Artis Drēziņš: Vai naudas sodi glābs dzīvības? 36
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceļu satiksmes drošības padomes domnīcā jūlijā izskanējis ierosinājums, ka satiksmes dalībniekus turpmāk vajadzētu sodīt ar naudas sodu par jebkādu ātruma pārsniegšanu. Pagaidām Ceļu satiksmes likumā teikts skaidri un gaiši: par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu līdz 10 kilometriem stundā ar mopēdiem, motocikliem, tricikliem, kvadricikliem, vieglajiem automobiļiem un kravas automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas, piemēro brīdinājumu transportlīdzekļa vadītājam.
Ierosinājums jau esot ceļā uz Saeimu. Naudas sods varētu būt 10 eiro. Tad braukšot lēnāk, atbilstoši zīmēm. Tas samazināšot negadījumu un to upuru skaitu. It kā loģiski. Fiziku un bioloģiju neviens nav atcēlis: jo ātrāk brauc, jo lielāka iespēja kaut kam ar smagām sekām notikt. Visdrošāk, ka nebrauc nekā. Jo smagas sekas var būt, pat braucot ar ātrumu daži kilometri stundā, jā, un pat nebraucot.
Zinu motobraucēju, kurš, stāvot uz vietas, salauza kāju tā, ka bija jāguļ slimnīcā, jo smagais motocikls sasvērās un uzkrita virsū. Taču automobiļi un citi mehāniskie transporta līdzekļi cilvēcei tik daudz labumu un patikas devuši, ka tie netiks aizliegti. Viduslaikos jau arī neaizliedza zirgus, kaut arī no tiem taču arī mēdza krist un lauzt sprandu.
Bet labāk tomēr, ka mazāks ātrums? Vienīgais, kurš Ceļu satiksmes drošības padomes domnīcā aktīvi iebildis pret minēto priekšlikumu, bija ceļu satiksmes eksperts Oskars Irbītis. Viņš uzskata, ka jautājumam, kā samazināt bojāgājušo un vispār negadījumu skaitu, neesot pieiets no pareizās puses, turklāt neesot jaunu, zinātniski pamatotu pētījumu, ka šis ierosinājums dos kādu efektu.
Pat iespējams pretējais: daļa vairs pat ne par kilometru nepārsniegs ātrumu, daļa brauks kā lielākā daļa šobrīd – plus desmit, un veidosies atšķirīga ātruma plūsmas, nebeidzamas apdzīšanas, kas vienmēr ir bīstamāk nekā braukt vienlaidu plūsmā. Pats to nesen izbaudīju. Pie Kauņas Lietuvā izbraucu lietus laikā uz ceļa ar motociklu un ieskrējos līdz 94 km/h – nekur “nelidoju”, jo bija jāsaprot, kā riepas turas uz slapjā asfalta. Tad palielināju ātrumu līdz 97 km/h (tik precīzi zinu, jo vadījos pēc GPS navigācijas).
Atļautais ātrums tur bija 90 km/h (piedodiet, laikam esmu viens no tiem ap 70%, pēc CSDD datiem, kas šad tad brauc tos “plus 10 km/h”). Pēkšņi man aizmugurē notaurēja liela fūre. Sapratu. Gribēja mani apdzīt, bet vairs nespēja, kad tikai minimāli paātrinājos. Fūrei ar visiem saviem ātrumu ierobežotājiem vispār ir stulbi apdzīt motociklu, kas ieskrienas, kaut arī lēnām. Bet galvenais – bīstama situācija uz līdzenas vietas, kaut gan pēc ceļu satiksmes noteikumiem neviens nedrīkstēja mani apdzīt. Lūk, viens ir noteikumi, otrs – paradumi. Mēs abi vienkārši bijām dažādās domās, cik ātri braukt.
O. Irbītis norāda arī uz citiem kritiskiem aspektiem. Ja ierosinājums tiks pieņemts, reāli sodīs par pārkāpumu plus 4 km/h, nevis plus 1 km/h, jo tiek ņemta vērā ātruma mērīšanas radara iespējamā kļūda. Vēl var gadīties, ka ātruma palielināšana virs atļautā nepieciešama apdzīšanas beigās, kas var būt ne tikai drošības, bet pat dzīvības cenā.
Pēc O. Irbīša domām, daudz svarīgāk būtu mazināt autovadītāju neuzticību ātrumu mazinošām zīmēm, daudzviet tās esot nepamatotas, ceļu būves vietās tās formālu iemeslu dēļ uzkavējoties pārāk ilgi, piemēram, nepabeigtu autobusu pieturu dēļ.Vienlaikus biezi apdzīvotās vietās ātrumu vajadzētu samazināt zem 50 km/h.
Tātad ātruma ierobežojumiem, kontrolei un sodiem jāpieiet pētnieciski, nevis mehāniski. O. Irbītis pieļauj, ka varētu ar naudas sodiem sodīt recidīvistus: vadītājus, kuri regulāri noteiktā laika periodā bieži brauc “plus 10 km/h”. Bet jautājums atkal: radars nešķiro vadītājus, kas vienam transporta līdzeklim var būt vairāki.
Par ierosinājumu vēl varētu diskutēt, ja uz ceļiem būtu policisti – viņu tur praktiski nav, jo ir gandrīz puse brīvu štata vietu. Izskatās, ka tā nav tikai Latvijas problēma. Nesen pa Latviju, Lietuvu un Poliju braucu trīs dienas tūkstoš kilometru un neredzēju nevienu ceļu policistu un nevienu viņu transporta līdzekli.
Tomēr Eiropā un pasaulē ir valstis, kur jāatver maks jau par niecīgiem ātruma pārkāpumiem. Zinu motobraucēju, kurš pa vienu vasaru vien Norvēģijā iedzīvojies pāris tūkstošos eiro soda naudā.
Neapšaubāmi, ka ātrums nogalina, bet bieži vien nogalina nevis pārsniegts atļautais ātrums, bet nepareizi izvēlēts, piemēram, ja ir slidens, nepietiekama redzamība, blīva satiksme utt.
Tā ka jautājums paliek atklāts: vai iespējamie jaunie naudas sodi tikai papildinās valsts kasi vai glābs arī dzīvības? Ja nostrādās pēdējais faktors, par savu skepsi atvainošanos. Labāk tomēr gribētu uz ceļiem redzēt vairāk policistu. Būtu drošāk visiem. Ak, un tad varētu ieviest tādu Austrālijā un ASV populāru soda veidu kā piespiedu apstādināšanu ceļa malā uz noteiktu laiku vienlaikus ar policista lekciju par to, cik slikti pārkāpt ātrumu.
