Anete Hofmane: Vai par līderi var tikai un vienīgi piedzimt? 0
Autore: RISEBA studiju programmas “Biznesa psiholoģija” direktore
Trīspadsmit gadu laikā “ZZ Čempionāta” organizētāji ne reizi vien ir uzdevuši sev jautājumu – kā tieši rodas līderi, vai tos veido skolas vide vai vecāku audzināšanas modeļi, un vai par līderi var tikai un vienīgi piedzimt?
Tieši tāpēc šī valsts mēroga sociālā iniciatīva šajā gadā aicina sabiedrību pievērst uzmanību līderības tematikai, lai ar ekspertu palīdzību izzinātu šo komplicēto jautājumu un kopīgi sekmētu jaunu līderu izaugsmi, kā arī, iespējams, palīdzētu kādam atklāt sevī šīs tik noderīgās prasmes.
21. gadsimtā līderība tiek aplūkota nevis no iedzimtības (par līderi piedzimst) vai vides (līderus rada un nominē pati sabiedrība) teorijām, bet gan no uzvedības aspekta, tādēļ mūsdienās tiek runāts par līderības uzvedību.
Uzvedība ir gan tas, ko mēs darām, gan arī tas, ko sakām, kam pievēršam uzmanību, uz ko koncentrējamies, kā veidojam attiecības un kā paužam savu attieksmi.
Līderi var būt gan introverti, gan ekstraverti, gan haotiski, gan strukturēti, bet viņus vieno kopīgas uzvedības un komunikācijas tendences.
Pirmais un pats svarīgākais būtu noskaidrot, vai cilvēks vēlas būt līderis, jo var gadīties, ka viņam piemīt līderības prasmes, bet viņš nevēlas uzņemties līdera lomu.
Tādā gadījumā ir svarīgi saprast, kur viņš vēlas sevi realizēt, jo varbūt piedāvātās iespējas šim cilvēkam nav saistošas.
Līderus, kuri ir atraduši savu aicinājumu, tomēr vieno kas kopīgs.
Pētījumi par līderību rāda, ka līderu galvenā prasme ir veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Līderu galvenā vērtība ir cilvēcīgums – viņiem ir laba izpratne par to, ka mēs visi esam tikai cilvēki, mums katram ir sava pieredze, domas, jūtas un tas mums visiem ir kopīgs.
Tas ļauj citiem cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi ir, arī līdera klātbūtnē un vieš uzticēšanos.
Līderi jebkurā cilvēkā spēj saskatīt ko unikālu, un nereti tas pat nav skaļi jāsaka, to parāda paša līdera attieksme (pieklājība, uzmanība).
Galvenais ir nevis tas, ka līderiem bieži ir taisnība, bet gan tas, ka viņi ir gatavi mācīties no notiekošā un uzticēties citiem.
Būtiska ir līderu attieksme pret citiem neveiksmju gadījumā un krīzes situācijās. Līderi nostiprina un, ja nepieciešams, vieš cilvēkos pašpārliecinātību, iedrošinot viņus un pārliecinot, ka neveiksme vēl nenozīmē, ka cilvēks ir neveiksminieks.
Līderi citos veicina apziņu par vienotu mērķi, uzsverot, ka cilvēku atšķirīgās pieredzes un prasmes bagātina ikdienu.
Līderiem ir arī labas klausīšanās prasmes, un viņi neatsaka palīdzību tiem, kam tā ir nepieciešama, pat ja tā ir vienkārši pleca sajūta.
Līderiem ir ne mazāk svarīgas arī viņu izziņas spējas: emocionālā inteliģence – tā kā līderi prot veidot labas attiecības, viņiem ir attīstīta emocionālā inteliģence – spēja atpazīt, vadīt un regulēt gan savas, gan citu cilvēku jūtas un emocijas.
Tas ļauj līderiem ieņemt arī novērotāja, ne tikai reaģētāja pozīciju – saprast, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savām jūtām un emocijām, kurām ir kāds iemesls, pat ja tas uzreiz nav pamanāms;
konteksts – līderi spēj saskatīt kopainu, vienmēr domājot kontekstā un aplūkojot notikumus no dažādām perspektīvām pirms lēmuma pieņemšanas;
mācīšanās un izglītošanās – līderi izmanto jebkuru situāciju, lai mācītos;
lēmumu pieņemšana – līderi nepadodas grūtību priekšā un pārliecinās, ka visas iesaistītās puses ir sadzirdētas, pirms tiek pieņemts lēmums.
Ja lēmums ir nepopulārs, ir svarīgi komunicēt ar pretējām pusēm un vadīt otra emocijas; nepadošanās grūtību priekšā – līderi saprot, ka grūtības ir daļa no procesa, mācās no tām un turpina darboties;
intuīcija – ar laiku līderi attīsta priekšnojautas prasmes, kuras veidojas, labi izprotot pašam sevi un apzinoties kontekstu – pasaulē notiekošo.
