Vai orhideja var izplaucēt pieneni? Kā palīdzēt pārjūtīgiem bērniem kļūt izturīgākiem pret stresu 3
Iedomājieties bērnus, kas pirmo reizi sanāk kopā, lai mācītos vienā klasē. Pavērojot mazos pirmklasniekus, vienmēr izrādīsies, ka daži bērni sākumā lielāko daļu laika pavada, nolīduši kaut kur stūrītī, kamēr citi acīmredzami izbauda jauno pieredzi. Kāpēc tik liela atšķirība uzvedībā? Galu galā pirmais skolas gads varētu būt vienlīdz saspringts ikvienam bērnam. Daļēji to, kāpēc vienādos apstākļos auguši bērni atšķirīgi reaģē līdzīgā situācijā, izskaidro to piederība “pienenes” vai “orhidejas” ģenētiskajam un psiholoģiskajam tipam.
Par cilvēkiem orhidejām jau rakstījām kā par iedzimtu psiholoģisku īpatnību – ļoti jūtīgu apkārtējās pasaules uztveri. Savukārt par pienenēm šī pētījuma ietvaros dēvē “cilvēkus parastos” – tos, kuri spēj elastīgi un ātri pielāgoties vairākumam ikdienas dzīves izaicinājumu, stāties pretī stresam un pārvarēt nelabvēlīgus apstākļus. Raksturojums izvēlēts, salīdzinot emocionāli stabilu cilvēku ar izturīgo pieneni – augu, kas spēj ar saknēm izlauzt asfaltu un uzziedēt kā dzeltenai saulītei starp akmens šķembām.
Pētījuma autoru grupa uzskata, ka jutīgumu vai noturību pret stresu nosaka gēni. Noteiktas gēnu variācijas klātbūtne vai neesamība padara bērnu emocionāli trauslu – kā orhideju, kurai vajadzīga rūpīga kopšana un apstākļi, vai arī izturīgu kā pieneni, kas plaukst un zeļ pat skarbā vidē. Interesanti, ka tai pašā laikā autori uzsver: audzināšana var mainīt gēnos ieliktu psihotipu un atsvērt dažus nevēlamos personības aspektus.
Kā gēni ietekmē reakciju uz stresu?
Jaunā pētījumā noraidīts pieņēmums, ka hipersensitivitātes iemesls ir tikai vide, un izcelta glikokortikoīda receptora (GR) gēna NR3C1 nozīme stresa nepanesamībā. Glikokortikoīda receptors piesaistās stresa hormonam kortizolam un ļauj tam mijiedarboties ar ķermeņa šūnām. Citiem vārdiem, tas nosaka, kā cilvēks reaģē uz stresu.
Citā pētījumā, kurā piedalījās bērni vecumā no 11 līdz 14 gadiem, atklāts, ka bērniem, kuri pieredzējuši sliktu izturēšanos, samazinās gēna NR3C1 veidošanās un attiecīgi smadzenēs arī ir mazāk GR receptoru.
Lai rīkotos un izdzīvotu, cilvēkam vajadzīgs kortizols. Stresa situācijā kortizols padara cilvēku modru un spējīgu ātri uztvert briesmu signālus apkārtējā vidē. Savukārt pārāk liela kortizola produkcija liek mums kļūt trauksmainiem un krist panikā, kas izraisa stresu un, tieši pretēji, padara mazāk spējīgus efektīvi rīkoties. Jo augstāks GR līmenis organismā, jo vairāk kortizola tas saņem. Tas nozīmē, ka cilvēks var izturēt vairāk spriedzes, nejūtoties “stresā”.
Situācijā, kad gēns NR3C1 producē mazāk glikokorikoīdu receptorus, organismā cirkulē vairāk kortizola hormonu, un attiecīgi cilvēks ir uzņēmīgāks pret stresa iedarbību.
Kā bērnībā piedzīvots stress maina gēnu izpausmes?
Tāpat pētīts, kā stress agrīnā bērnībā var mainīt cilvēka ģenētisko fonu un kā tas ietekmē reakciju uz stresu.
Zinātnieku interesi par šo jautājumu raisīja uzskats, ka bērnībā fiziski un emocionāli cietušiem bērniem ir augstāks risks augot kļūt vardarbīgiem, ciest no depresijas, posttraumatiska stresa traucējumiem, kā arī izrādīt antisociālu uzvedību. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka cilvēkiem ar bērnības traumām jau kopš bērnības veidojas pārliecība, ka pasaule ir bīstama un nedraudzīga vieta. Tādējādi viņi tiecas stresa situācijās reaģēt kā uz draudiem – trauksmaini un agresīvi.
Slikti dzīves apstākļi un/vai bērnībā pārciesta vardarbība var izraisīt glikokortikoīda gēna izpausmes izmaiņas. Uzskata, ka tā ir galvenā saistība starp bērnības traumu, reakciju uz stresu un psihopatoloģisku noslieču attīstības risku. Bērnības traumas ietver mātes nevērīgu attieksmi, nošķiršanu no mātes, viena vai abu vecāku zaudējumu, kā arī fizisku un/vai emocionālu vardarbību.
Interesanti, ka līdzīgas epiģenētiskas pārmaiņas konstatētas grauzējiem, kas drīz pēc dzimšanas nesaņēma mātes rūpes. Šis gēns, izrādās, ir sensitīvs, un bērni tā pārmaiņas var just pat mātes grūtniecības laikā un tūlīt pēc piedzimšanas, ja māte cieš no depresijas un trauksmes.
Bērns orhideja var izplaukt kā bērns pienene
Orhideja ir smalks un skaists augs. Piemērotos apstākļos tas dāvā pasakainus ziedus. Arī bērns orhideja var izaugt par garīgi un emocionāli spēcīgu cilvēku, ja nokļūst mīlošā, gādīgā un atbalstošā vidē. Šāda vide arī mazina draudus, ka izaugot bērns orhideja varētu saslimt ar psihiskiem traucējumiem.
Šī pārliecība ASV ļāvusi izveidot programmu “Fast Track” (“Ātrā izsekošana”). Tā ir universitāšu zinātnieku iniciatīva ar mērķi novērot augsta riska grupu bērnus skolās un kopienās un sniegt savlaicīgu palīdzību, lai palīdzētu viņiem iemācīties kontrolēt un mazināt stresu.
Vērienīgā, desmit gadus ilgā pētījumā piedalījās aptuveni 980 bērnudārznieki ar uzvedības problēmām, pārjūtīgumu un stresa nepanesamību. Programmas ietvaros viņi apguva sociālās prasmes un stresa pārvarēšanas metodes. Arī vecākiem bija jāapgūst uzvedības pārvaldīšanas mehānismi. Desmit gadus ilgajā pētījumā šīs ģimenes regulāri apciemoja padomdevēji un speciālisti.
Apkopojot pētījuma rezultātus, secināts, ka intervences programmas dalībnieki retāk iesaistījās ar vardarbību un narkotikām saistītos kriminālnoziegumos. Tāpat viņiem vēlāk bija labāki vispārējās labsajūtas rādītāji nekā tiem bērniem orhidejām, kas programmā nepiedalījās. Atklājās arī, ka iejaukšanās un atbalsts ir efektīvāks, ja tas sākts iespējami agrīnākā vecumā.
Iegūtie rezultāti liecina, ka atbalsta programmām attiecībā uz riska grupu bērniem ir liela nozīme un ievērojami panākumi. Tas būtu jāņem vērā amatpersonām, un arī vecāki, skolotāji un skolu psihologi nedrīkstētu “norakstīt” bērnus orhidejas. Bērniem vajadzīga ne tikai mīloša aprūpe, bet arī atbalsts un vadība, lai nostiprinātu ticību sev, prastu īstenot savus sapņus un gūtu drosmi un pārliecību sekot savai pārliecībai un ideāliem.
Kad “orhideja” izplaukst par “pieneni”, izveidojas reta un brīnišķīga personība: reizē jūtīga, mākslinieciska un radoša, tai pašā laikā arī stipra un elastīga.
Avots: Brainblogger.com
