Franks Gordons: Vai Netanjahu ēra beidzas? 0
Izraēla ir tik maza, ka uz pasaules kartes to grūti saskatīt. Taču IT sasniegumu un militāra potenciāla ziņā tā ir gandrīz vai lielvalsts. Un tur – ne tikai Sīrijas dēļ – krustojas ASV un Krievijas intereses. Tādēļ vērts painteresēties par to, kas tur notiek, atstājot iekavās nebeidzamo konfliktu ar palestīniešiem.
Benjamins (Bibi) Netanjahu (69), kurš vada nacionālkonservatīvo partiju “Likud”, pabija Izraēlas premjerministra amatā no 1996. līdz 1999. gadam, un pēc desmit gadu pārtraukuma viņu 2009. gadā atkal ievēlēja šajā amatā. Tad atkal diviem lāgiem, un tagad viņš vada valdību nu jau desmito gadu.
Varas un goda kāre ir viņa dzīves dzinulis, klāt vēl nāk cinisms un, jāatzīst, izveicība.
Pirms pienākam pie pēdējo mēnešu notikumiem, kas kardināli maina politisko ainu Izraēlā, aplūkosim šīs valsts parlamenta struktūru: deputātu skaits ir 120, un, lai premjera amata kandidāts varētu veidot valdību, ir jābūt koalīcijai ar vismaz 61 mandātu. Pēc likuma kārtējām vēlēšanām bija jānotiek rudenī, bet politiskās krīzes dēļ tās notiks 9. aprīlī.
Nu jau kādus divus gadus, var teikt, rūgst, gruzd un briest “Netanjahu lietas” izmeklēšana, ar ko nodarbojas policija. Premjeram un viņa dzīvesbiedrei Sārai jau daudzkārt bija jāierodas attiecīgajā prefektūras nodaļā, lai atbildētu uz jautājumiem triju nepatīkamu “lietu” sakarā.
Viņiem pārmet kukuļņemšanu un citus pārkāpumus. Pirmkārt, viņš esot pieņēmis “dāvanas” – regulārus cigāru un šampanieša piegādājumus – no diviem miljonāriem, kuriem viņš atvieglojis dažas birokrātiskas procedūras. Otrkārt, Netanjahu un Izraēlas lielākās avīzes “Yediot Ahronot” īpašnieks Arnons Mozess grasījās noslēgt darījumu: Netanjahu “pazudinās” Mozesa konkurentu – avīzi “Israel Hayom”, ja Mozesa laikrakstā nebūs vairs pret Netanjahu vērstu rakstu.
Treškārt, Netanjahu solījis “tiesiski izpalīdzēt” grūtībās nonākušajam “Bezeq” (Izraēlas “Telekom”) bosam Elovičam, ja tam piederošajā populārajā interneta portālā “Walla” parādīsies tikai cildinoši raksti par Bibi.
Pa to laiku brieda nemiers Izraēlas vidusšķirā, uz kuru gulstas nodokļu nasta un kura ir gan ekonomikas, gan armijas kodols.
Vārdu sakot, janvāra beigās bijušais armijas ģenerālštāba priekšnieks Benijs Gancs pieteicās kā jauna politiska spēka veidotājs. Viņam pievienojās vēl divi bijušie armijas ģenerālštāba priekšnieki – Moše Jālons un Gabi Aškenazi. Februārī šai rezerves ģenerāļu trijotnei pievienojās centriskās partijas “Yesh Atid” (“Ir nākotne”) līderis Jairs Lapids. Klāt nācis arī Arodbiedrību apvienības priekšsēdis Avi Nisenkorns. Viņi visi apvienojušies politiskajā aliansē “Kahol lavan” (“Zils un balts” – Izraēlas karoga krāsas).
Ja “Zils un balts” 9. aprīļa vēlēšanas uzvarēs un sāks veidot valdību, tad notiks rotācija: pirmos divus gadus Gancs būs premjers un Lapids ārlietu ministrs, otrus divus gadus Lapids būs premjers un Gancs – aizsardzības ministrs.
Visa tauta un, protams, pats Netanjahu saspringti minēja, kad valdības juridiskais padomnieks Avuhajs Mandelblits, kurš stāv likuma un tiesiskuma sardzē, izvirzīs publisku apsūdzību pret premjeru iepriekšminētajās lietās. Mandelblits to izdarīja 28. februāra vakarā – tātad pirms vēlēšanām un nevis pēc, uz ko izmisīgi cerēja Netanjahu.
Aptauja tai dienā rādīja – vēlētāji “Zilam un baltam” gatavi piešķirt 44 mandātus, kamēr “Likud” tiks vien 25. Tātad ļoti iespējams, ka “Zils un balts” uzvarēs un valsts prezidents Reuvens (Rubi) Rivlins uzticēs valdības veidošanu Gancam. Tad izdosies izveidot koalīciju un Izraēlas politikas virzība būs demokrātiska un centriska, ko es vēlētos no visas sirds.
