Vai naudas joprojām ir tik daudz kā nekad? Saruna ar Krišjāni Kariņu 105
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nupat, 23. janvārī, apritēja trīs gadi, kopš Saeimā apstiprināts Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) vadītais Ministru kabinets. Šajā laikā valdībā ir mainījušies vairāki ministri (ekonomikas, veselības, izglītības un zinātnes, iekšlietu, labklājības) un tā saņēmusi daudz kritikas, tomēr tai ir labas izredzes nostrādāt visu periodu līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām – palikuši vēl astoņi mēneši. Ja tā notiks, tas būtu Latvijas vēsturē vēl nebijis gadījums.
Ir divas K. Kariņa frāzes, kas jau iekļuvušas tautas folklorā, un tiek atgādinātas vēl un vēl: “Draugi, nav labi!” un “Naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis”. Bet kāda tad ir situācija pašlaik? Par to “Latvijas Avīzes” sarunā ar valdības vadītāju, kurš pats uzskata, ka izvirzītie mērķi ir sasniegti: “Sabiedrības vairākums šobrīd ir vakcinēts, arī ekonomika turpina attīstīties, nav bijis bankrotu viļņa, nav strauji pieaudzis bezdarbs. Atbalsts ir trāpījis tieši tiem mērķiem, kam tas bija plānots.”
Intervijā “Latvijas Avīze” vaicāja: “Viena jūsu pateikta frāze tiek ļoti bieži atgādināta un savā ziņā kļuvusi arī par šīs valdības pazīšanas zīmi: “Naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis. Ļoti daudz naudas.” Taču tas tika teikts 2019. gada rudenī, kā šobrīd ir ar naudu?”
Uz to Krišjānis Kariņš atbildēja: “Kad nāca pirmais kovida vilnis, bija jautājums, vai mēs spēsim atbalstīt ekonomiku, lai tā neciestu. Un tā atbilde bija un ir joprojām – jā, mums ir nauda, lai to spētu. Latvijai ir labs kredītreitings, mums ir iespēja aizņemties starptautiskos finanšu tirgos un mēs to esam darījuši. Esam iegādājušies vakcīnas, maksājuši mediķiem par virsstundām, apmaksājuši testēšanu, maksājuši dīkstāves pabalstus, atbalstījuši uzņēmējus…
Tas galvenais signāls bija – nav jāuztraucas, ka kāds tiks pamests nelaimē.
Mēs varējām palīdzēt 2020. gadā, 2021. gadā un arī tagad – 2022. gadā – ja būs nepieciešams, to varēsim. Protams, tas viss pieaudzē mūsu ārējo parādu, bet, pateicoties agrāko gadu gudrajai, konservatīvajai fiskālajai politikai, mums ir bijusi šī iespēja.”
Tātad premjera atbilde ir – “naudas joprojām ir daudz”?
“Atbilde ir, ka mums ir iespēja aizņemties. Valsts parāds pašlaik ir ap 50% no iekšzemes kopprodukta – tas nav slikti, jo ir viens no zemākajiem starp Eiropas Savienības valstīm. Protams, ka, ievelkoties krīzei – un mums ir nevis viena, bet vienlaikus vairākas krīzes –, tas var mainīties. Audzēt ārējo parādu nav pašmērķis, bet, kā bija izteicies Latvijas Bankas prezidents – ja kāds slīkst, viņš ir jāglābj,” saka K. Kariņš.
Tomēr jāatgādina Fiskālās disciplīnas padomes vadītājas Innas Šteinbukas brīdinājums jau pagājušajā vasarā, ka “valsts parāds jau ir tuvu 50% no IKP, tas nozīmē, ka parāda griesti ir sasniegti”.
K. Kariņš: Es regulāri runāju gan ar Fiskālās disciplīnas padomes pārstāvjiem, gan ar Latvijas Bankas pārstāvjiem. Mēs rūpīgi sekojam visam līdzi. Parāds pieaug, bet arī budžeta ienākumi pieaug, tajā skaitā, ja palielinās cenas, tad pieaug pievienotā vērtības nodokļa ienākumi. Arī IKP mums palielinās, tāpēc domāju, ka parāds ap tiem pašiem 50% arī paliks. Pozitīvais scenārijs, protams, būtu vairāk neaizņemties un sākt atkal pamazām šo parādu deldēt.
Ja atskatās uz pandēmijas periodu, tad tomēr ir iespaids, ka nauda tikusi tērēta pa labi un pa kreisi. Katram droši vien par to būs savi priekšstati, par ko maksāt nevajadzēja, piemēram, par neefektīvām vakcinācijas reklāmas kampaņām vai par atsevišķu Vakcinācijas biroju un tā tālāk. Bet sakiet, vai jūs pats arī kādu no tēriņiem jau tagad varat atzīt par neapdomīgu vai nelietderīgu?
Pēc notikušā mēs visi esam ļoti gudri un varam teikt, ko vajadzēja darīt citādi. Es varu piekrist, ka varēja darīt citādi, taču kovidkrīzes laikā mums bija divi mērķi: pirmkārt, darīt visu, lai palīdzētu veselības aprūpes sistēmai un pasargātu cilvēkus no saslimšanas, otrkārt, atbalstīt uzņēmumus un darba ņēmējus.
Abi mērķi ir sasniegti. Sabiedrības vairākums šobrīd ir vakcinēts, Latvijas rādītāji šajā ziņā nav sliktāki kā citās valstīs. Arī ekonomika turpina attīstīties, nav bijis bankrotu viļņa, nav strauji pieaudzis bezdarbs. Atbalsts ir trāpījis tieši tiem mērķiem, kam tas bija plānots.
Tātad neko kritisku jūs tēriņu ziņā neredzat?
Mēs ļoti daudz naudas devām Veselības ministrijai, un joprojām ir neskaidrības par piešķirto finansējumu slimnieku gultu skaita palielināšanai. Daļa no tā tika izmantota slimnīcu infrastruktūras sakārtošanai. Tie uzlabojumi bija nepieciešami, bet vai tas bija tādā veidā darāms? To visu vajadzēs analizēt, arī Valsts kontrole skatīsies. Bet es vēlreiz gribu uzsvērt – galvenie mērķi tika sasniegti.
“Energocenu krīzi neviens nevarēja paredzēt”
Cilvēkus satrauc strauji pieaugušie maksājumi par energoresursiem, ko jau noteikti var saukt par krīzi. Tagad koalīcijā beidzot ir rasts risinājums, kā daļēji to kompensēt, tomēr ir jautājums – kāpēc tikai tagad? Ko jūs gaidījāt?
Valdība nav gaidījusi, lēmumi ir pieņemti savlaicīgi. Mēs jau pirms vairāk nekā mēneša pieņēmām pirmo atbalsta paketi par apmēram 200 miljoniem eiro, kur tika palielināts atbalsts aizsargātajiem lietotājiem, uz pusi samazināts elektrības sadales tarifs un OIK, vakcinētajiem senioriem papildus piešķirti 20 eiro.
Tagad esam vienojušies par otru atbalsta paketi vēl par 250 miljoniem. Tur ir gan mērķēti pabalsti tām grupām, kurām ir vislielākās grūtības, – ģimenēm ar bērniem un senioriem, gan vispārīgi pabalsti. Sadales tarifs un OIK tagad tiks kompensēts pilnībā gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem.
Tomēr satraukums sabiedrībā ir jau kopš septembra. Tagad ir janvāris. Vai to var uzskatīt par savlaicīgu situācijas apzināšanu? Te patiesībā ir jautājums ne vien par politiķu reakciju, bet arī par ekspertīzes līmeni. Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks vēl vasaras beigās stāstīja, ka inflācija būs, bet nekas traks. Tas pat esot ļoti labi – liecinot par ekonomikas atlabšanu. Taču tagad inflācija ir dramatiska!
Vasarā tieši to pašu Eiropadomē teica arī Eiropas Centrālās bankas prezidents, tāpat citi eksperti visā pasaulē. Secinājums tolaik bija, ka tas ir īslaicīgs cenu pieaugums, kas saistīts ar kovida iepriekšējā viļņa beigām un to, ka īsā laikā strauji pieaudzis pieprasījums, bet ar piegādes ķēdēm joprojām ir grūtības.
Izrādās, ka iemesli tomēr bija dziļāki, tajā skaitā manipulācijās, ko Kremlis caur “Gazprom” veica ar gāzes piegādēm Eiropai, mākslīgi paaugstinot cenu gāzei un elektrībai.
Jāsaprot, ka situācija ir ļoti dinamiska, un atbilstoši tai valdība arī pieņem lēmumus. Mēs pieņēmām pirmo atbalsta paketi, tad redzējām, ka situācija neuzlabojas un spērām nākamos soļus. Būtu neiespējami šādus lēmumus pieņemt augustā vai septembrī, jo tad vēl nebija skaidrs, kā tas attīstīsies. Neviena valdība to nevarētu.
Tas ir tāpat kā ar situāciju uz Baltkrievijas robežas. Gadu desmitiem tur nebija nekādu nozīmīgu problēmu, varētu pat teikt, ka vienīgie, kas nāca pāri robežai, bija lāči. Bija koleģiālas attiecības starp Latvijas un Baltkrievijas robežsardzi, viss noritēja ļoti mierīgi. Taču pēc prezidenta vēlēšanām un sekojošajiem protestiem Baltkrievijas režīms izdomāja ievest valstī trešo valstu pilsoņus un virzīt viņus pāri robežai.
Mums bija strauji jāreaģē, kas arī tika izdarīts. Mēs nekavējoties pieņēmām lēmumu par ārkārtas situāciju, Robežsardze, policija un bruņotie spēki ļoti veiksmīgi sadarbojās un robeža tika nosargāta. Kāds varētu jautāt, kāpēc lielie drošības spēki jau iepriekš nebija uz robežas, bet tas agrāk nebija nepieciešams. Galvenais ir spēt reaģēt tad, kad vajag.
Ja jau jūs pats pieminējāt šo piemēru, tad jāatgādina, ka uz robežas jau sen bija jābūt žogam – lēmums tika pieņemts pirms vairākiem gadiem, taču tas nav izdarīts. Nevar piekrist, ka māja jādzēš tikai tad, kad tā jau deg.
Valdībā nepieciešami lēmumi tika pieņemti, taču joprojām notiek tiesvedība pret tiem, kas šo žogu cēla, tāpēc process ir ievilcies. Bet tagad mēs to pārvaram.
Kāpēc “Jaunā Vienotība” uzreiz tik kategoriski bija pret PVN samazināšanu energoresursiem, kas citās valstīs ir atzīts par labu risinājumu, piemēram, Polijā, kuru jūs nupat apmeklējāt?
Tas nebija kategoriski, mēs ar kolēģiem vērtējām, kāds būtu efektīvākais atbalsta veids. Simtprocentīga atlaide sadales tīkla tarifiem un OIK dod lielāku efektu nekā PVN samazināšana – tie ir tīri matemātiski aprēķini. Mūsu piedāvātais risinājums faktiski ir progresīvs – tas lielāko atspaidu dos cilvēkiem, kuriem ir mazāks patēriņš un mazāki ienākumi.
Jūsu partijas biedrs Ints Dālderis, kurš ir finanšu ministra padomnieks, kā argumentu minēja, ka, samazinot PVN, atbalstīti tiktu arī tie, kam ir lielas mājas un kas silda baseinus. Tomēr arī pašreizējā variantā atbalstu tāpat saņems gan baseinu īpašnieki, kuriem ir bērni, gan turīgi seniori, tomēr ir grupas, kas cieš vairāk, bet paliek ārpusē.
Neviena grupa nepaliek ārpusē, jo, kā jau teicu, pilnīgi katrs patērētājs saņems sadales tarifa un OIK atlaidi. Tāpat, ja siltuma tarifi aug virs zināma līmeņa, valsts pārējās izmaksas kompensēs. Te šoreiz ir ļoti plašs pabalstu loks. Trūkums, ko atklāj šī krīze, ka mums nav skaidri apzināts, kuras mājsaimniecības būtu uzskatāmas par mazāk turīgām – mēs statistikā redzam, kādas ir algas, taču mājsaimniecībā šis skaitlis vēl jādala uz noteiktu cilvēku skaitu.
“Pārejai uz zaļo enerģiju jābūt saprātīgai”
Cik daudz jūs piekrītat “Attīstībai/Par” Saeimas frakcijas vadītāja Jura Pūces argumentam, kāpēc nevar samazināt PVN energoresursiem un īpaši dabasgāzei – jo fosilo kurināmo samazināšana esot viens no valdības ilgtermiņa mērķiem un tas nekādā veidā neesot atbalstāms?
Uz to drīzāk jāskatās no otras puses – mēs esam aicinājuši Ekonomikas ministriju un VARAM īsā laikā sagatavot piedāvājumu atbalsta mehānismam, kā iedzīvotāji varētu pāriet no fosilajiem kurināmajiem uz atjaunojamo enerģiju – uzlikt mājai uz jumta saules bateriju vai pāriet no gāzes katla uz siltumsūkni, granulu katlu un tamlīdzīgi.
Mums ir jāizmanto energocenu krīze, lai mēs ātrāk virzītos uz priekšu tā sauktajā Zaļajā kursā.
Gāzei un naftai ir divi mīnusi – pirmkārt, tie ir fosilie kurināmie, kas degradē vidi un veicina globālo sasilšanu, otrkārt – tie pamatā nāk no Krievijas, un mēs esam ieinteresēti atbrīvoties no šīs atkarības.
Jums nupat Varšavā bija tikšanās ar Polijas premjeru Mateušu Moravecki, un jūsu kolēģis norādīja, ka viens no pašreizējās energocenu krīzes cēloņiem līdzās Krievijas centieniem manipulēt ar gāzes piegādēm ir arī “dogmatiska un pārspīlēta klimata pārmaiņu apkarošanas politika”. Tas, kā uzvedas un runā daļa mūsu politiķu, rada bažas, vai arī pie mums te nesāk dominēt tieši dogmatiskā pieeja. Ja paklausās, ko runā Pūce, vai paskatās, kādus lēmumus pieņem Rīgas dome, ar varu mēģinot iedzīvotājus piespiest atteikties no gāzes katliem, tāds iespaids rodas.
Polijas premjera izteikums ir jāskata kontekstā. Polijas ekonomika atkarīga no akmeņoglēm. Viņi vēlas turpināt kurināt savas akmeņogles, kas, starp citu, ir visnetīrākais no enerģijas veidiem, un tas ir galvenais, kāpēc viņi iebilst Zaļā kursa politikai. Mums tā nav – Latvijai nav ne savas naftas, ne gāzes, ne akmeņogļu, bet mums ir vējš, saules enerģija un biomasa. Lai samazinātu atkarību no importa, mēs gribam iet uz šiem avotiem.
Bet pašlaik jau tā netiek piedāvāta kā alternatīva, ļaujot izvēlēties. Rīgas dome vienkārši pasaka, ka nedrīkstēs, un viss. Tajā pašā laikā “Rīgas siltums” apkurē pamatā izmanto tieši gāzi. Tā vietā, lai vispirms tiktu galā ar saviem uzdevumiem, politiķi mēģina sludināto zaļumu uzspiest iedzīvotājiem.
Mans viedoklis ir, ka šis Rīgas domes lēmums ir pārsteidzīgs, tas nav līdz galam pārdomāts. Protams, ka pašvaldībai vispirms jāsāk ar savu saimniecību. Cilvēki noteikti paši skatīsies, vai nav izdevīgāk izvēlēties citu kurināmo, ja gāzes cenas pieaug.
Taču Rīgā tas varbūt nav tik vienkārši, jo daudzi gāzes katli uzstādīti dzīvokļos, tur tik viegli nav iespējams uzlikt granulu katlu vai ko citu, kā tas ir privātmājās. Te būtu vajadzīga ilgtermiņa programma. Es domāju, ka Rīgas dome būs spiesta šo lēmumu piekoriģēt, pretējā gadījumā var rasties situācija, ka dzīvoklis vispār paliek bez apkures.
Bet tieši šādi lēmumi veido sabiedrības attieksmi pret jūsu tik ļoti slavēto Zaļo kursu, kuru acīmredzot vajag ieviest tīri ideoloģisku mērķu dēļ, pat nepainteresējoties, kā cilvēki patiesībā dzīvo.
Zaļais kurss tā nav domāts. Es vadu valdību, ne Rīgas domi, un es šādu lēmumu nebūtu pieņēmis. Tomēr esmu ieteicis Rīgas domei koriģēt šo lēmumu, jo tas nav reāli izpildāms. Es gribu dot signālu visām pašvaldībām, ka pārejai uz zaļo enerģiju jābūt saprātīgai, pakāpeniskai un motivējošai. Ja mēģināsim piespiedu kārtā, tas ne pie kā laba nevedīs.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram ir tiesības atcelt pašvaldību saistošos noteikumus, un viņš to aktīvi dara, kad runa ir, piemēram, par azartspēlēm un sportošanu Siguldas kapsētā. Vai šajā gadījumā nebūtu jāreaģē?
Iespējams, bet domāju, ka pati Rīgas dome to izdarīs.
Vai zaļais režīms tiešām pasargā?
Pārejot pie tēmas par epidemioloģisko situāciju – opozīcija nesen izplatīja paziņojumu, kurā apšauba, cik pamatota pie koronavīrusa omikrona paveida izplatības ir agrāk ieviestā zaļā sertifikāta pieeja, kas “rada viltus drošības sajūtu”, ņemot vērā, ka infekcija strauji izplatās arī vakcinēto vidū. Kā jūs to komentēsiet?
Vakcinācijas kursu pabeigušie ir labāk aizsargāti arī no omikrona.
Aizsargāti no smagas saslimšanas, bet izplatība ir strauja arī šajā vidē.
Vīruss visu laiku mainās. Zinātnieki pašlaik attīsta vakcīnu tieši pret omikrona paveidu. Vai tā parādīsies tirgū, to mēs redzēsim pavasarī, bet ir skaidrs, ka arī vakcinēšanās ar esošajām vakcīnām ir ļoti efektīva, tāpēc zaļajam sertifikātam arvien ir liela jēga. Tas motivē cilvēkus pasargāt sevi un līdz ar to arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes.
Ir trīs veidi, kā sevi pasargāt: vakcinēties, valkāt respiratorus, medicīniskās maskas un bieži testēties.
Un vēl ceturtais, kamēr strauji izplatās omikrona paveids, – pēc iespējas mazāk satikties ar citiem. Uzliesmojums ir bijis visā pasaulē. Anglijā tas, šķiet, tagad iet mazumā, Latvijā vēl ne. Vismaz līdz februāra vidum mums ir gaidāms saslimstības pieaugums, bet mums katram ir iespēja to mazināt.
Ja runā par Lielbritāniju, tur nupat atcēla lielāko daļu ierobežojumu, tostarp prasības valkāt maskas. Situācija tur sākusi uzlaboties, taču nevarētu tomēr teikt, ka tā būtu ļoti laba. Vai arī Latvija sekos šim piemēram vai arī mēs turpināsim ilgstoši palikt piesardzīgi pat tad, kad kovida statistikā parādīsies pozitīvas tendences?
Anglijā un Latvijā joprojām ir atšķirīga situācija ar vakcināciju. Tur ir vakcinēti gandrīz visi seniori, mums – 80%. Turklāt liela daļa nevakcinēto ir tieši vecāka gadagājuma cilvēku vidū, kas palielina risku viņiem nonākt slimnīcā. Tas mums jāņem vērā. Taču jebkurā gadījumā mērķis šajā kovida vilnī nav slēgt ekonomiku. Mēs varam aiziet uz veikalu, nekas nav liegts, tikai vajag sertifikātu.
Latvija bieži tiek kritizēta par šo pieeju, ka mēs visu laiku esam kaut kur pa vidu – ne īsti vaļā, ne ciet. It īpaši, ja atceramies pagājušā gada pirmo pusi. Tagad atkal tas pats.
Pagājušajā gadā mums bija milzu problēma ar to, ka Veselības ministrija nebija iepirkusi vakcīnas un process aizkavējās par trim mēnešiem. Mēs ilgi bijām pēdējās vietās Eiropā pēc vakcinācijas rādītājiem, tāpēc nekas cits neatlika kā stingrie drošības pasākumi. Tagad cilvēki ir vakcinēti, gandrīz visa ekonomika ir pilnībā atvērta, izņemot dažus sektorus.
Mans mērķis ir, lai pie pirmās izdevības pilnīgi visa ekonomika ir atvērta, bet tas nenozīmē, ka no drošības pasākumiem tūlīt vajadzētu atteikties. Maska nav ierobežojums, tas ir aizsardzības līdzeklis.
Jūs esat liels vakcinācijas atbalstītājs, un laikā, kad eksperti vēl stipri apšaubīja trešās potes nepieciešamību, jūs jau diezgan stingri iestājāties par to. Vai šobrīd jau esat noskaņojies, ka vajag arī ceturto poti?
Es ikdienā diezgan daudz lasu presi no dažādām valstīm, esmu sekojis, kas tur notiek. Es jau neesmu teicis neko oriģinālu, tikai to pašu, ko citas valstis jau dara, – Vācija, Dānija un citas valstis jau agrāk gāja uz balstvakcināciju. Arī FFP2 respiratorus Vācijā jau sen vajag valkāt, mēs to ieviešam tikai tagad.
Tad Vācija jums ir tas paraugs, kam sekot?
Nē, man nav viena izteikta parauga. Es skatos, ko katra valsts izmanto un kāda ir atšķirība saslimstībā. Ceturto poti pasaulē pašlaik plaši neizmanto. To sāka darīt Izraēla, redzēs, kādi viņiem būs rezultāti un ko ieteiks mediķi. Es savā ziņā esmu mudinājis ekspertus un mediķus pieņemt tos pašus lēmumus, ko viņu kolēģi pasaulē jau ir pieņēmuši.
Bet tad tie iznāk vairāk politiski lēmumi! Veselības ministrs kaut ko “pa kaktiem” jau runā, ka jāgatavojas ceturtajai revakcinācijai, jūs sakāt, ka gaidīsiet, ko darīs citas valstis, bet iedzīvotāji tiek turēti neziņā, cik ilgi tad būs derīgs tas piešķirtais sertifikāts un kādas vēl prasības tiks izvirzītas.
Skaidrība rodas tad, kad zinātnē ir kaut kādi dati. Izraēla pirmā sāka vakcinēt, pirmā veica balstvakcināciju un pirmā tagad iet uz ceturto poti. Tad redzēsim, kāds būs efekts, un tad eksperti varēs izdarīt secinājumus par nepieciešamību.
Bet ne Latvijas eksperti, kuri, kā jau secinājām, šajā jautājumā jums nesteidz piekrist tik strauji, kā vēlaties.
Es esmu vēlējies, ka mēs kā valsts varētu iet līdzi tiem, kas ir avangardā, nevis visu laiku iepakaļus. Mums būs ļoti grūti plaši analizēt savus datus, ja valstī ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, tāpēc ir jāiemācās uzticēties tiem, kam ir lielākas populācijas.
Jā, esmu savā ziņā visu laiku stūmis šo procesu, lai tas notiktu ātrāk. Piemēram, ja man vienam būtu teikšana, mums jau sen būtu FFP2 respiratori un medicīniskās maskas, nevis auduma maskas, domāju, ka tas būtu mazinājis vīrusa izplatību. To pašlaik pierāda Vācijas piemērs.
Koalīcijā kā gaļasmašīnā?
Pēc jaunā gada aģentūra LETA bija aptaujājusi vairākus politologus par situāciju valdošajā koalīcijā. Viens no aptaujātajiem bija tēlaini salīdzinājis to ar gaļasmašīnu, kurai Kariņš nez vai gribēšot otrreiz iet cauri. Bet kā jūs pats skatāties uz koalīciju – ir tur gaļasmašīna?
Vienmēr var gribēt, lai būtu vieglāk, bet līdz šim mēs vienmēr esam spējuši vienoties. Esam pieņēmuši četrus budžetus, tāpat visus lēmumus, kas saistīti ar kovidkrīzi, situāciju uz Baltkrievijas robežas un citiem izaicinājumiem.
Tas, ka vienmēr ne viss ir tik gludi – tā jau laikam politikā notiek.
Es runāju ar kolēģiem citās valstīs, un arī viņiem neiet viegli ar savām koalīcijām. Varbūt teorētiski es varētu gribēt vadīt vienas partijas valdību, bet šaubos, vai arī tas būtu vienkārši. Ja vienai partijai būtu tik liels politisks atbalsts, tas nozīmētu, ka tās iekšienē būtu dažādas nometnes un domstarpības rastos šā vai tā. Viedokļu atšķirības ir sabiedrībā, politiķi tās atspoguļo.
Kādas jums ir attiecības ar “Attīstībai/Par”? Nesen partijas “Latvijas attīstībai” kongresā saņēmāt asu kritiku – “AP” ministri nevarot rēķināties ar jūsu valdības vadītāja aizmuguri, “Vienotība” desmit gadus bijusi pie varas un pieļāvusi stagnāciju vairākās nozarēs.
Ko tik partijas savos kongresos nesaka par citiem! Ar visiem koalīcijas partneriem reizēm gadās domstarpības. Man nav ne īpaši labākas, ne īpaši sliktākas attiecības ne ar vienu no partijām. Kā partneri mani izvēlas kritizēt – tas ir viņu ziņā, es pats nevēlos nevienu īpaši kritizēt. Mans mērķis ir strādāt kopā un pārliecināt tos, kas nepiekrīt.
Pagājušo reizi bijāt premjera kandidāts no “Jaunās Vienotības”, bet Saeimas vēlēšanās nepiedalījāties. Kā būs šoreiz?
Kad nāks tuvāk vēlēšanas, viss taps skaidrs. Uzskatu, ka esam daudz paveikuši, un es esmu gatavs šo darbu turpināt.
Arī pēc vēlēšanām?
Tas ir vēlētāju ziņā.
