Anda Līce: Metas zosāda, dzirdot, ka Brīvības pieminekli saukā par “Mildu” 27
Par pasaulē notikušajiem terora aktiem kaut kas sakāms ir katram, tomēr visi gaida valsts atbildīgo amatpersonu detalizētu rīcības plānu tam, kas un kad tiks darīts Latvijas drošības labā. Cilvēkos ir atmodinātas bailes, un tās izrādās ejoša prece politisko spekulantu rokās. Ir apriebies klausīties tādas frāzes kā, piemēram, mēs sekosim līdzi situācijai, mums jābūt stipriem un vienotiem, ļaundari nepaliks nesodīti un tamlīdzīgi neko neizsakoši teksti. Uz katra valsts robežas metra taču nevarot nolikt pa robežsargam. Kāpēc nevar? Ja vajag, ir jānoliek! Šajā jautājumā Latvijas līdzšinējā nolaidība ne ar ko nav labāka par visas ES nolaidību. Beidzot ir jāpārskata un no jauna jādefinē demokrātijas, cilvēktiesību, brīvību un robežu jēdziens. Gribas arī saprast, kas ir palicis pāri no tik bieži piesauktām Eiropas vērtībām un cik liels svars tām ir šodien.
Indivīda brīvībai ir jābeidzas tur, kur tā sāk apdraudēt citu cilvēku brīvību. Neuzticēšanās valstij līkne uz leju neies tik ilgi, kamēr valsts institūcijas un amatpersonas cilvēku tiesības un brīvības izmantos savtīgos nolūkos. Ja tauta nav vienota, tā nevar būt stipra. Bet tā nevar būt vienota, ja mēs kā indivīdi esam iekšēji nedroši, nepārliecināti par to, ko darām, ja negribam zināt savu vēsturi un necienām savus priekšgājējus. Pēdējā laikā, jādomā, daudziem metas zosāda, dzirdot, ka Brīvības pieminekli saukā par “Mildu”. Varētu vēl saprast, ka to savas neizpratnes dēļ dara cittautieši, bet ja tādai glupībai veras mute pašiem latviešiem… Ja esam nevērīgi pret savu valodu, pēc laika izmainās vārdu, veselu jēdzienu saturs un arī mūsu rīcība. Dzird runājam, ka Krišjāņa Barona ielu pēc rekonstrukcijas pārdēvēšot vienkārši par Barona ielu!!! Cik gan apdauzītiem ir jābūt, lai pašrocīgi apcirstu savas saknes! Un kā nosaukt riņķa danci ap Strēlnieku laukumu, no kura viena arhitektu grupa par katru cenu grib izsvēpēt Okupācijas muzeju? Mēs nevaram kļūt stipri un vienoti, ja ļaujam skaistos vārdos paslēptam savtīgumam kāpt pāri visām robežām.
Cik lielveikaliem vēl jāsagrūst un cik terora aktiem jānotiek, lai sabiedrība beidzot pamostos? Kāds varbūt teiks – tas nav iespējams. Sakiet, lūdzu, kā tas bija iespējams tad, kad uz drupām dzima Latvijas valsts un pēc tam atkal gadsimtu vēlāk? Atmoda notiek tai šķietami visnepiemērotākā laikā. Es nesen internetā noskatījos leģendārās krievu aktrises Ludmilas Gurčenko pēdējo interviju. Jautāta, vai viņa mēdz raudāt, aktrise atbildēja, ka raudot tad, kad viņai sākot sāpēt sirdsapziņa. Sāp tikai tas, kas ir dzīvs. Vai mūs glābs NATO līguma 5. pants, ja būsim nomirdinājuši savu sirdsapziņu?
