Vai mūzas drīkst klusēt, kad lielgabali dārd? 6
Aktuāls, taču daudziem joprojām neērts jautājums laikā, kad lielgabali turpina ārdīt Ukrainu, bumbvedēji bombardē Sīriju, patvēruma meklētāju straumes draud noslīcināt Eiropu un teroristu spridzekļi plosa pasauli. Karā jānostājas vienā vai otrā pusē, saka režisors Alvis Hermanis. Ar savu protestu Krievijas iebrukumam Ukrainā un tikko izskanējušo kritiku Vācijas atvērtībai imigrantu un bēgļu pūļiem viņš iebelž pa pieri politkorektajam eiropietim, kas savu zemi gatavs pārvērst gluži vai Bābelē, un pie viena arī tiem pašmāju dziesminiekiem, teatrāļiem un citiem daiļo mākslu pārstāvjiem, kuri tanku pavēnī spriņģo pa Krievzemes skatuvēm.
Eiropas Savienības noteiktajām ekonomiskajām sankcijām pa pēdām nesekoja kultūras un sporta sabiedrības vienots boikots, ieskanējās vien atsevišķas balsis – no latviešiem līdzās Hermanim nostājās Jaunais Rīgas teātris, aktrise Guna Zariņa, taču vairāk bija un ir to, kuri pieņēma lēmumu rādīt savu mākslu Putina valstī.
Vai daudziem atmiņa tik īsa un tā kā piemirsies, ka pirms dažiem gadu desmitiem paši bijām no okupācijas varas zemē nospiesti, vai skaidrojums tam triviālāks – nauda, nauda.
Uz jautājumu par inteliģences nostāju svarīgos sabiedriski politiskos notikumos “Mājas Viesis” lūdza atbildēt arī grupu “Prāta vētra”, kura šogad savus cienītājus pārsteidza ar uzstāšanos Tveras apgabalā festivālā “Iebrukums”. Pasākums tika izmantots arī kā vieta Krievijas armijas izrādīšanai un aģitācijai, tostarp demonstrējot kaujas tehniku, ko izmanto karā pret Ukrainu. Pret militārās varas klātbūtni protestēja un festivālā atteicās piedalīties Krievijas grupa “Mašina vremeņi”, viņiem pievienojās Andrejs Makarevičs ar paziņojumu, ka nevēlas dziedāt uz tanku fona. Latviešiem no “Prāta vētras” tanki netraucēja uzstāties, taču tā nopietni izskaidrot savu nostāju Latvijas auditorijai viņiem joprojām nav dūšas.
Grupa “Prāta vētra”
Grupa “Prāta vētra” gan visi kopā, gan katrs atsevišķi par šiem jautājumiem jau savu viedokli publiski ir pauduši.
Ar cieņu
Aija Auškāpa
Rudīte Kalpiņa, žurnāla “Domuzīme” galvenā redaktore
Vai mūzas nedrīkst klusēt, kad dārd lielgabali?
Jautājuma būtība, manuprāt, skan šādi: vai piekrītat, ka radošām personībām, intelektuāļiem un akadēmiķiem, ierasti sakot, “inteliģencei” – ir jāpauž sava nostāja sabiedriski politiskos jautājumos?
Vienu vienīgu skaidru un nepārprotamu atbildi uz to nevarēšu sniegt.
Rakstnieku, mākslinieku, mūziķu, vēsturnieku u.c. līdzdalība politisko pārmaiņu procesos 80./90. gadu mijā sabiedrībai un pašiem šķita pašsaprotama un nepieciešama, bet mūsdienu Latvijā tā vairs nav.
Formāli latviešu nācija vairs neskaitās apdraudēta un postpadomju demokrātijā arī iedibinājušās citas sabiedrības pārstāvības formas un prasības. Par politiskām tēmām publiskajā telpā izsakās vairs tikai atsevišķi radošo aprindu pārstāvji, kamēr ekspertu, konsultantu un nez kur un kā uzradušos viedokļu līderu skaits, kas jaudīgā regularitātē medijos pauž savas domas un prognozes, ir ievērojami lielāks. Pēdējā ļaužu grupa arī apriori pretendē uz savas spriestspējas pārākumu, jo tās sastāvā ir attiecīgās jomas speciālisti-profesionāļi un grib, lai sabiedrība viņus uztvertu kā autoritātes.Turpretim daļa kultūras cilvēku, tostarp “vārda meistari”, uzsvērti distancējas no sabiedriski politiskajām norisēm un atturas par tām skaļi paust savas domas, izceļot šādu nostāju kā īpašu savas personības un vispār saprātīga mūsdienu cilvēka kvalitāti.
Tomēr Latvijas sabiedrība, iespējams, joprojām cer, ka atkārtosies ne tik senā pagātnē reiz piedzīvotais inteliģences kolektīvā spēka uzliesmojums – tieša un jaudīga intelekta klātesamība publiskajā telpā, paužot nostāju jautājumos, kas tieši neskar tās kompetences lauku, bet ir svarīgi latviešu nācijas kopumam.
Manuprāt, respektējama ir ikviena individuālā izvēle, un tā izriet no temperamenta, izglītības, pasaules uztveres, no tā, vai cilvēks jūtas piederīgs savai nācijai, vai tam rūp tās pastāvēšana. Savas attieksmes slēpšana, klusēšana pārmetama vien tad, ja totālās pasivitātes iemesls ir slinkums, gļēvums, vienaldzība un aprēķins. Diemžēl visbiežāk, šķiet, ir tieši tā. Trūkst ticības gan sev, gan savai tautai.
