Prīts Simsons: Ukraina – mūsu jaunā klusā padošanās 32
Autors: Prīts Simsons, Igaunijas laikraksta ”Eesti Päevaleht” redaktors
“LA” redakcija saņēma Igaunijas žurnālista Prīta Simsona viedokļrakstu, kurā viņš aicina uz pilsonisku iniciatīvu – katrā no Baltijas valstīm savākt brīvprātīgos, lai dotos palīgā Ukrainas armijai kaujās ar prokrieviskajiem teroristiem. Publicējam igauņu žurnālista viedokļrakstu, kā arī komentārus par viņa iniciatīvu, kurus pauduši aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Saeimas deputāts Jānis Dombrava un Latviešu nacionālistu kluba vadītājs Jānis Sils.
“Ikviens mirst vienatnē,” tā pirms vairākiem gadsimtiem teica franču domātājs Blēzs Paskāls. Mūsdienās, piedzīvojot Ukrainas vientuļo cīņu pret pieaugošo un neslēpto Krievijas agresiju, pieminētais klasiķa teiciens iegūst jaunu un mulsinošu saturu.
Rietumu valstsvīri runā par mieru, neatzīstot acīmredzamo – pašreizējos apstākļos ātrākais ceļš uz mieru ir arī visvairāk pazemojošs. Tā ir Ukrainas padošanās. Atsacīšanās no separātistu kontrolētajām teritorijām. Ja miers ir galvenais, kas parādās jūsu sarunu tēzēs, tas, protams, ir risinājums.
Tā pati mute, kas aizstāv “Ukrainas teritoriālo vienotību”, noliedz ieroču pārdošanu vai citu netiešu militāro palīdzību nācijai, kas nonākusi nepatikšanās. Tomēr ir acīmredzams, ka paziņojumi nedarbojas, bet sankciju iedarbībai būs nepieciešams daudz laika, un tajā brīdī Ukraina, iespējams, jau būs sagrauta. ES un NATO valstis klusējot faktiski atzinušas, ka Ukraina pašlaik pieder Krievijas ietekmes zonai. Kungi, tā ir atgriešanās 1930. gadā.
Ar interneta līdzjūtību nepietiek
Mēs, drošu sabiedrību pilsoņi, mierīgi noskatāmies un ļaujam tam notikt. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilsoņiem, kuri savulaik bija “klusās padošanās” upuri 1940. gadā, vajadzētu zināt šo sarūgtinošo sajūtu – būt atstātiem vieniem smagā brīdī. Diemžēl šodien arī mēs tāpat kā citi esam gatavi atstāt cietējus vienatnē. Mūsu ciešanas nav padarījušas mūs līdzjūtīgākus. Tā vietā mēs izliekamies, ka varam labi un droši gulēt savos mājokļos, pat ja kāds tiek nodurts aizslēgto durvju otrā pusē.
O, jā, mēs internetā izsmejam acīmredzamos Krievijas prezidenta Putina melus. Sociālajā tīklā “Facebook” liekam “Like” (“Patīk”) Ukrainas puses atbalstam. Dažiem no mums patīk lietot zilo un dzelteno – Ukrainas nacionālās krāsas – savos sociālo mediju profilos un citur. Laiku pa laikam mūsu politiķi ir “ļoti norūpējušies”, bet dedzīgākie pilsoņi pat var palīdzēt ar ziedojumu vienam vai otram fondam, kas palīdz Ukrainas bēgļiem.
Bet tas neapstādina neidentificētu zaļo cilvēciņu kolonnu kustēšanos un netraucē virzīties pat visnovecojušākajam tankam. Palīdzēšana bēgļiem ir ļoti būtiska, bet tā ir tikai simptomu atvieglošana. Toties kaujinieki uz vietas tieši ietekmē situāciju, izlemjot ciema vai pilsētas likteni. Būsim atklāti – ar “Patīk” taustiņa spiešanu “Facebook” ir nepietiekami.
Ukrainas cīnītājiem nepieciešams sniegt palīdzību, nevis atņemt viņiem drosmi ar brīdinājumiem par “konflikta eskalāciju”. Eskalācija Ukrainā bija agrāk, jau augustā.
Arī nākamais eskalācijas posms – februāra “separātistu spēku” ofensīva ir “Made in Russia” (Ražota Krievijā). Neuztraucieties par eskalāciju – otra puse eskalējas tāpēc, ka tai nav daudz ko zaudēt vai iegūt.
Sūtīsim brīvprātīgos!
Jā, kodolieroču laikmetā pastāv aizliegumi. Tiešu konfrontāciju starp sauszemes spēkiem, teiksim, NATO un Krievijas, lielākā daļa lēmumu pieņēmēju izslēdz. Bet, tā kā otra puse izmanto “hibrīdceļus”, tādas iespējas ir arī Ukrainas sabiedrotajiem. Tie ir brīvprātīgie, kas nav saistīti ar valdības politiku.
Igaunijas neatkarība tika nodrošināta, kad 3000 somu brīvprātīgo atnāca mums palīgā pašā smagākajā Neatkarības kara brīdī 1919. gadā. Somijas valdība tolaik stāvēja atstatus no šī kara. Bet somi atnāca palīgā, kad pat igauņu vairākums neuztvēra savu valsti nopietni. Un tas bija milzīgs psiholoģisks uzrāviens nācijai, veidojot tās valstiskumu.
Mans priekšlikums ir palīdzēt Ukrainai ar pilsonisku iniciatīvu. Katras Baltijas valsts iedzīvotājiem jābūt spējīgiem izveidot vismaz vadu (ap 30 kaujinieku) ar brīvprātīgajiem, kas dotos palīgā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Rota (120 – 200 kaujinieku) būtu vēl labāka iespēja. Esmu gatavs būt daļa no šīs iniciatīvas. Tiem, kuri nevarēs pievienoties kaujām, jābūt spējīgiem atbalstīt vienības ar naudu. Tā būs nepieciešama tādēļ, ka vienībai būs vajadzīgs arī daudz ekipējuma, kas nav letāls. Tai jābūt pilnībā tautas iniciatīvai, kam nav nekāda sakara ar valdību politiku – lai nacionālās intereses saglabātu neskartas.
Līdz šim Ukrainas varas iestādes nav lūgušas pēc brīvprātīgo palīdzības. Bet tas var mainīties. Mums jābūt gataviem sniegt šāda veida palīdzību, līdzko tāda vajadzība radīsies.
Ukrainas likmes ir augstas. Ja separātisti un Krievija ātri un izšķiroši uzvarēs, oranži melnā Georga lentīte kļūs redzamāka gan Rīgā, gan Daugavpilī, gan Tallinā, gan Narvā. Ja karš labi nevedīsies, iestāsies nogurums un imperiālistu sapņi zaudēs savu pievilcību. Maskavas rīcībā var būt lieli resursi, bet pat viņiem nepatīk ilgstošs karš un pat viņu pacietība ar līķu maisiem ir ierobežota.
“Nejautā, kam zvana zvans. Tas zvana pēc tevis,” savulaik rakstīja Ernests Hemingvejs. Interesanti, ka valstsvīri izmantoja šo frāzi, lai saņemtu mūsu atbalstu savām misijām Irākā un Afganistānā. Šo frāzi vairs neesmu dzirdējis, bet šajā brīdī zvans noteikti zvana arī par mums.
Sagatavojis Ģirts Vikmanis
Reakcija
Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs: “Es jau vairākkārt esmu skaidri paudis savu viedokli, ka neatbalstu brīvprātīgo došanos uz Ukrainu, un aicinu tos, kas nav karavīri un vēlas stiprināt Latvijas drošību, tādējādi palīdzot arī Ukrainai, stāties zemessardzē. Pamatošu savu viedokli:
1. Ukrainas konflikta risināšanai jānotiek sarunu ceļā, jo alternatīva ir plašs bruņots konflikts – karus ir viegli sākt, bet grūti beigt. Pašreizējās sarunas notiek ar uzstādījumu, ka plāna “B” nav. Eiropas valstu līderi velta visas pūles, lai panāktu saprātīgu noregulējumu, un Latvija šos centienus atbalsta.
2. Ukraina nav lūgusi brīvprātīgos iesaistīties, jo šādus atsevišķus gadījumus jau izmanto pret Ukrainu propagandas karā. Brīvprātīgo militārus formējumus propagandas mašinērija pasniegs starptautiskajai sabiedrībai kā pierādījumu “NATO leģioniem”. Tas var būt iegansts ļoti asi vērsties pret Baltijas valstīm un pat nosaukt tās par agresoriem.
3. Latvijas valsts aizsardzības spējas ir daļa no kopējām NATO aizsardzības spējām, ES drošības. Mūsu galvenais ieguldījums Ukrainas nākotnē ir ES, NATO valstu drošība, kas garantē iespēju piedalīties konfliktu regulējumos un ietekmēt drošības situāciju plašākā reģionā, palīdzēt Ukrainā atjaunot mieru un glābt cilvēku dzīvību.
4. Viens no Ukrainas konflikta noregulēšanas mērķiem ir atjaunot starptautisko tiesību normu ievērošanu. Viens no starptautisko tiesību principiem ir, ka valstis piedalās miera uzturēšanas misijās tikai ar starptautisku mandātu. Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, tajā skaitā zemessardze, drīkst piedalīties šādās misijās tikai ar Saeimas apstiprinātu ANO mandātu. Rīcība, kas būtībā ir pretrunā ar šīm starptautiskajām normām, uzskatāma par mūsu visu kopējās drošības sistēmas apdraudējumu.
5. Vakar Saeima apstiprināja Krimināllikuma grozījumus, kas paredz kriminālatbildību par prettiesisku dalību bruņotos konfliktos ārvalstīs un rīcību, kas var tikt uzskatīta par to atbalstīšanu. Prettiesiska dalība nozīmē jebkuru Latvijas valstspiederīgo piedalīšanos bruņotos konfliktos ārvalstīs, ko nav sankcionējusi valdība vai Saeima un kas būtu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām.”
Jānis Sils, Latviešu nacionālistu kluba vadītājs: “Ja kāds brīvprātīgi vēlas palīdzēt Ukrainai, tas ir ļoti apsveicami. Es šobrīd palīdzu Ukrainas bruņotajiem spēkiem ar apģērba un ekipējuma piegādēm. Arī no Latvijas pašlaik ir cilvēki, kas cīnās Ukrainas brīvprātīgo bataljonos, un to ir vairāk nekā viens vai divi. Tas, kas notiek Ukrainā, skar arī mūs. Ja valsts varēja sūtīt karavīrus misijā uz Afganistānu, es neredzu iemeslu, kāpēc valsts nevarētu sūtīt karavīrus misijā uz Ukrainu. Valsts iesākumā varētu palīdzēt kaut vai ar bruņojumu piegādēm, un tālāk jāskatās. Ja Ukrainas puse lūgtu militāru palīdzību, varētu nosūtīt karavīrus.
Tomēr es domāju, ka mums jāpaliek Latvijā un jābūt gataviem agresijas gadījumā aizstāvēt savu valsti. Par draudiem liecina “krievu pasaules” ideja, bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena un Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites izteikumi, ka Baltijas valstis ir nākamais potenciālais mērķis, kam uzbruks. Redzēsim, kā Minskā pieņemtās vienošanās tiks pildītas dzīvē. Visu līgumu izpilde atkarīga no godprātības. Varētu ilgi uzskaitīt, cik starptautiskas vienošanās Krievija ir pārkāpusi.”
Jānis Dombrava (NA), Saeimas Ārlietu komisijas deputāts: “Igauņu žurnālista ideja ir apsveicama. Brīvprātīgie no dažādām valstīm jau ir iesaistījušies Ukrainas bruņoto spēku brīvprātīgajos bataljonos. Aicinājums no žurnālista puses apliecina, ka runa ir ne tikai par vārdisku, bet gan reālu atbalstu Ukrainai, arī finansiālu atbalstu Ukrainai. Latvijā ir jauktās ukraiņu un latviešu ģimenes, un no šīm ģimenēm ir cilvēki, kas uzskata par savu pienākumu būt Ukrainā un aizsargāt tās neatkarību. Katrā karā likumīgajiem spēkiem talkā nāk brīvprātīgie no radniecīgām tautām. Tā tas bija PSRS – Somijas karā 1939. gadā, kad palīdzēja zviedru brīvprātīgie, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc Somijai izdevās noturēties pret PSRS milzīgo pretsparu. Brīvprātīgie dod iespēju sajust pleca sajūtu, ka citām tautām rūp nelaimē nonākušo sabiedroto liktenis. Brīvprātīgajiem nevajadzētu aizliegt piedalīties karadarbībā, ja runa ir par Ukrainas aizsardzību. Diskusiju vērta ir nupat pieņemtā tiesību norma Krimināllikumā, kas paredz kriminālatbildību par prettiesisku dalību bruņotos konfliktos ārvalstīs, un vai tā ir piemērojama cilvēkiem, kas kā brīvprātīgie karo Ukrainas pusē. Pastāv arī iespēja cilvēkiem prasīt Ministru kabineta atļauju, lai piedalītos konfliktā. 1919. gadā Igaunijas Neatkarības karā somu brīvprātīgie neprasīja īpašas atļaujas valdībai, viņi vienkārši ieradās kaimiņvalstī. Līdzīgi darbojās arī latviešu brīvprātīgie, kas cīnījās par Polijas neatkarību. Domāju, ka brīvprātīgo vienības no Baltijas valstīm starptautiski uztvertu kā atbalstu no mūsu valstīm, kaut arī tā iecerēta kā pilsoniska iniciatīva. Primāri Latvijas iedzīvotājiem jādomā par Baltijas valstu aizsardzības nostiprināšanu, bet nevajadzētu pastāvēt šķēršļiem atsevišķiem brīvprātīgajiem palīdzēt Ukrainai nosargāt savu neatkarību.”
