Vai, no vilka bēgot, uzskriesim lācim? 0
Eiro ieviešana valdības aprindās līdz šim tika uzskatīta par kādu sen izlemtu un pašsaprotamu lietu. Tāpēc TV sižets, ka atsevišķiem Nacionālās apvienības deputātiem varētu būt šaubas, tika uzņemts ar lielu sašutumu un tradicionālo retoriku – Nacionālā apvienība (NA) kopā ar “Saskaņas centru” grib mainīt Latvijas ģeopolitisko orientāciju.
Ar ģeopolitiku gan arī ir interesanti: ja valdības visu valsts neatkarības laiku ir runājušas par attiecībām ar Krieviju, kas kļūst aizvien labākas, kā mums naturalizēt pēc iespējas vairāk nepilsoņu, kā mums pēc iespējas mazāk prasīt latviešu valodas zināšanas (nupat Saeima atkārtoti nobalsoja pret NA priekšlikumu, ka deputātu kandidātiem jāzina valsts valoda), kā pēc iespējas vairāk iztirgot Austrumu investoriem uzturēšanās atļaujas, tad nav brīnums, ka daudzi pilsoņi ir noticējuši, ka nekāda ģeopolitiska apdraudējuma nav un nebūs, tamdēļ eiro ir tik vien kā ekonomisks vai simbolisks jautājums. Ņemot vērā, ka vairākums “Latvijas Avīzes” lasītāju gan zina Krievijas riskus, lai arī mans pamatarguments eiro atbal-stam ir tieši ģeopolitisks, tomēr šoreiz vairāk par ekonomisko argumentāciju. Savukārt attiecības ar “Saskaņas centru” atstāšu skaidrot “Vienotības” Rīgas domniekam Olafam Pulkam, kurš nesen krievu plašsaziņas līdzekļiem stāstījis, ka “Vienotība” varētu ar viņiem sadarboties. Tikmēr Nacionālā apvienība diskutēs par dažādiem jautājumiem, tajā skaitā par tādiem, par kuriem diskutēt neesot politkorekti, cik vien vajadzēs argumentēta lēmuma pieņemšanai, uzklausot dažādus ekspertu viedokļus.
Ja runājam par eiro ieviešanas pretargumentiem, tie ir dažādi – eiro nevajag, lai Latvija varētu īstenot patstāvīgu monetāru politiku, eiro vajag, bet ne tagad, jo ir riski eirozonā, eiro varbūt arī vajag, bet referenduma ceļā.
Ja Latvija pieņemtu lēmumu neiestāties eirozonā, tas gan uzreiz nenozīmētu pāreju uz patstāvīgu monetāru politiku, jo Latvijas Banka šādu ideju neatbalsta un ir juridiski neatkarīga, bet, ja tas tomēr notiktu, globālā pasaulē, no kurienes Latvijai neaizbēgt nevienā gadījumā, tas radītu diezgan lielus nestabilitātes riskus. Turpretī, neieviešot eiro, bet saglabājot piesaisti, nekādus ekonomiskus labumus neiegūsim. Šķiet, ka pat vairākums eiro pretinieku neiebildīs, ka, pastāvot normālai situācijai eirozonā, ieviešot eiro, ir ekonomiski ieguvumi – atkritīs valūtas maiņas izdevumi, uzlabosies valsts kredītreitings, kamdēļ būs mazāki aizņēmumu procenti, pieaugs investīcijas. Tāpat arī eiro piekritēji atzīst, ka līdz ar iestāšanos būs inflācijas pieaugums, taču tāds, kaut gan nedaudz mazāks, būs arī tad, ja eiro neieviesīs, jo cenas ir nedaudz iesaldētas, gaidot lēmumu. Galvenais pretarguments tomēr ir, ka eirozona var sastapties ar nopietnām problēmām, tādēļ dalībvalstīm būs papildus jāfinansē stabilizācijas fonds, vai pat iespējams pilnīgs eirozonas sabrukums, kas Latviju ietekmēs mazāk, ja tā būs ārpusē. Neviens jau nezina, kas var notikt, daudzi arī par pasaules galu runā, bet, ja nopietni, tad pilnīgi katastrofāls scenārijs neliekas ļoti varbūtīgs, un Eiropas Centrālās bankas rīcībā ir metodes, lai to novērstu. Taču noliegt kādu papildu stabilizācijas maksājumu iespēju pilnībā nevar.
Ideju eiro neieviest un īstenot savu monetāro politiku, lai cik tā būtu riskanta un grūti īstenojama, vismaz var saprast, bet daudz grūtāk ir saskatīt plusus eiro atlikšanai. Tādā gadījumā paliek visas eirozonas problēmas, bet nav citu mehānismu ekonomikas stimulēšanai, pie tam ir zināms, ka nākamo reizi nepieciešamos kritērijus iestājai eirozonā varbūt varēsim izpildīt tikai pēc ilgāka laika, bet varbūt tas vairs nebūs aktuāli, jo, mainoties ģeopolitiskiem apstākļiem, šādas iespējas vairs nebūs. Īstenībā jau droši vien tāda arī ir doma: vispirms sakām, ka atliksim, tas mazāk radikāli, un pēc tam – gan jau vairs nebūs aktuāli.
Vai ir nepieciešams referendums? Vispirms jau tauta ir konceptuāli nobalsojusi, iestājoties Eiropas Savienībā, pēc tam ievēlot Saeimas vairākumā partijas, kas nav slēpušas savu atbalstu eiro; tas rakstīts arī NA programmā.
Ja referendums būs – tad tajā arī lemsim un varbūt arī lemjot nokavēsim iestāšanos, bet referenduma sarīkošanu gan būtu loģiski prasīt tiem, kas ir pret, vispirms jau droši vien Saeimas lata aizstāvju deputātu grupai un tās šefam Nikolaja Kabanova kungam. Taču šādi lata aizstāvji tomēr rada šaubas, vai aizstāvībā primārs ir Latvijas vai tomēr kādas citas valsts labums.
Nākotni izzīlēt mēs nevaram, un ārējie apstākļi var būt gan tādi, ka eiro ieviešana dod lielākus vai mazākus ekonomiskos labumus vai pat nedod. Bet, ja šinī ziņā ir nenoteiktība, tad ģeopolitiskie aspekti gan ir vienkārši – jo tālāk prom no krievu lāča, jo labāk, un eiro ieviešana ir solis prom.
