Vai mutiska piekrišana seksam “nokauj” romantiku? 0
Psihoterapeite Jekaterina Sigitova atbild uz jautājumiem, kas saistīti ar apgalvojumiem, ka vārdos izteikts lūgums piekrist seksam un dažādām darbībām tā laikā var novest pat pie iekāres un uzbudinājuma izzušanas.
1. Vai varētu teikt, ka nevēlēšanās pieprasīt atļauju seksam faktiski izriet no vispārīgāka tādas komunicēšanas nolieguma? Un ka mēģinājumi izskaidrot, kāpēc nevajadzētu jautāt (“nebūs noslēpuma un intrigas”, “uzbudinājums izzudīs”), faktiski ir mēģinājumi racionalizēt esošo aizliegumu, nevis personīga izvēle? Vai arī darbojas pavisam citi mehānismi?
Man šķiet, ka te var darboties vairāki mehānismi (neatkarīgi no dzimuma, seksuālās orientācijas, vēlamās lomas seksā utt.):
• bailes vai nevēlēšanās saskarties ar faktu, ka partnera aktīvas piekrišanas gadījumu skaits būs daudz mazāks, nekā tāds varēja šķist, kad skaidrs “nē” netiek saņemts;
• nevēlēšanās papildus nopūlēties un pievienot ierastajai seksuālajai uzvedībai un scenārijam ko tādu, kas prasa piepūli;
• empātijas vai kontakta ar savu ķermeni trūkums, izpratnes trūkums par smalkajiem uzbudinājuma, patīkamo sajūtu un seksuālās vēlmes attīstības mehānismiem;
• noturīgs priekšstats, ka šāda komunikācija “iznīcinās visu noskaņu”, lai gan patiesībā daudziem tieši pretēji – tas var iekvēlināt vēlmi vai to neietekmē. Jāsaprot, ka tas ir normāli un var būt seksuālās spēles papildu elements;
• fakts, ka cilvēki tādu komunikāciju uztver kā sausu un formālu. Viņi joko – vai ik pēc 30 sekundēm jāpārjautā, vai joprojām viss notiek ar otras puses piekrišanu.
2. Kas gan tā par romantiku, kuru var sabojāt daži vārdi, piemēram, “vai drīkstu tevi noskūpstīt”? Vai tas notiek pats par sevi, bet ar virzošo spēku viena cilvēka, parasti vīrieša, veidolā? Kāpēc?
Iespējams, daži cilvēki romantisku rīcību un atmosfēru saista tikai ar savu iniciatīvu, bez vajadzības kaut ko jautāt partnerei. Tās ir patriarhāta sekas, un ne tikai seksa jomā.
3. Vai var teikt, ka izvarošanu ir vieglāk slēpt, ja nepastāv sociālas normas piekrišanas pieprasīšanai no partnera? Vai rodas pelēkā zona, kas neļauj upuriem definēt izvarotāja darbības kā vardarbību?
Es teiktu, ka rodas zona, kurā viegli nedomāt par savu rīcību kā vardarbīgu.
Mutiski izteiktas piekrišanas neesamība liek pat policijai un tiesnešiem nonākt situācijā, kad viņiem jāpaļaujas uz norādēm un pazīmēm, kuras var interpretēt kā tīk. Bieži vien tās tiek interpretētas ierasto kultūras normu virzienā.
Piemēram, labi zināms, ka sievietei arī vardarbīga dzimumakta laikā var būt izdalījumi no maksts un to var interpretēt kā neverbālu piekrišanu. Tātad jā, šādas sociālās normas neesamība palīdz gan cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz vardarbību seksā, gan tiem, kuri absolūti neplānoja kādu izvarot un aizvainot, bet nespēja (vai nemēģināja) saprast, ka kaut kas notiek nepareizi.
4. Daudzās fantāzijās ir sižets – nejauši satiekas divi svešinieki, kuri neko neapspriež, bet vienkārši sāk nodarboties ar seksu un pēc tam nekad vairs nesatiekas. Vai var teikt, ka tas ir mēģinājums izbēgt no ikdienas rutīnas?
Nu, fantazēt var par jebko. Piemēram, daudzi fantazē par izvarošanu. Šis arī ir viens no izplatītākajiem erotisko fantāziju scenārijiem.
Tikai fantāzijās mēs parasti iztēlojamies ko labu un aizraujošu (vardarbīgā seksā tā bieži ir pazemība, pasivitāte un pakļaušanās otram, kurš tomēr uzvedas diezgan saudzīgi).
Īsta izvarošana var noritēt ar sāpēm, pazemošanu, miesas bojājumiem utt. Tātad fantāzijas (lai vai par ko tās būtu) ir fantāzijas, tām var būt jebkurš motīvs, bet ar realitāti patiesībā tām nevajadzētu būt saistītām.
5. Vai ir atšķirība starp klusējošo uzstājību attiecību sākumā, kad netiek vaicāta piekrišana, un “kluso pieeju” seksam laulībā vai ilgtermiņa attiecībās, it īpaši, ja cilvēki dzīvo kopā? Kāda ir atšķirība? Fakts, ka pastāv kaut kāda vienošanās (iespējams, arī vārdos neizteikta), ka sekss būs, vai arī, ka partneris sniedz skaidru fizisku atgriezenisko saiti, ka viņam nav iebildumu (piemēram, viens aizņemts ar savām lietām, otrs “uzmācas”, pirmais vai nu atsaucas vai izvairās, un abas situācijas ir pilnīgi normālas)?
Tas ļoti atkarīgs no konkrētajām attiecībām pārī – dažiem klusējoša uzstājība sākumā un “klusa pieeja” seksam laulībā būs pilnīgi pieņemama, bet citiem – abi varianti būs nepieņemami un nepatīkami, neatkarīgi no “stāža”.
Parasti ilgi kopā esošajos pāros veidojas kāda ķermeņa valoda un ierasta komunikācija, tas attiecas arī uz seksu. Parasti gan šādos pāros nav problēmu mutiski pateikt, kas ir vajadzīgs vai nav vajadzīgs, ja ķermeņa valoda neizdevās.
6. Ko vecāki var darīt, lai izskaidrotu bērniem, cik svarīga ir aktīva piekrišana – dot un saņemt? Kā mēs savās attiecībās varam attīstīt citus komunikācijas modeļus?
Vecāki var
• izskaidrot piekrišanu un atteikumu, izmantojot piemērus no dzīves (nevis par seksu), kas ir patīkami, kas nepatīkami utt.;
• paši rādīt piemēru – nepiekrist nevēlamai fiziskai komunikācijai un neuzstāt uz to, ja bērns nevēlas (tas ietver arī bērna tiesību atteikt aizsardzību, ja uzmācīgie vecvecāki, kuri uzauguši ar citām sociālajām normām, vēlas ņurcīt bērnus).
7. Vai ir kāds neirobioloģisks pamatojums iekāres apdzišanai, jo vajadzēja pavaicāt piekrišanu?
Par runu un seksuālo uzbudinājumu ir atbildīgas atšķirīgas smadzeņu funkcionālās zonas, tāpēc spēcīga uztraukuma laikā dažiem cilvēkiem patiešām ir grūti runāt saprātīgi, izprast jautājumus utt. (tas nav atkarīgs no dzimuma). Tas saistīts ar faktu, ka “nervu dominante” pieder citai zonai – un pārslēdzoties uzbudinājums īslaicīgi var samazināties. Bet domāju, ka praksē tas ir labojams, meklējot vienkāršus un aizraujošus veidus, kā pieprasīt piekrišanu.
Nezināmu iemeslu dēļ lielākā daļa cilvēku, apspriežot šo tēmu, iedomājas tikai pozitīvu scenāriju, kad viss ir kārtībā, un tādā gadījumā mutiskas piekrišanas pieprasījums patiešām var radīt neērtības un grūtības. Iespējams, tāpēc kāds patiešām “pazaudēs īsto noskaņu”, romantiku utt. Taču šī verbālās vienošanās ideja radās ne jau labiem scenārijiem, bet slikto novēršanai.
Ja iztēlojamies scenāriju, kurā pēkšņi pret tevi vēršas patiešām nepatīkama, sāpīga vai pazemojoša seksuāla darbība (vai arī tu nezināšanas dēļ tā izturies pret partneri), tad tam, pret kuru šī darbība vērsta, nav ne miņas no romantikas un uzbudinājuma.
Bet, ja pirms tam uzdot jautājumu, vai drīkst, un saņemt atbildi “nē”, tad paliek iespēja saglabāt romantiku un uzbudinājumu, darot kaut ko citu, par ko ir vienošanās. Vai arī nedarot neko. Tas ir, šī ideja par piekrišanu – tai vajadzētu palielināt pozitīvu seksuālo mijiedarbību skaitu. Tā es to redzu.
