“Vai nerunāju pārāk skaļi?” Saruna ar baletdejotāju Anhelinu Bosenko no Harkivas 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš marta beigām Latvijas Nacionālajā operā sākušas strādāt trīs baletdejotājas no Ukrainas. “Kultūrzīmes” satikās ar vienu no viņām – ANHELINU BOSENKO no Harkivas.
Viņas nodejotās lomas Ukrainā rindojas cita pēc citas – dejotāja uzstājusies “Gulbju ezerā”, “Riekstkodī”, “Bajadērā”, “Romeo un Džuljetā”, “Carmina Burana”, “Bolero”…
Sarunā Anhelinas balss ir mierīga, pārliecināta un spēkpilna. Mēs centāmies runāt par bijušajām un gaidāmajām lomām baletā. Bet… mēs runājām par karu. Anhelina teica, ka pašlaik viņa nespējot domāt par baletu.
– Cik ilgi jūs jau dejojat baletu?
A. Bosenko: – Baletskolā iestājos četru gadu vecumā un nu jau septiņus gadus dejoju Harkivas Operas un baleta teātrī, paralēli esmu arī mācījusies Kijivā, ieguvu maģistra grādu baleta režijā. To izmācījos, jo domāju par nākotni – baletdejotāji uz skatuves ilgi nedejo, kad vairs nevarēšu dejot, varēšu uzvest baletus, pasniegt stundas. Nezinu, kur liktenis aiznesīs.
Latvijā ir tik skaisti – pati pilsēta, arhitektūra. Man ļoti patīk staigāt pa Rīgu, un esmu jau iemācījusies dažus vārdus latviski. Te ir tik ļoti draudzīgi, silti cilvēki. Visur pilsētā redzu plīvojam Ukrainas karogus, tas dod iekšēju spēku, liekas, ka neesmu te viena, itin kā kāds palīdzētu. Man ļoti daudz nozīmē, ka redzu Ukrainas karogus. Arī teātrī ļoti palīdz, meitenes iedeva daudzas noderīgas lietas. Man gan ir ļoti neērti, bet nākas pieņemt palīdzību, es jau atbraucu tikai ar vienu somu. Citiem no Ukrainas nebija pat tās.
Es meklēju darbu un savus dokumentus aizsūtīju uz daudziem operteātriem, ne tikai uz Rīgu, bet tieši Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis man jau nākamajā dienā piezvanīja un teica, ka uz kādu laiku var palīdzēt. Daudzi teātri neatbildēja nemaz, vairāki teica, ka varu braukt, viņi nodrošinātu mēģinājumu telpas, bet nemaksātu algu, taču man nav iekrājumu, alga ir svarīga. Trenēties būtu varējusi arī Ļvivā, bet tas gan bija sarežģīti, ik pa brīdim ieslēdzās trauksmes sirēnas, mēģinājumus visu laiku nācās pārtraukt. Mūsu profesijā ir ļoti svarīgi strādāt katru dienu, ja gribu turpināt dejot baletu, nedrīkstu apstāties. Es zaudētu iespēju strādāt, ja netrenētos.
– Vai uz Rīgu atbraucāt viena pati?
– Mana ģimene palika Ļvivā. Pirms nonācām Ļvivā, vairākas dienas mēģinājām izbraukt no Harkivas, bet neizdevās, visu laiku šāva. Bija bail. Tikai trešajā dienā mums, visai ģimenei – mātei, tēvam, vecmāmiņai un manam draugam, izdevās aizbraukt uz Dņipro. No turienes izdevās nokļūt Ļvivā, arī tas prasīja vairākas dienas, dzelzceļa stacijā nostāvējām visu pirmo dienu, tad nākamajā dienā stacijā stāvējām no sešiem rītā un pēc piecām stundām tikām vilcienā. Vagonā bijām ļoti saspiesti, aizbraukt mēģināja daudzi.
– Vai ģimenē runājat ukrainiski vai krieviski?
– Skolā un universitātē mācījos ukraiņu valodā, bet ģimenē runājam krieviski. Abās valodās runāju brīvi. Mēs visi tā runājam. Skolā mācāmies ukraiņu valodā, jo tā ir valsts valoda, bet runājam abās. Nekad nav bijuši konflikti, pat runas par tiem nav bijušas, mēs neviens pat nedomājām, kurā brīdī kuru valodu lietojam. Nekad neesmu dzirdējusi, ka kādu aizskartu par krievu valodas lietošanu. Arī mūsu žurnālisti runā abās valodās – vienā TV kanālā runā krieviski, otrā tie paši cilvēki – ukrainiski.
– Kāda bija jūsu vismīļākā vieta Harkivā?
– Manas mājas. Vienmēr tur jutos drošībā. Ļoti skumstu. Tas nebija tālu no centra. Manā dzimtajā pilsētā Harkivā gandrīz viss ir sabombardēts, operas ēka gan vēl stāv. Teātra ēkā raķete trāpīja jumtā, esmu redzējusi tikai fotogrāfijas. Visi logi izsisti, bet tas nav nekas traks, jumtu var salabot, logus var iestiklot, galvenais, ka pati ēka stāv. Ir arī pazemes stāvi, ko var izmantot kā bumbu patvertni. Ļvivā bija mierīgi, bet arī tur šad tad krita bumbas, bieži ir sirēnas. Cilvēki gan vairs uz tām nereaģē, tikai pirmajās dienās skrējām uz patvertni. Mans brālis arī ir baletdejotājs, dzīvo Kijivā, tur viņi ilgstoši slēpās bumbu patvertnēs. Tagad brālim kopā ar Kijivas baleta trupu izdevās aizbraukt uz viesizrādēm Itālijā reprezentēt Ukrainu.
– Tā bija spēcīga vēsts, kad Itālijas kultūras ministrs pēc kara solīja uzcelt Mariupoles teātri.
– Ļoti daudzi ir gājuši bojā, viņus vairs neviens neatgriezīs. Uzcelt teātri, protams, būs labi.
– Cik ilgi jūs domājat strādāt Latvijā?
– Šobrīd esam norunājuši, ka līdz 30. jūnijam. Ceru, ka izdosies pagarināt kontraktu. Līdz karam ļoti sapņoju strādāt Eiropā, bet, protams, ne jau šādos apstākļos. Katru dienu pārdzīvoju, sazvanos ar ģimeni. Nezinu, kas notiek ar mūsu mājām Harkivā, vai ēka vēl ir, vai nav izsisti logi, varbūt tā ir apzagta. Nav neviena, kam pajautāt, daudzi ir aizbraukuši, kaimiņi bija veci… Šausmīgi iedomāties, ka tur var iekļūt marodieri, var atstāt mīnas. Pirms dažām dienām Harkivā nomira mana krustmāte, viņa savā virtuvē esot gatavojusi ēst, bet kāda raķete kritusi blakus mājā un krustmātei trāpījušas šķembas, viņa nomirusi uzreiz. Es cenšos sazināties ar tiem, kuri palika Harkivā, un pārliecināt bēgt, bet viņi negrib atstāt savas mājas, nezina, uz kurieni lai bēg. Daudzi nespēj atstāt savas mājas. Vēl daudzi ir veci un slimi.
– Vai kādreiz esat bijusi Krievijā?
– Neesmu. Mums gan bija radi Belgorodā, bet pēc 2014. gada viņi pārstāja sazināties. Līdz tam bieži brauca ciemos.
– Ir grūti aptvert, kā var noticēt meliem televīzijā…
– Var ticēt vai neticēt tam, ko rāda televizorā, bet, redzot to, ko armija izdarīja Bučā un Hostomeļā… Tas liecina par karavīriem kā par cilvēkiem, kā var izvarot un nogalināt bērnus? Tas ir tik šausmīgi.
Karavīri laupa un sūta prom uz Krieviju mūsu mantas. Vairākas dienas nespēju beigt raudāt, uzzinot, cik daudzi bērni cietuši pirms nāves, kā viņus mocīja un tad nogalināja. Tur taču nebija tikai viens zaldāts, nezinu, kā pēc tam viņi var vispār dzīvot.
– Jūs liekaties tik trausla balerīna, kā jūs spējat saglabāt mieru, kur ņemat spēku?
– Es nedrīkstu sevi saraut gabalos, man ir jāstrādā, lai varu palīdzēt savai ģimenei, lai viņiem būtu kur dzīvot, lai viņiem būtu ko ēst. Man nav tiesību visu laiku raudāt, sēdēt un baiļoties. Turklāt Rīgā, paldies Dievam, ir droši. Bet Harkivā gan – tur mēs tikpat kā negulējām, baidījāmies no uzlidojumiem, naktīs bijām gaitenī, lai uzbrukuma gadījumā mums netrāpītu bumbu šķembas. Pagrabā arī ir bīstami, izeja var aizgrūt un tad var netikt laukā.
– Vai atceraties pēdējo vakaru pirms kara sākuma?
– Mēģinājām baletu “Bajadēra”, man to ļoti patika dejot, biju laimīga. Tajā naktī bez aizdomām aizmigu un nākamajā rītā pamodos no sprādzieniem, nesapratu, kas notiek. Tad aizgāju pie mammas, viņa teica – sācies karš. Es tam nespēju noticēt, meklēju dokumentus, biju histērijā. Tomēr centos to uz āru neizrādīt, lai citiem nebūtu grūtāk, lai citus nesatrauktu. Tomēr katru reizi, kad mamma pagāja nostāk, visa trīcēju. Pēc pāris stundām atbrauca mans draugs, sākām salikt kādas drēbes, tad braucām pie vecmāmiņas, lai visi būtu kopā.
Vai es nerunāju pārāk skaļi? Man liekas, ka es visu laiku kliedzu.
Mamma bieži skatījās ziņas, viņai likās, ka karš ir iespējams, bet mēs neticējām. Vecvecmāmiņa man bija stāstījusi par Otro pasaules karu, bet likās, tagad taču ir 21. gadsimts, nekas tāds vairs nav iespējams. Viņa man stāstīja par karu, par badu. Tas viss atkal atkārtojas, vēl joprojām tam nespēju noticēt.
Jūs jautājāt, kā spēju saglabāt mieru. Tā nav – vēl joprojām, kad aizsitas logs vai atskan ātrās palīdzības sirēnas, iekšēji sāku drebēt, esmu nepārtrauktā saspringumā.
– Vai daudzi no pazīstamajiem aizgāja armijā?
– Visi mani paziņas ir baletdejotāji, kas viņi par karotājiem… Mēs bijām baleta klase. Tagad daudzi kļuvuši par brīvprātīgajiem, baletdejotājs jau nevar paņemt ieroci un iet šaut. Tie, kuriem ir mašīnas, ved humāno palīdzību, katrs palīdz, kā māk. Esmu gan par vienu Kijivas baletdejotāju dzirdējusi, ka viņš tagad ir Ukrainas bruņotajos spēkos, bet viņš jau pirms kara gatavojās, mācījās lietot ieročus savas ģimenes un valsts aizsardzībai.
Pazinu meiteni, kura mācījās dejas mākslu, pedagoģiju Kultūras akadēmijā, jau no pirmajām kara dienām viņa bija brīvprātīgā Harkivā. Pēc sprādziena administrācijas ēkā Brīvības laukumā viņu gruvešos atrada tikai pēc desmit dienām. Nemaz nevaru noticēt, ka tā varētu būt patiesība.
– Kādi ir jūsu nākotnes sapņi, kādas lomas jūs gribētu dejot?
– Nezinu, es jau nezinu, kas notiks pat rīt, šobrīd nedomāju par nākotni. Vairs nedomāju par kādām sapņu lomām, visu laiku domāju tikai par to, kaut nu beigtos karš. Es pašlaik nespēju domāt par baletu, par karjeru.
