā vairs nav vienotas pārvaldes institūcijas. Praktiski tie sastāv no deviņām raidsabiedrībām, atbildīgām katrai par savu reģionu, vēl arī 60 radiostacijām un daudziem atsevišķiem valsts līmeņa kanāliem.
Kā sabiedriskajiem medijiem Vācijā noteikti netrūkst, tā ir nauda. Ar obligāto nodevu – patlaban ir 17,50 eiro mēnesī – tie savāc vairāk nekā astoņus miljardus eiro gadā, būdami vislabāk finansētie pasaulē. No nodevas neizbēg pat tie cilvēki, kam nav ne televizora, nedz radio, jo tā piesaistīta dzīvoklim – vienalga, ir vai nav tajā televizors. Izvairīšanās var beigties ar nepatikšanām – tiesu izpildītāju. Ar nodevu neapmierināti ir daudzi, nav retums arī protesta akcijas. Protestētāji nereti ir jauni cilvēki, kuri nesaprot, kāpēc viņiem jāmaksā par to, ko nepatērē un nevēlas. Ar vidējo auditoriju vecumā virs 60 gadiem sabiedriskie drīzāk būtu saucami par veco ļaužu medijiem. Jauniešu aizsniegšana ir problēma.
Medijiem pārmet arī šķaidīšanos ar naudu. Ap 500 miljonu no gada budžeta tie tērē savu bijušo darbinieku arodpensijām, vēl simtiem miljonu futbola translācijām, uz olimpiskajām spēlēm dažkārt mēdz nosūtīt vairāk žurnālistu nekā valsts sportistu un dažs labs intendants algā saņem vairāk nekā Vācijas kanclere. Uzraudzības institūcijām ar šīs “neatkarības” iegrožošanu nesokas.
Iespējams, viens no sabiedrisko mediju klupšanas akmeņiem ir tieši tas, ka tie ir… pārlieku spēcīgi.
Žurnālisti, kas sabiedriskajos medijos reiz iekļuvuši, tos labprātīgi pamest nemēdz. Saprotams, jo atalgojuma ziņā tie spēj pārtrumpot ne vien daudz nabadzīgākos drukātos, bet arī privātos elektroniskos medijus. No vienas puses, ļoti labi. Tā var atlasīt labākos profesionāļus. No otras puses, finansiālā varenība kombinācijā ar naudas sadales mehānismiem noved arī pie visai nevēlamām parādībām.
Šo rindu autoram bijusi iespēja personiski nedaudz ielūkoties sabiedrisko mediju darba attiecību virtuvē. Vērojumi noteikti nav vispārināmi, tomēr atsevišķos gadījumos tie raisa asociācijas ar padomju blata sistēmu. Nav runas par korupciju likuma izpratnē, bet morālā gan. Lai saņemtu pasūtījumus, sakari ar “pareizajiem” cilvēkiem mēdz izšķirt vairāk nekā kvalitātes kritēriji. Tam, ka šādas attiecības dažviet attīstās, ir loģisks izskaidrojums. Jo kas patiesībā veido Vācijas sabiedrisko mediju saturu?
Jā, it kā ap 30 000 štata darbinieku. Tomēr tā ir mazākā daļa, lielākoties redaktori un administratīvi darbinieki. Vairāk ir tā dēvēto pusštata darbinieku. Ar viņiem ir vienošanās par darba apjomu, atalgojumu maksājot par stundu vai dienu skaitu. Turklāt attiecības ar viņiem var viegli pārtraukt bez īpaša pamatojuma. Vēl tūkstošiem līdzstrādnieku ir brīvie autori bez jelkādiem līgumiem.
Kas vainas šādai kārtībai? No darba devēja viedokļa – nekādas. Lēta un elastīga. Taču no līdzstrādnieku viedokļa tā nozīmē dziļu psiholoģisku un materiālu atkarību no tiem, kam medijos pieder vara. Neiztopot šefam vai pasūtītājam, uz spēles tiek likts ienākumu avots, kam līdzvērtīgu privātajos medijos atrast būs grūti. Ja redaktora prasības ir politiski ietekmētas, liela varbūtība, ka tās tiks izpildītas. Atteiksies viens līdzstrādnieks, turpat blakus būs cits, kurš neatteiksies. Nepaklausīgi darbinieki pat nav jāatlaiž, viņiem vienkārši var samazināt darbdienu skaitu līdz minimumam, un viņi aizies paši.
Centieni politiski ietekmēt medijus ir jūtami. Pirms diviem gadiem Vācijas konstitucionālā tiesa secināja, ka sabiedriskie mediji lēnām pārvēršoties par “valsts ruporu”. Tā lēma, ka “valstij tuvu” personu īpatsvars uzraudzības padomēs jāmazina līdz vienai trešdaļai līdzšinējo vidēji 44 procentu vietā.
Tas, ka darba attiecību ziņā tik neaizsargātie sabiedrisko mediju līdzstrādnieki tomēr lielākoties rada augstas kvalitātes un politiski neietekmētu saturu, drīzāk ir viņu pašu, nevis sistēmas nopelns. Viņiem šī mehānisma apakšā, viņu principiem, izglītībai un spējai pateikt “nē”, pat ja jāupurē personīgā labklājība, iespējams, ir lielāka nozīme nekā politiķu vai baznīcu pārstāvju proporcijām uzraudzības padomēs.
