Medmāsu atalgojums – zem vidējās algas valstī. Vai viesstrādnieki būtu risinājums? 3
Latvijā jau ilgstoši ir vērojams ārstu palīgu un medmāsu deficīts, jo lielās slodzes un zemo algu nogurdināti, daudzi aiziet strādāt uz citām nozarēm vai aizbrauc peļņā uz turīgākām valstīm. Lai risinātu šo problēmu, izskanējis priekšlikums importēt medicīnas personālu no Ukrainas un Baltkrievijas, taču pašmāju mediķi netic, ka viesstrādnieki palīdzēs aizlāpīt caurumus mūsu veselības aprūpes sistēmā.
Rīgas bērnudārzs “Bitīte” jau labu laiku cenšas atrast medmāsu, kas palīdzētu rūpēties par mazuļu veselību. “Darba pienākumi: nodrošināt sanitāro normu ievērošanu un higiēnas prasību izpildi, organizēt bērnu ēdināšanu, sniegt pirmo palīdzību traumu un akūtas saslimšanas gadījumos. Prasības pretendentam: ārstniecisko personu reģistrs, valsts valodas zināšanas, prasmes darbā ar datoru.” Tiktāl viss skaisti, bet tad nonākam līdz sadaļai par piedāvāto atalgojumu. Par pilnas slodzes darbu tiek solīti 510 eiro mēnesī pirms nodokļiem jeb ap 400 eiro uz rokas.
Skaidrs, ka ar darba algu, kas tikai nedaudz lielāka kā sētniekam, pievilināt profesionālu mediķi nebūs viegli.
Bērnudārza direktore Elita Millere stāsta, ka medmāsu meklē jau vairāk nekā gadu, kopš iepriekšējā darbiniece aizgājusi uz citu, ienesīgāku darbavietu. Millere atzīst, ka tieši zemais atalgojums ir galvenais iemesls, kādēļ vakanci joprojām nav izdevies aizpildīt. “Ik pa laikam piesakās kāds pretendents, bet, tiklīdz uzzina piedāvāto algu, ar to arī pārrunas parasti beidzas. Cilvēki ierauga summu un prasa, cik tad par to būs jāstrādā: vienu vai divas dienas nedēļā? Kad uzzina, ka šāda alga tiek piedāvāta par pilnas slodzes darbu, tad atbilde ir īsa: “Nē, paldies par piedāvājumu!” Diemžēl tāda ir pašvaldības noteiktā alga, ko mēs paši nevaram ietekmēt.” Pašlaik medmāsas darba pienākumi sadalīti citiem darbiniekiem, bet tas nav ilgtermiņa risinājums.
Līdzīga aina ir arī daudzās slimnīcās, kas cīnās ar hronisku darbaspēka trūkumu.
Medmāsu atalgojums ir krietni zem vidējās algas valstī, tādēļ nav viegli atrast darbiniekus, kas būtu ar mieru darīt šo darbu, turklāt tam ir nepieciešamas specifiskas prasmes un zināšanas.
Topošā ārste Gunita šobrīd piestrādā par medmāsu Stradiņa slimnīcā un secina, ka tas tomēr ir labāk, nekā studiju laikā piepelnīties ar medicīnu nesaistītā nozarē. Viņas alga ir ap 500 līdz 600 eiro mēnesī (pēc nodokļiem). “Uz papīra alga izskatās labi, bet uz rokas ne pārāk. Mēs strādājam 24 stundu maiņas, par darbu nakts stundās ir paredzēta piemaksa, bet algas apmērā tas īsti nav jūtams. Tādēļ nav jābrīnās, ka trūkst cilvēku, kas gatavi strādāt par šādu algu,” secina Gunita.
Necilvēcīga slodze
Veselības ministrijas statistika par tendencēm medicīnas māsu profesijā izskatās biedējoši: Latvijā medmāsu skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir par 42% mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā.
Pēdējo 10 gadu laikā darbu slimnīcās uzteikušas ap 5000 medmāsu, ap 40% māsu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā.
Valstī ir reģistrēti apmēram 18 000 medmāsu, taču tikai puse no viņām tiešām strādā māsas profesijā. Arī uz jaunu kadru pieplūdi grūti cerēt, jo no 250 absolventiem gadā tikai ap 60 uzsāk darbu valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs. Daudzas medmāsas aiziet strādāt uz privāto sektoru, piemēram, skaistumkopšanas nozari, kur iespējams nopelnīt krietni vairāk.
Tās medmāsas, kas paliek strādāt slimnīcās, nereti uzņemas papildu slodzi vai strādā vairākās vietās, lai varētu savilkt galus kopā. Daudzas strādā divās un trijās vietās, dažkārt pat vairāk. “Tas nav normāli, ka mediķiem jāstrādā trijās četrās darbavietās, lai nopelnītu normālu algu. Protams, no tā cieš arī pacientu aprūpe, jo medmāsas un ārstu palīgi ir pārstrādājušies, nevar veltīt visu uzmanību pacienta vajadzībām,” secina Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska. “Diennaktī ir tikai 24 stundas, ilgstoši izturēt šādu necilvēcīgu darba režīmu nav iespējams. Tādēļ arī mēs redzam gadījumus, kad paši mediķi nomirst darba vietā.”
Importa mediķi
Aizkraukles slimnīcas ārsts Ēriks Vizulis spriež, ka vienīgais risinājums ir pacelt mediķu atalgojumu, lai ārstus un medmāsas nevarētu tik viegli aizvilināt uz privāto sektoru vai ārzemēm. “Es kā ķirurgs par savu algu nevaru sūdzēties, ar dežūrām un operācijām varu nopelnīt pieklājīgi, bet medmāsu atalgojums ir stipri par zemu. Ja māsiņa saņem 500 eiro mēnesī, tad ar šādiem ienākumiem ir grūti uzturēt ģimeni,” atzīst Vizulis.
“Medicīnas nozarē jau labu laiku briest darbaspēka krīze, jo trūkst jauno mediķu, kas varētu stāties vecākās paaudzes vietā. Par šo jautājumu nav domāts valstiskā līmenī. Oligarhu sarunās mēs dzirdējām, kā mūsu politiskā elite tirgojas ar ienesīgām vietām ostās un valdēs, bet neviens nerunā par slimnīcu un skolu attīstību, ceļu sakārtošanu. Ja esi valsts saimnieks, tad lūdzu – saimnieko, nevis izsaimnieko! Bet mūsu eliti jau pārāk neuztrauc vietējo slimnīcu stāvoklis, jo nopietnu veselības problēmu gadījumā viņi tāpat netaisās ārstēties Latvijā, drīzāk aizbrauks uz Zviedriju vai Šveici. Lembergs vietējā slimnīcā varbūt būtu gatavs kādu skabargu izņemt, bet, ja būtu jātaisa operācija, stipri šaubos, vai tas notiktu Latvijā.”
Lai risinātu mediķu deficīta problēmu, izskanējis arī priekšlikums apsvērt medicīnas personāla importu no citām valstīm.
Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece nesen izteica viedokli, ka uz Latviju varētu aicināt mediķus no Ukrainas un Baltkrievijas, kas varētu ātri apgūt valodas pamatus un sākt strādāt.
Šajā priekšlikumā ir zināma loģika: ja jau mūsu mediķi brauc strādāt uz tādām bagātām valstīm kā Vācija un Norvēģija, kur iespējams nopelnīt krietni vairāk, kāpēc pie mums nevarētu braukt ukraiņi un baltkrievi, kuriem Latvijas algas šķiet gana pievilcīgas, salīdzinot ar atalgojuma līmeni pašu zemē? “Šajā ziņā baltkrievi un ukraiņi nav tas sliktākais variants, jo ar viņiem mēs vēl varētu saprasties, bet, ja mūsu slimnīcās parādīsies viesstrādnieki no eksotiskākām valstīm, tad jārēķinās, ka viņiem ir pavisam cita kultūra, tradīcijas un mentalitāte. Kaut gan man pret viesstrādniekiem nav aizspriedumu, varētu strādāt kaut vai ar māsiņām no Papua-Jaungvinejas, galvenais, lai prot savu darbu un izpilda visus norādījumus,” spriež ķirurgs Vizulis.
Labāk ieguldīt savējos
Tieši nepietiekamās latviešu valodas zināšanas varētu būt galvenais šķērslis, kas apgrūtinās viesstrādnieku ieplūšanu Latvijas medicīnas nozarē. “Šiem darbiniekiem vispirms būtu jāmācās latviešu valoda, kas nav tik vienkārši. Slimnīcā visi dokumenti jāaizpilda latviešu valodā, diez vai katram viesstrādniekam blakus sēdēs tulks, kas palīdzēs iztulkot katru teikumu,” secina Kuldīgas slimnīcas valdes loceklis Agris Rozenfelds.
Arī bērnudārza vadītāja Elita Millere netic, ka ar viesstrādniekiem varētu aizpildīt medmāsas vakanci viņas bērnudārzā. “Mūsu darbiniekiem obligāti ir jāprot latviešu valoda. Medmāsai jāmāk sarunāties ar bērnu, lai saprastu, kas viņam kaiš: piemēram, vai vēders sāp tāpēc, ka kaut kas slikts ir apēsts, vai arī tas ir apendicīta iekaisums, bet varbūt bērns vienkārši ilgojas pēc vecākiem un tāpēc jūtas slikti.
Ja starp bērnu un medmāsu ir valodas barjera, viņiem būs grūti saprasties.
Tāpat medmāsai jāuzrauga bērnu ēdienkarte, tādēļ būtu vēlams saprast: ja mēs runājam par “belki”, tad ar to ir domātas olbaltumvielas, nevis vāverītes.”
Latvijas Māsu asociācijas valdes locekle Līga Ārente uzskata, ka mūsu medicīnas problēmu aizlāpīšana ir pilnīgi nereāls un bezatbildīgs piedāvājums. “Tas prasītu ļoti lielas investīcijas darbinieku apmācībā. Tā jau nebūs, ka šie darbinieki brīnumainā kārtā teleportēsies no Ukrainas vai Baltkrievijas un uzreiz būs gatavi strādāt Latvijā. Vispirms būs jāveic darbinieku atlase un apmācība, pēc tam jānodrošina, lai viņi kaut vai minimālā līmenī apgūtu latviešu valodu. Apmācību laikā viņiem būs jāgarantē pajumte un ēdināšana. Tādējādi šie darbinieki izmaksās vairāk nekā vietējie. Turklāt arī nopelnīto naudu viņi sūtīs uz mājām, nevis tērēs pie mums Latvijā. Šai idejai neredzu nevienu plusu, tikai mīnusus.”
Ārentei piekrīt arī viņas kolēģe Ilze Neparte: “Mūsu nozarē tiešām ir milzīgs darbaroku trūkums, bet kādēļ mums vajadzētu ieguldīt līdzekļus ārzemniekos, nodrošināt viņu apmācību un dzīvošanu Latvijā? Tad jau labāk ieguldīt šo naudu mūsu cilvēkos, palielināt mediķu atalgojumu, lai viņi justu, ka ir vajadzīgi tepat Latvijā un nav jābrauc peļņā uz ārzemēm.”
Bagāto valstu vilinājums
Latvijas valsts jau šobrīd iegulda ievērojamus līdzekļus ārstu un medmāsu apmācībā, bet pēc studiju beigām daudzi izvēlas strādāt Rietumeiropas valstīs, kur mediķu atalgojums ir krietni augstāks. Piemēram, Vācijā medmāsām tiek solīta 2000 līdz 3000 eiro liela alga.
Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska uzskata, ka valsts politikai vajadzētu stimulēt ārstu un medmāsu palikšanu Latvijā. “Risinājums būtu vienkāršs: ja cilvēks ir mācījies par valsts budžeta līdzekļiem, saņēmis valsts garantētu kredītu, tad viņam pēc studiju beigšanas būtu noteikts laiks jānostrādā Latvijā. Tādā gadījumā kredīts tiktu dzēsts, bet, ja cilvēks aizbrauc strādāt uz ārzemēm, tad viņam šī summa būtu jāatmaksā. Mēs nevaram atļauties tērēt savu naudu, lai gatavotu ārstus un medmāsas bagāto valstu medicīnas nozarei. Protams, šobrīd atalgojuma starpība ir tik liela, ka ar Rietumeiropas algu mediķiem tāpat būtu izdevīgāk braukt projām un atmaksāt kredītu.”
Veselības ministrija ir apņēmusies šogad ieguldīt vairāk nekā 100 miljonus eiro mediķu atalgojuma palielināšanā, ārstu un medmāsu algas pielikums varētu būt no 9 līdz 20%. Piemēram, sertificētas medmāsas zemāko algas likmi palielinās no 595 līdz 714 eiro (pirms nodokļiem).
Būs jākonkurē ar robotiem
Lielās slimnīcas un privātā sektora uzņēmumi darbaroku trūkumu domā risināt arī ar moderno tehnoloģiju palīdzību, jo mūsdienās medicīna attīstās ļoti strauji un darbus, kas pašlaik tiek veikti cilvēku rokām, nākotnē varētu darīt dažādi roboti. Līdzīgi, kā internetbanka ir aizstājusi banku kasierus un lielveikalu pašapkalpošanās kases “atņem” darbu pārdevējām, arī medicīnā tiek izmēģinātas tehnoloģijas, kas samazinās pieprasījumu pēc cilvēku darbaspēka. Mākslīgais intelekts jau veiksmīgi konkurē ar radiologiem, veicot rentgenuzņēmumu analīzi; roboti tiek iesaistīti arī ķirurģisko manipulāciju veikšanā.
Kuldīgas slimnīcas valdes loceklis Agris Rozenfelds gan spriež, ka Latvijā mēs tik drīz vēl nepiedzīvosim ārstu un medmāsu aizstāšanu ar robotiem. “Galīgo lēmumu par ārstēšanas metodēm vienmēr pieņems cilvēks. Cita lieta, ka modernās tehnoloģijas varētu izmantot, lai ārsti varētu konsultēt pacientus attālināti, bet tad nepieciešams izveidot attiecīgu infrastruktūru, kā arī uzticēt lielākas pilnvaras ārstu palīgiem un medmāsām. Arī slimnīcu darbu ir iespējams optimizēt, piemēram, nedomāju, ka uzņemšanas nodaļā visu laiku jādežurē tik daudz speciālistiem, kam tādējādi nākas pavadīt darbā ļoti garas stundas. Tikpat labi speciālists varētu būt mājas dežūrā un nepieciešamības gadījumā nekavējoties ierasties slimnīcā. Bet tas neattiecas uz medmāsām, jo kādam vienmēr jābūt līdzās pacientam un jāpalīdz viņu aprūpēt.”
Rozenfelds secina, ka nav tādu brīnumlīdzekļu, ar ko nekavējoties atrisināt mediķu deficīta problēmu, tādēļ atliek vien cerēt, ka pakāpeniskā atalgojuma celšana palīdzēs apturēt darbaspēka aizplūšanu uz ārzemēm. Pēc studiju pabeigšanas savu karjeru ar Latviju saista arī topošā ārste Gunita, kas negribētu meklēt laimi citās zemēs. “Es ļoti gribētu palikt Latvijā, bet gadījumā, ja mediķu atalgojums neuzlabosies, nāksies apsvērt arī citus variantus. Es sešus gadus studēju medicīnu, pēc tam vēl seši gadi rezidentūrā, un, ja pēc tam ārstam tiek piedāvāta alga, kas ir zem 1000 eiro uz rokas, manuprāt, tas nav adekvāts atalgojums par ieguldīto darbu un zināšanām.”
