“Vai nu daru, vai nedaru.” Saruna ar četrkārtējo pasaules čempionu Kasparu Stupeli 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Četrkārtējais pasaules čempions motokrosā ar blakusvāģiem Kaspars Stupelis vīrusa laikam izaicinājumu meta ar solo motocikla nopirkšanu, iegūstot jaunu azartu treniņu procesā.
37 gadus vecais kantētājs nelolo lielas cerības par pasaules čempionāta norisi šajā sezonā, tomēr viņam jau šobrīd ir skaidrs, ka turpinās karjeru arī nākamajā gadā.
Tu esot nopircis solo motociklu.
Ar blakusvāģiem nav iespējas braukt, un solo mocis ir tuvākais manam darbam.
Es jaunībā sāku ar solo moci un brīvajos brīžos pabraucu arī vēlāk, bet pirms četriem gadiem ar to satraumēju ceļgala krusteniskās saites un nolēmu nebraukt, kamēr būšu aktīvs sportists.
Kad sākās šī krīze, nojautu, ka tas būs uz ilgāku laiku, tāpēc iegādājos moci treniņu procesam.
Izdodas saglabāt vēsu galvu, lai neiedzīvotos traumās?
Mans treneris ir Leons Kozlovskis un brīžiem pieslāpē, bet motokross ir spiešana uz limitiem. Kamēr nav maču, viss ir labi un lieli piedzīvojumi nav bijuši, lēnām būvēju ātrumu un meistarību.
Leonam Ādažos ir garāža, un iesākām poligonā, tur arī treniņu trasīte, tagad pa brīvdienām aizbraucam uz citām vietām.
Motokrosam no treniņu viedokļa ierobežojumu laiks bija pateicīgāks nekā daudziem citiem sporta veidiem?
Teorētiski nedrīkstēja, bet nezinu, kurš pieņem lēmumus, jo loģikas bija maz – veikalā var atrasties daudz cilvēku, bet mēs trasē uz tik daudz hektāriem ar ķiverēm galvā – ne.
Labāk ej svaigā gaisā un sporto, nevis divus mēnešus nosēdi dzīvoklī un sajūc prātā.
Kā tu jūti, cik ļoti motokrosa vide nocietusies pēc sacensībām?
Ir daļa, kas ļoti gaida, citi noskaņojušies, ka viss šis gads būs ne šāds, ne tāds.
Kaut ko par sacensībām baumo jau sen, bet, kamēr par 110 procentiem nebūs noteikts datums, tikmēr es sev nenolieku atskaites punktu un esmu salīdzinoši lielā mierā.
Sākumā bija liels rūgtums, jo četrus mēnešus esi diendienā strādājis, lai cīnītos par pasaules čempiona titulu.
Bet ātri pārslēdzos un atradu sevi no jauna.
Tad tev nav problēmu ar motivāciju trenēties – piegāji no citas puses un tas atkal ir azarts?
Maikls Džordans arī sāka ar beisbolu, un tad bija brīdis, kad tur atgriezās. Man ir līdzīgi – esmu bijis gana veiksmīgs blakusvāģos, bet 20 gadus iekšā kņudējis, kāds varēju būt uz solo moča.
Tagad parādījās iespēja un laiks tam pievērsties.
Protams, ja sāksies blakusvāģu sezona, būs jāpārslēdzas atpakaļ, bet gribu Latvijas mačos pabraukt 30+ amatieru vai hobija klasē.
Pārāk liels darbs ieguldīts, lai viens pa trasi brauktu un domātu, ka esi baigi ātrais.
Varbūt mačos būs prieks, bet varbūt arī vilšanās, ka tomēr esmu lēns.
Plāns pasaules čempionātā startēt kopā ar Danielu Vilemsenu paliek spēkā?
Šonedēļ viņš man tieši jautāja, vai varu lidot. Aizsūtīju atpakaļ video ar solo moci, kur lecu pāri tramplīnam, un teicu – jā, varu.
Viņš izdomājis, ka es varētu lidot uz Nīderlandi, lai gan zinu no Etjēna Baksa, ka ne tur, ne Beļģijā līdz augustam ar blakusvāģiem nemaz nelaidīs trasē.
Nav jēgas lidot, ja nevaram kopā trenēties. Sākumā mocis bija Latvijā, tā ka viņš varēja lidot uz šejieni, būtu varējuši visu laiku braukt. Nemēģinu uzspiest savu taisnību, nevienu no viņiem vairs nepārmācīs.
Tāds ir Daniela raksturs?
Viņš ir kaut ko izdarījis motokrosā, bet nav tā, ka es nebūtu neko paveicis. Pēdējos gados esmu bijis ļoti priekšā Vilemsenam, tā ka man šī pieredze ir ļoti svaiga.
Plāns paliek spēkā, ka brauksim kopā, lai gan ir daudz jautājumu – man nav nekādu pamatienākumu, nezinu, kā būs ar atbalstītājiem, vai varēs palīdzēt vai visiem būs grūti laiki.
Bez naudas to nevar izdarīt. Jāskatās soli pa solim, bet jūtu, ka mums ir ko parādīt pasaulei.
Stipri šaubos, ka šogad kaut kas nopietns būs, tomēr esmu apņēmības pilns startēt arī nākamajā gadā.
Kā šobrīd apmaksā rēķinus – no iekrājumiem?
Ir atbalstītāji, kas neuzgrieza muguru. No sezonas sākumam domātajiem līdzekļiem trenējos un dzīvoju taupības režīmā.
Šī beidzot ir vasara, kad tevi nemoka ne lielas, ne mazas traumas un vari justies kā cilvēks.
Tas arī ir forši, lai gan ir dažas vecās likstas, ko šajā laikā varēja operēt vai salabot, bet dakteri nebija pieejami, neziņa, vai tiksi pie fizioterapeita.
Tagad visi sāk darboties, bet, ja šobrīd operēs, tad ar solo moci nevarēšu braukt.
Ja šogad blakusvāģu pasaules čempionāts nenotiks, tad varbūt pie dakteriem jāiet rudens sākumā, lai būtu svaigāks uz nākamo sezonu.
Vai tu turpini darboties kā fiziskās sagatavotības treneris?
Vienam sponsoram palīdzēju un viņu uzsēdināju uz solo moča, braucam treniņus kopā, bet pēdējos gados no trenera darba esmu atgājis, jo tas prasa daudz laika, nervu un visu pārējo.
Uz pusslodzi nemāku – vai nu daru, vai nedaru.
Kādam apsoli palīdzēt, bet pašam visu laiku ir mikrotraumas, katru dienu jābrauc pie Latvijas Olimpiskās vienības speciālistiem, un nav loģiski visu mēģināt savienot.
Pirms diviem gadiem sapratu – palaidu cilvēkus, un kā akmens no pleciem nokrita, varēju vairāk laika veltīt sev.
Gadi saskrējuši un atjaunošanās nav tik ātra. Kamēr esmu aktīvs sportists, tajā virzienā īpaši neskatos.
