Inese Vaidere: Vai padomju armija ir izvesta? 26
Nupat, 23. augustā, visa Eiropa jau piekto gadu kopīgi pieminēja abu noziedzīgo režīmu – Hitlera un Staļina – upurus. 2008. gada rudenī pieci Eiropas Parlamenta deputāti – Kristofers Bīzlijs no Apvienotās Karalistes, Alesandrs Alvaro no Vācijas, Marianne Miko no Igaunijas, Zita Gurmai no Ungārijas un es – no Latvijas – panācām šādas dienas iekļaušanu Eiropas atzīmējamo dienu pulkā. Lieki atgādināt, ka nacistu noziegumi izvērtēti, vainīgie saņēmuši pelnīto sodu, taču to diemžēl joprojām nevar teikt par Staļina un PSRS “pusi”.
Šodien, 29. augustā, Latvijas Aizsardzības ministrija Kara muzejā organizē atceres pasākumu, kas veltīts 20. gadadienai kopš Krievijas Federācijas, PSRS tiesiskās mantinieces, karaspēka izvešanas no Latvijas. Taču – vai šis karaspēks patiešām ir izvests?
Līdz deviņdesmito gadu sākumam Latvijā darbojās Otrā pasaules kara veterānu organizācija un te bija ap 50 tūkstošiem Otrā pasaules kara veterānu un ap 20 tūkstošiem padomju armijas veterānu, kuri demobilizējās pēc 1945. gada. Organizāciju aizliedza pēc puča 1991. gadā, taču 1992. gadā tā darbu atjaunoja kā “Latvijas veterānu tiesību aizsardzības savienība” un to vadīja atvaļinātais PSRS armijas pulkvedis Ļebedevs. Tā bija interfrontes radikālā spārna organizācija, kura pat pieprasīja Baltijas Kara apgabala vadību apgādāt to ar ieročiem.
Jāuzsver, ka Latvijas delegācijai šie “veterānu skaitļi” nebija zināmi. Karaspēka izvešanas Krievijas delegācijas sastāvā bija iekļauts Ziemeļrietumu karaspēka grupas Virsnieku padomes priekšsēdētājs atvaļinātais pulkvedis Kandalovskis, taču tās vadība Latvijas pusei nedeva ziņas par militārpersonu un militāro pensionāru skaitu, aizbildinoties ar šo datu slepenību. Tas radīja iespēju militārpersonas no Latvijā izformētajām karaspēka daļām ieskaitīt militāro pensionāru skaitā, lai tās paliktu Latvijā, ko darīt bija aizliegts. Kad 1994. gadā pēc 30. aprīļa līgumu parakstīšanas Krievija iesniedza paliekošo pensionāru sarakstu, tajā bija iekļauti arī VDK pensionāri. Līdz armijas izvešanas pēdējam datumam 1994. gada 31. augustam Latvijā atradās vairāk nekā 5000 pēc 1992. gada februāra demobilizēto militārpersonu, kurām Latvija atbilstoši līgumam bija jāatstāj. Tiem tika noformētas uzturēšanās atļaujas līdz 1994. gada decembrim.
Jāatzīmē arī militārās rūpnīcās un tautsaimniecības militāro produkciju ražojošajās rūpnīcās strādājošie “Alfā”, “Komutatorā”, VEF, kā arī padomju armijā strādājošie kalpotāji, kuri uz darba līguma pamata strādāja karaspēka daļās un infrastruktūras objektos, skolās, armijas veikalos, katlumājās un darbnīcās.
Kā apliecina sarunu dalībnieki, Latvijas delegācija starpvalstu sarunās nepievērsa vajadzīgo uzmanību pensionāru un citu kategoriju migrantu jautājumam. Nepētīja to un piekrita visam, ko deva Krievijas puse.
Šeit ir vietā uzsvērt, ka Ukrainas notikumu kontekstā Latvijā īpaši aktuāls kļūst jautājums par tā saucamo piekto kolonnu. Ja ņemam tikai iepriekšminēto personu skaitu, pareizinot to ar 3 – 5 (ģimenes locekļi), tad redzams, ka šeit izveidojusies laba bāze tādām Latvijai naidīgām aktivitātēm kā krievu valodas referendums, t. s. nepilsoņu kongress un citas. Ievērojot hibrīdkara raksturu, tai iespējama īpaša loma nākotnē. Manā skatījumā, Latvijas drošības institūcijas nav izveidojušas pareizo attieksmi pret “piektās kolonnas” aktivitātēm. Ar “izvērtēšanu” šoreiz ir par maz. Vajadzīga izlēmīga rīcība.
Nesen lasīju: “Militāra okupācija nav vajadzīga, ja “piektajā kolonnā” ir spējīgi cilvēki, kuri var organizēt varas pārņemšanu un darboties agresora interesēs.”
Ceru, ka pagātnes ietekme uz šodienas un nākotnes notikumiem tiks analizēta atceres pasākumā 29. augustā, kad atmiņās dalīsies tā laika Latvijas oficiālās personas, kuras bija saistītas ar PSRS(KF) armijas izvešanu. Arī Ilgonis Upmalis, kurš ir tādu nozīmīgu grāmatu kā “Latvija Padomju militāristu varā” un “Latvija – PSRS karabāze 1939 – 1998” līdzautors. Piedalīties uzaicināta Ministru prezidente Laimdota Straujuma.
