Vai pamodinās Raini? Un – Aspaziju? 3
2015. gadā Raiņa un Aspazijas 150. dzimšanas dienas godināšana sakritusi ar pirmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Kultūra ir labs veids, kā vēstīt pārējai Eiropai par Latviju, šoreiz gada garumā pieminot izcilos latviešu literātus, kuru darbos likti pamati idejai par neatkarīgu, demokrātisku un tiesisku Latviju. Gada gaitā paredzēts īstenot 150 visdažādākā rakstura iestrādes, tomēr būtisks ir jautājums – kādā veidā un, kādus rakursus izvēloties, tiks runāts par šīm pretrunīgajām personībām.
No Parīzes līdz tramvajam
Cienījami, ka Raiņa un Aspazijas kultūras gada rīkotāji – Kultūras ministrija un tai pakārtotās institūcijas – rīkojušās saskaņā ar Raiņa domu “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”. No vēl vasarā prezentētās programmas pagaisis jēdziens “festivāls”, kura pārlieku lietošana un dažādu sarīkojumu ietērpšana kā zem lietussarga arvien nosūbē tā spožumu. Ielūkojoties jubilejas gada programmā, priecē, ka tā solās būt gan dziļa, gan laikmetīga, intriģējoša, atraktīva, vienlaikus iztiekot bez lēta šova pieskaņas.
Aizraujoši iesākusies ar Artura Maskata īpašo veltījumu – vokālo ciklu “Trīs Aspazijas dzejoļi soprānam un orķestrim”, sarunu Rīgas Latviešu biedrībā par jaunizdoto grāmatu “Sirdsmīļo brālīt!” un Raiņa jaunības gadiem Rīgā un Pēterburgā, horeogrāfes Olgas Žitluhinas veidoto poētisko dejas traģēdiju “Viens un Divi”, Raiņa personības atklāsme turpināsies, sākot no skatuvēm, koncertzālēm, kultūras centriem, muzejiem, bibliotēkām līdz suvenīriem, pastmarkai un 6. tramvajam, kas visu gadu Rīgā, braucot pa maršrutu, uz sāniem zibinās vārdus “Rainis, sapņi, uguns un nakts”. Tā nav reklāma, bet sociāls projekts, kas mudina, kaut sēžot tramvajā, brīdi sevī pieskarties kādai Raiņa vai Aspazijas domai. Jāpiekrīt muzikologam Orestam Silabriedim, kurš Lielajā ģildē sacīja – nez cik psihoterapeitiem būtu jānāk talkā, lai sestās vai septītās klases bērni izprastu, piemēram, Aspazijas “Sidraba šķidrauta” filozofisko ideju. Vesela paaudze to bija spiesta apgūt šajā vecumā. Tāpēc varbūt ir vērts ielūkoties šodienas acīm?
Taču Raiņa un Aspazijas jubilejai ir ne tikai nacionāla, bet arī starptautiska dimensija. Viņi abi bija Eiropas un visas pasaules līmeņa domātāji, kuru idejas un uzskati ir svarīgi ne vien mums pašiem, bet daudz plašākā mērogā. Abu literātu ievērojamā gadskārta ir iekļauta UNESCO kalendārā, kur redzami to personu vārdi, kuri atstājuši lielu iespaidu uz sabiedrības ideālu attīstību. UNESCO Latvijas Nacionālā komisija (LNK) un Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāts sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību veido izstādi “Aspazija/Rainis: Dumpiniece/Humānists”, kas aprīlī tiks rādīta UNESCO centrālajā mītnē Parīzē un tālāk ceļos uz Kirovu Krievijā, Jankas Kupalas muzeju Minskā un varbūt pēc prezidentūras noslēguma arī uz Ukrainu. Īpaša vērība tajā veltīta laikposmam no 1894. līdz 1929. gadam.
Februāra beigās sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru un augstākās izglītības iestādēm Latvijā un ārvalstīs izsludinās Rainim un Aspazijai veltītu starptautisku eseju konkursu. Tas vainagosies ar apbalvošanas ceremoniju 20. novembrī Pasaules filozofijas dienā, kuras gaitā plānots arī seminārs, veltīts abu dižgaru nozīmei UNESCO kontekstā.
Izdzīvojot Raini
Jura Podnieka filmu studija veido unikālu projektu ar 28 īsfilmām, kuras taps visās ES valstīs un kurās piedalīsies katrā valstī populāra, sabiedrībā cienīta personība, citējot Raiņa un Aspazijas dzejas tulkojumus savā valodā. Pirmās īsfilmas tapušas Latvijā un Zviedrijā. Tā, piemēram, Zviedrijā Raiņa un Aspazijas domas paudīs TV zvaigzne Pērs Morbergs, Somijā – Helsinku bīskape Irja Askola, Lietuvā – Nacionālā Drāmas teātra aktieri Tads Grīns un Toma Vaškevičūte. Savukārt Čehija šo uzdevumu uzticējusi aktierim, dziedātājam, Karlovi Vari festivāla sejai Marekam Ebenam, Slovēnija – hiphopa māksliniekam Zlatko, Austrija – bijušajam Vīnes Operas direktoram Ionam Holenderam, Slovākija – pirmajam ārlietu ministram pēc neatkarības atgūšanas Pavolam Demešam. Ungārijā īsfilmā piedalīsies koris, un, protams, katras īsfilmas sākumā skatītājus uzrunās Rainis un Aspazija. Literātu tēlos iejutušies populārais mūziķis Goran Gora un LTV kultūras ziņu vadītāja Eva Ikstena-Strapcāne, kura teic: “Caur savu pieredzi stāstījām par Raini un Aspaziju, paši kļūstot par viņiem un piedzīvojot viņu notikumus.” Īsfilmas redzamas Latvijas prezidentūras tīmekļa vietnē, kā arī Raiņa un Aspazijas programmas mājaslapā.
Raiņa un Aspazijas jubilejas gada vainagojums būs starpdisciplināra konference “Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē 19. – 21. gadsimtā”, kas 1. un 2. maijā norisināsies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Ziedoņa zālē. Konferencē uzstāsies dalībnieki no ASV, Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Vācijas un Itālijas. Konferencē piekrituši piedalīties krievu rakstnieks Viktors Jerofejevs, somu rakstniece Sofi Oksanena, Ņujorkas Universitātes profesors, rakstnieks un vēsturnieks Lerijs Vulfs, kā arī ukraiņu identitātes un mediju pētnieks Volodimirs Kuļiks. “Tāpat kā Rainis un Aspazija, arī daudzi citi 20. un 21. gadsimta rakstnieki bijuši izvēles priekšā: atbalstīt pastāvošo politisko režīmu vai pretoties tam visiem spēkiem? Neitrāli vērot pasauli no malas vai mēģināt to pārveidot? Ko nozīmē būt rakstniekam globālajā un digitālajā pasaulē?” konferences tēmu loku iezīmē kuratore Anda Baklāne.
Rainis – trauslais, diskutablais
Raiņa laikā Nacionālajā teātrī tika uzvestas labākās nacionālās dramaturģijas lugas – protams, arī viņa paša, kuru vidū spilgtākās bija “Spēlēju, dancoju” un “Jāzeps un viņa brāļi”. Būdams šā teātra direktors (1921 – 1925), Rainis izvērta arī sadarbību ar Lietuvas un Igaunijas literātiem. Raini var uzlūkot arī kā Latvijas valsts idejas konstruētāju, kurš bija sapratis, ka nācija ar savu valodu un attieksmi pret kultūru ir gatava savai valstij. Šodien ir būtiski apzināties, ka mēs vēl arvien esam gatavi savai valstij, savai ļoti trauslai neatkarībai un brīvībai. Tas ir labs pamats, uz kā balstīt Raiņa un Aspazijas gada programmu. Taču īsti negribas piekrist izteikumiem, ka līdz šim Rainim esam piegājuši tikai virspusēji un hrestomātiski un tikai tagad sabiedrības uztverē notiek trauslā, ļoti diskutablā Raiņa un Aspazijas cilvēciskā dzimšana. No aukstā un augstā pjedestāla Rainim palīdzēja nokāpt jau pirms vairākiem gadu desmitiem, gan saceļot lielu sašutuma vētru, Jānis Kalniņš ar romānu “Rainis”. Tāpat arī Roalds Dobrovenskis romānā “Rainis un viņa brāļi” dzejnieku atklājis dzīvi un cilvēciski. Tāpat kā Londonā nav jāpierāda, ka vērtība ir Šekspīrs, vai Norvēģijā – Ibsens, nez vai kādam Latvijā jāpierāda Raiņa un Aspazijas vērtība. Cita lieta, ka vēl ir ļoti daudz iespēju iet dziļāk un dziļāk dižgaru cilvēciskajā pasaulē, notraušot priekšstatu sārņus. Orests Silabriedis, piemēram, teic – izmantosim šo gadu, lai atsvabinātu Aspaziju no Raiņa, šīs divas ļoti atšķirīgās pasaules, kas ir sapārotas kā Markss un Engelss… Ne velti mums taču Rīgā ir Aspazijas bulvāris un ir Raiņa bulvāris.
Pat šajā ģeopolitiskajā situācijā ir ļoti saprotama Ojāra Rubeņa ideja – lai tuvotos Rainim bez jebkādiem iepriekšējiem uzslāņojumiem, “Raiņa sapņu” uzvešanu uzticēt citas valsts režisoram, citas valsts pilsonim, konkrēti, Kirilam Serebreņņikovam. Tomēr visai dīvaina un ne tik iepriecinoša izklausījās Ojāra Rubeņa tālākā atzīšanās: “Lai cik jocīgi tas arī būtu, Latvijā nav daudz režisoru, kuri grib ķerties pie Raiņa, tas liekas sarežģīti, tā lielā atbildības sajūta…” Arī Aspazijas atveidotāja Maija Doveika sacīja, ka jūtoties kā pie elektriskā žoga – no vienas puses, Rainis šķiet pārāk augsts, no otras – viņu nedrīkst arī pārlieku piezemēt. Otrs režisors drosminieks būs Viesturs Kairišs, kurš Nacionālajā teātrī iestudēs “Uguni un nakti” – darbu, kurš būšot ļoti sarežģīts mūsdienu acīm, bet ideoloģiski ļoti precīzs.
Tā kā abas minētās izrādes atbalstījis VKKF, P. Avena fonds “Paaudze”, Ināras un Borisa Teterevu fonds, kamēr vien abi uzvedumi būs Nacionālā teātra repertuārā, uz katru izrādi noteiktu biļešu skaitu skolēni un studenti varēs pirkt par pieciem eiro – ar vairāk nekā 55 procentu atlaidi. Aktieri solās braukt uz skolām, dalīties savās domās, šaubās, pieredzē.
Rosinošs solās būt arī LNB sadarbībā ar Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomi rīkotais “Plašā apvāršņa konkurss”, kura centrā šogad būs Rainis un Aspazija un kura divdesmit uzvarētāji varēs baudīt radošu nometni jūras malā. Kā teic idejas līdzautore, dzejniece Inese Zandere, veidojot jautājumus konkursam, tiks mēģināts rast līdzsvaru starp pievilcīgiem ārējiem efektiem un rosinājumu iedziļināties lasītajā: “Nesen biju klāt diskusijā, kur gudri latviešu literatūras skolotāji pilnīgi pamatoti pārmeta latviešu literatūras olimpiāžu uzdevumu radītājiem, ka tie, no vienas puses, prasa no bērniem faktu gūzmu, no otras puses, daudz runā par Aspazijas kaķiem, bet neliek iedziļināties pašos darbos un to jēgā.”
Šis gads būs piepildīts, ja katrs cilvēks atradīs sev kaut vienu saistošu sarīkojumu. Tāpēc Raiņa un Aspazijas noteikti par daudz nebūs.
Arī Jūrmalā
Aspazijas dzimšanas dienā 16. martā paredzēta īpaša programma restaurētajā un atklātajā Aspazijas mājā. Savukārt Jūrmalas pilsētas muzejā top multimediāls projekts “Raiņa istaba”. Jūnijā apjomīgu starptautisku laikmetīgās mākslas izstādi “Man sirdī tīģer’s” atklās jaunajā izstāžu zālē “Mākslas stacija Dubulti”, kur piedalīsies mākslinieki no Šveices, Maķedonijas, Izraēlas, Ēģiptes, Brazīlijas, Zviedrijas. Kuratore Inga Šteimane teic, ka izstādes tēma – piedošanas – atriebības trauslā robeža – sasaucas ar Raiņa idejām lugā “Jāzeps un viņa brāļi”.
Mērķprogramma – 280 000 eiro
Kopš vakardienas, 2. februāra, VKKF izsludināta mērķprogramma “Raiņa un Aspazijas jubileja”, kurā finansējumu varēs gūt gan jau Raiņa un Aspazijas norišu kalendārā iekļauti projekti, gan jaunas iniciatīvas. Pieteikumu iesniegšanas termiņš ir šā gada 27. februāris. To aicinātas izmantot nevalstiskās organizācijas, izglītības iestādes, sabiedrība. Nav noslēpums, ka programma tika gaidīta jau pērn, taču aizkavējās tradicionālā līdzekļu trūkuma dēļ. Taču, kā saka Raiņa un Aspazijas gada programmas kuratore Sigita Kušnere, ir daudzas lietas, kas tiek veidotas ātri, koncentrēti, kā, piemēram, nelielas izstādes, bibliotēku ieceres, turklāt iesāktās lietas turpināsies arī nākamajā un aiznākamajā gadā. Uz šo mērķprogrammu var pretendēt arī Raiņa un Aspazijas muzeji, kas patlaban atrodas restaurācijā.
Kur palika Eglītis, Virza…?
Radoši izstrādātā Raiņa un Aspazijas jubilejas gada programma rosina meklēt atbildi uz jautājumu, vai valstī ir kritēriji un principi, pēc kuriem izvēlamies personības, kuras atzīstam par īpašas uzmanības vērtām? Vai Latvijai ir sava kultūrpolitika šajā aspektā? Iepriekšējos gados bez pelnītās ievērības aizritēja, piemēram, Andreja Eglīša, Veronikas Strēlertes, Edvarta Virzas apaļās jubilejas. Protams, kā vaduguns var tikt izmantots Latvijas Kultūras kanons un tajā iekļautās personības, bet kam par tām būtu pienākums iestāties, kam būtu jāklauvē pie Kultūras ministrijas durvīm, kura būtībā ir tikai instruments sabiedrības rokās, ja nepieciešams finansējums? Kā atzīst dzejniece Inese Zandere, īstas sistēmas valstī diemžēl nav. “Tās svinēšanas jau nāk no mīlestības,” viņa teic. “Es, piemēram, gribu Tadenavā svinēt bērnu dzejas dienas, atjaunot “Garo pupu” neatkarīgi no kultūrpolitikas. Taču, jā, man ir liela sāpe, ka pērn plašākam, arī starptautiskam dialogam neizmantojām dzejnieka Ulda Bērziņa jubileju, jo uz tās pamata gan varētu veidot konferenci, kura sapulcinātu puspasauli un kurā diskutētu par ļoti daudzām, tajā skaitā politiskām, lietām.”
Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas programmas “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” tuvāko notikumu izlase
* Muzikāli poētiskā izrāde “Raiņa sapņi” Nacionālajā teātrī, režisors Kirils Serebreņņikovs (tuvākās izrādes: 5., 18., 28. februārī); Jaunā Rīgas teātra izrāde “Aspazija”, režisore Māra Ķimele (pirmizrāde 18. martā).
* Aspazijai veltīts koncerts “Es kļuvu par dzeju” Dubultu Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (14. martā); koncertprogramma “Jums mājās ir ziedoša laime…”, kas veltīta ar Raiņa un Aspazijas dzeju tapušiem skaņdarbiem (martā un oktobrī Daugavpils Mūzikas vidusskolā).
* Izstāde “Aspazija/Rainis: Dumpiniece/Humānists” (aprīlī UNESCO centrālajā mītnē Parīzē (Francija) un
* Kirovā (Krievija).
* Muzeju nakts Raiņa un Aspazijas zīmē (16. maijā).
* Multimediāls projekts “Raiņa istaba”, mākslinieks Ivars Mailītis (Jūrmalas pilsētas muzejs).
* Aspazijas 150. dzimšanas dienas svinības Aspazijas mājā Jūrmalā (16. martā).
* Dzimtās valodas diena. Radošo darbu konkursa “Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti” (Aspazija) uzvarētāju apbalvošana (Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Zelta zālē, 20. februārī).
* “Lasīsim Aspaziju un Raini!”. Interaktīvs pasākums ar iespēju katram apmeklētājam nolasīt sev tuvāko Raiņa un Aspazijas dzejoli (RLB Līgo zālē, 25. februārī); “Ieskats Aspazijas daiļradē”. Dr. philol. Jāņa Zālīša priekšlasījums “Aspazijas mēness stari” (RLB Līgo zālē 26. martā).
* Dzejas krājuma “Rainis un Aspazija 21. gadsimta Austrumlatvijas literātu balsīs” izdošana un atvēršana (apgāds “Mansards” martā).
* Starptautiska zinātniska konference “Dzimumsocialitāte kultūras un varas mijattiecībās”, veltīta Aspazijas daiļradei (LU, 15. – 17. aprīlis). Vairāk informācijas: http://www.aspazijarainis.lv/, http://www.km.gov.lv/jaunumi/prog_RuA2015_mediji.pdf
Viedoklis
Kultūras ministre Dace Melbārde: “Tematiskā gada ierosināšana var būt gan sabiedriska iniciatīva, gan Kultūras ministrijas vai kādas citas kultūras iestādes ierosinājums. Lai pieņemtu stratēģiskus lēmumus, kas saistīti ar kultūras nozari kopumā, ir izveidota Nacionālā kultūras padome. Tieši šī padome pagājušā gada 30. aprīlī atbalstīja darba grupas iniciatīvu pasludināt 2015. gadu par Raiņa un Aspazijas gadu. Nacionālā kultūras padome arī turpmāk varētu būt tā koleģiālā institūcija, kas vislabāk var izvērtēt šādus priekšlikumus. Kultūras ministrijā jau ir saņemts priekšlikums par 2016. gada tēmu, un to plānots izskatīt tuvākajā Nacionālās kultūras padomes sēdē. Kā kultūras ministre domāju, ka turpmāka tematisko gadu iedzīvināšana, kas veltīta kādai kultūras personībai vai kultūrvēsturiski nozīmīgam notikumam, būtu lielisks veids, kā pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas kultūras sasniegumiem.”
