Vai par mednieku ir jāpiedzimst? Jaunais mednieks par instinktiem un medībprieku 0
Ja mēs ikkatrs savā medību kolektīvā veiktu nelielu aptauju ar mērķi noskaidrot, kā katrs biedrs ir nonācis līdz vēlmei medīt, kopējā statistika droši vien būtu samērā līdzīga. Lielākajai daļai kāds no radiniekiem bijis aktīvs mednieks, citu reizi līdzi uz mežu paņēmis kolēģis, bet vismazāk būs to, kuri mednieka instinktu sevī atklājuši paši.
Viss sācies no nejauša žurnāla
Oskars Vanags ir septiņpadsmit gadus vecs jaunietis, kurš, droši var teikt, teju katru dienu tieši vai netieši pavada mežā, jo ikdienā skolas solā viņš apgūst mežsaimniecības tehniķa profesiju, darbojas jaunsardzē, bet brīvdienas pavada Saldus pusē, makšķerējot, kopjot bišu stropus un, protams, medījot kopā ar vietējo kolektīvu.
Oskars ir viens no tiem retajiem, kuru medībprieks atradis veiksmīgu sakritību dēļ, neraugoties uz to, ka tuvākajos rados mednieku nav. Topošais mednieks atminas, kā reiz, būdams ne vairāk kā divpadsmit gadus vecs, garlaikodamies pie mammas darbā, uz galda ieraudzījis medību žurnālu, ilgi to vērojis, beidzot, ziņkārības mākts, pastiepies pēc žurnāla un pāršķirstījis to. “Ar aizrautību to izlasīju no vāka līdz vākam, vēlāk to iespiedu rokās arī draugam,” smaidīdams Oskars man stāsta.
No pirmajām medībām tukšā
“Kopā ar draugu daudz lasījām un interesējāmies par dažādiem medību veidiem, pētījām pēdu zīmējumus un reiz ziemas vidū, ieraudzījuši laukmalē zaķa pēdas, kā jau nu pratām, no lazdas zara uzmeistarojām nelielu loku, nogriezām pāris bultas, uz vēdera nogūlāmies laukmales sniegā. Vaigi neganti sala, tomēr savu lielo medījumu gaidījām ilgi un pacietīgi. Tā, protams, tobrīd bija vairāk spēle.” Kad jautāju par iznākumu, Oskars gan atsmej, ka garauša vietā sanācis vien iedzīvoties iesnās, tomēr pirmā īstā izdevība piedalīties medībās nākusi krietni vēlāk.
Vasarā izdevies izprasīties līdzi kaimiņos dzīvojošam medniekam uz pirmajām gaides medībām, no kurām gan atgriezies tukšā, tomēr arī tādās reizēs secen neiet nedz jauni iespaidi, nedz topošajam medniekam tik svarīgā pieredze.
Attēlā: “Mani aizrauj iespēja medībās redzēt to, par ko lielākā daļa cilvēku lasījuši vien grāmatās vai redzējuši dokumentālajās filmās.”
Oskars atzīst, ka šobrīd, dzinējmedību sezonā, medībās ar vietējo kolektīvu sanāk doties teju katru nedēļu, bet vasarā, kad no mācībām laiks brīvāks, kopā ar kaimiņu izdodas aizbraukt gaides medībās, šad tad uz pīlēm, bet reizēm jāizjauc arī pa kādam bebru dambim.
“ Pirms kāda laika, jaucot bebru dambi, pēkšņi pārdesmit metru attālumā no manis caur niedrēm iznira briežu bullis. Nezinu, kurš no mums tobrīd piedzīvoja lielāku pārsteigumu. Nezinātājam grūti izskaidrot arī kolektīvajās medībās valdošo kopības izjūtu un dzinuli, kas liek pat brīvdienās pārlikt modinātāja zvanu uz vēl agrāku stundu, nekā ierasts, līst ārā no segām un doties uz mežu neatkarīgi no laikapstākļiem.”
Attēlā: Pa pēdām medījumam
Ar ģimenes un draugu atbalstu
Šobrīd mednieka apliecība ietilpst tuvos Oskara nākotnes plānos, jo atbilstoši mācību programmai labākajiem audzēkņiem skola to piedāvā iegūt ar izdevīgākiem nosacījumiem, tāpēc ir vērts pacensties. Jāsaka gan, ka jaunajam medniekam, kam tuvākajos rados mednieku nav, situācija ir krietni sarežģītāka nekā tam, kuru jau kopš agras bērnības kāds ir ņēmis līdzi uz mežu, skaidrojis lietu būtību un nesis mājās medījumu, jo nākas pašam mācīties no savām kļūdām, grozīties un meklēt cilvēkus, kas varētu paņemt līdzi medībās, turklāt gadās arī reizes, kad jāsastopas ar ģimenes aizspriedumiem.
Tomēr Oskars var teikt, ka ģimene un draugi viņu pilnībā atbalsta un priecājas par iespēju baudīt labumus, ko sniedz mednieka klātbūtne sadzīvē.
Ar tālāku skatu uz Āfriku
Runājot par tālākas vai tuvākas nākotnes sapņu medījumu, Oskaram nav ilgi jādomā: “Gribētos nomedīt lūsi,” viņš atbild, “jo tam ir nepieciešama ne vien liela pieredze, kuras man šobrīd vēl trūkst, bet arī zināšanas un neizmērojama veiksme. Bet, ja drīkstu pasapņot par tālākiem mērķiem, tad mani vienmēr ir vilinājusi iespēja Āfrikā nomedīt lauvu. Protams, tam ir nepieciešama attiecīga rocība, tomēr, ja nespējam izvirzīt kādu noteiktu mērķi, trūkst motivācijas ik rītu celties un rīkoties.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
