Atis Klimovičs: Vai noticēsim Urbanovičam? 20
Nav pārsteidzoši, ka Rīgas mēra Nila Ušakova un Krievijas prezidenta Vladimira Putina 9. maijā paustās atziņas bija visai vienādas, abos gadījumos uzsvērta citu nāciju, arī latviešu, atbrīvošana no nacisma. Abas amatpersonas vieno skatījums uz vēsturi, it īpaši uz beidzamajos septiņos gadu desmitos pieredzētajiem notikumiem, vienīgi Ušakovam kā neatkarīgās Latvijas galvaspilsētas vadītājam savulaik pasprucis atzinums par Latvijas okupāciju 1940. gadā. No Putina tamlīdzīgu “vaļību” nesagaidīt. Kaut vai tādēļ, ka, atzīstot okupācijas faktu, jāseko turpinājumam – ja ne finansiālajai zaudējumu atlīdzināšanai, tad vismaz morālas dabas kompensācijai. Putina vārdā Kremļa viedokli pateicis ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, pārmetot baltiešiem nepateicību. (Pieprasīt no Krievijas kompensāciju par rūpniecības attīstību, Latvijas ekonomikas modernizāciju var tikai “cilvēki ar bojātu psihi”, Krievijas ministru citē ziņu aģentūras.)
Viss būtu citādi, ja “atbrīvotāji” izsoļotu cauri Latvijai, dzītu vāciešus uz Rietumiem un liktu Latviju mierā. Tad nerastos jautājums par nodarītā posta apmēriem un nebūtu jādomā, kā likvidēt padomju gados nodarīto postu. Kā viss izskatītos, ja Latvijai būtu paveicies neatrasties padomju okupācijā, iespējams iztēloties nosacīti, taču pilnīgi droši – materiālā izteiksmē Latvija būtu turīgāka. Tad diezin vai daudzi būtu iepazinuši, ko nozīmē tāds padomju varas sasniegums kā komunālais dzīvoklis. Arī “kvalitatīvo” okupētājvaras celtniecību. Varu salīdzināt sešdesmitajos gados celtu “piecstāveni” Purvciemā un šajā laikā uzbūvētu “parastu” somu darba ņēmēju apdzīvotu māju Somijas galvaspilsētā. Bez aizspriedumiem – tādā kvalitātē padomju Latvijā nebūvēja pat kompartijas pārstāvju dzīvojamo fondu.
1997. gadā kāds dienvidosetīns ar padomju vēsturnieka diplomu vaicāja, vai neatkarīgā Latvijā dzīve ir labāka. Atbildēju apstiprinoši. “Nu, labi,” viņš noteica. “Bet, piemēram, Somija – vai viņiem ir sava kosmosa flote?” – “Nav gan, bet somiem tā arī nav vajadzīga…” Vīrs nepiekrita.
Pagājušajā gadā kāda Dobeles novada deputāte, partijas “Saskaņa” pārstāve, sarunā ar toreizējo Ukrainas Čerņigovas apgabala vadītāju Mikolu Zverevu teica, ka padomju gados Latvijā esot daudz uzbūvēts un to vajadzētu novērtēt. Ukrainis atbildēja ar jautājumu: “Jūs latviešiem pavaicājāt, vai viņiem to vajadzēja?”
Taču 9. maijā ir jādomā ne tikai par seniem notikumiem. Desmiti tūkstošu karavīru Sarkanajā laukumā, kodolieroči, lidojošas septiņdesmit kara lidmašīnas un helikopteri notur uzmanību mūsu dienām. Tieši šīs dienas rītā tika paziņots, ka Donbasā atkal ir upuri – beidzamajā diennaktī nogalināti divi un ievainoti četri ukraiņu karavīri. EDSO atkal paziņoja, ka situācija ir pasliktinājusies. Pēc ukraiņu izlūku informācijas, Donbasā ievesti krievu tanki un reaktīvās iekārtas “Grad”. Ģenerālis, bijušais Ukrainas premjerministrs Jevgēņijs Marčuks, informējis, ka Krievija okupētajā Donbasa teritorijā un pierobežā ar Ukrainu faktiski pabeigusi formēt prāvu militāro kontingentu, ko iespējams izmantot uzbrukumam. Tur esot vairāk tanku nekā Vācijā un Anglijā.
N. Ušakova biedrs “Saskaņā” Jānis Urbanovičs vērsies pie latviešu auditorijas, vaicājot, vai tā vēloties karu Latvijā, ka bērnišķīgi priecājoties par klaunādi amerikāņu tanku izskatā. Šķiet, Urbanovičs neko nezina – nedz par 1940., 1944., 1945. un pārējiem padomju okupācijas gadiem. Arī par padomju īstenoto genocīdu Baltijā un izliekas nesaprotam, kādēļ trīs valstis vienprātīgi iestājušās NATO. Jāatgādina par iebrukumu Ukrainā, par tūkstošiem nogalinātajiem. Lieks jautājums – kam ticēt: ukraiņu ekspertam, kas brīdina par Krievijas draudiem, vai “Saskaņas” līderim, kas tēlo pilnīgu neizpratni par aizdomām pret Krieviju.
