Vai mūsu bērni svinēs savas simtgades? Ieguvumi un zaudējumi no mūsdienu medicīnas 0
Cilvēka vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir 74 gadi, vēsta Centrālās statistikas pārvaldes dati. Valsts šogad nosvinējusi savu simtgadi. Vai arī mūsu pēcteči reiz varēs uz dzimšanas dienas kūkas nopūst simt svecītes? Par neatlaidīgu mūža ilguma pavilkšanu garāku, par galvenajiem iemesliem, kāpēc sievietes un vīrieša mūža garums tik atšķirīgs, un pašu izpratni par novecošanu mūsdienās atbildes palīdz meklēt antropoloģe Aivita Putniņa.
Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā pastāvīgi pieaug. Viens no iemesliem, kāpēc dzīvildze paaugstinās, ir zīdaiņu mirstības samazināšanās.
Savu artavu dod arī sociālekonomiskie apstākļi – pārtika, kādu lietojam, darba vide, kurā strādājam.
Nedrīkst piemirst arī nāves cēloņus – ārējos faktorus, no kuriem raksturīgākais ir riskanta uzvedība. Tā ir galvenais cēlonis, kādēļ sievietes vidējais paredzamais mūža garums ir 79, bet vīrieša – vien 69 gadi.
“Vidējais mūža ilgums, īpaši vīriešiem, ir saistīts ar satiksmes negadījumiem, traumām darba vietās, kā arī ar tādu uzvedību, no kuras varētu izvairīties. Tādēļ vidējais mūža ilgums īsti nepalīdz izprast kopainu. Piemēram, ja vīrietis nodzīvo līdz 50 gadiem, pastāv liela iespēja sagaidīt arī sirmu vecumu un nākamās 20 dzimšanas dienas, tomēr, ja 30 gadu vecumā dzīvība atdota motocikla avārijā, nākotnes vairs nav. Saliekot kopā abus krasi atšķirīgos gadskaitļus, rodas vidējais,” skaidro antropoloģe.
Mūža ilgums ir atšķirīgs arī dažādos Latvijas reģionos. Kā galveno šīs atšķirības iemeslu Aivita Putniņa min sociālekonomiskos apstākļus.
“Liela daļa pensionāru darba gadus ir aizvadījuši padomju laikā, kad darba drošība un apstākļi nebija veselībai draudzīgi. Tas arī ietekmējis viņu tālāko veselību,” teic antropoloģe.
Taču, lai kā mainītos cilvēka uztvere, paradumi un paša radītie dzīves ilgumu ietekmējošie faktori, mirstību samazina medicīnas izaugsme un tās pieejamība lielākam cilvēku skaitam.
Medicīna pēdējos simt gados
Pirms simt gadiem cilvēki nomira ar infekcijas slimībām, piemēram, ar gripu. Tagad arvien aktuālāka ir paliatīvā aprūpe un hroniskās slimības, kā arī dažādas ar novecošanos saistītas kaites, kas agrāk nemaz nevarēja izpausties, jo cilvēki tik ilgi nenodzīvoja.
“Infekcijas slimības medicīnas uzmanības centrā bija pirms antibiotiku ēras. Pašlaik esam iemācījušies šīs slimības kontrolēt. Grūti pateikt, vai dzīves ilgumu palielinājusi medicīnas attīstība vien, jo daudz lielāka ietekme ir mūsu izpratnei par dzīvesstilu, piemēram, kas ir vīrišķīgi, kas liek riskēt ar dzīvību,” klāsta Aivita Putniņa. Tāpēc ir grūti uzsvērt, ka veselības aprūpe ir lielākais dzīves ilguma izmainītājs, tomēr šīs jomas iezīmes noteikti atstāj savas pēdas.
Divdesmitā gadsimta otrajā pusē veselības aprūpe kļuva arvien pieejamāka, taču jau pagājušā gadsimta sākumā medicīna pārņēma jaunas dzīves jomas, īpaši dzemdību ziņā.
“Latvijas valsts sākumā tika attīstīta vecmāšu izglītība, un bērni galvenokārt dzima mājās. Tieši padomju gados sievietes sāka dzemdēt slimnīcās. Bet tas ir jautājums, vai tāpēc ir uzlabojušies mātes vai zīdaiņa mirstības rādītāji – arī šodien šie dati ir Eiropai salīdzinoši augsti, lai gan pie mums dzemdības notiek lielākoties slimnīcā. Ir ļoti grūti nošķirt, vai sievietes mirst dzemdībās nepietiekamas veselības aprūpes dēļ vai tāpēc, ka grūtniecības laikā nav apmeklēts speciālists,” spriež antropoloģe. Skaidrs, ka pati veselības aprūpe kā institūcija pēdējos 100 gados ir ļoti mainījusies: kādreiz cilvēki pie ārsta devās konkrētu slimību gadījumā, bet tagad ir uzsvars uz veselības saglabāšanu un profilaksi, pirms kādas kaites par sevi likušas manīt.
Pie ārsta, apsteidzot kaites
Tieši medicīnas un veselības uzturēšanas lomas izpratnes maiņu speciāliste uzsver kā svarīgu izmaiņu, kas būtiski ietekmējusi mūža garumu. “Padomju režīmā veselības aprūpe bija bez maksas, tā bija kontrolējoša un veicināja koncentrēšanos uz slimību: ja kaut kas notiek, vienmēr pieejams kāds ārstējošs līdzeklis. Kopš tiem laikiem saglabājusies tradīcija pie katras izdevības lietot zāles. Zāļu patēriņš Latvijā ir augsts, tas būtiski nemazinājās arī krīzes laikā. Tas nozīmē, ka tā cilvēkiem ir augsta prioritāte, kas saglabājusies no agrākajiem laikiem,” spriež antropoloģe.
Salīdzinoši vēlu Latvijā ienāca Rietumeiropā ilgāk valdošā izpratne par to, ka ārsts primāri vajadzīgs, lai uzturētu veselību, nevis lai ārstētu slimību.
Tas, kā mēs mēdzam izmantot medicīnas pakalpojumus, konceptuāli ir mainījies. Ideālajā variantā dodamies pie ārsta, lai uzturētu veselību, bet, protams, ieradumu izturēt līdz pēdējam, doties uz darbu slimiem mainīt ir grūtāk, īpaši vīriešiem, kuri ārstu apmeklē retāk nekā sievietes.
“Vīrieši biežāk mēdz gaidīt slimības saasinājumu un krīzes situāciju. Šajā ziņā situācija kļūst labāka, bet ļoti lēnām,” vērtē speciāliste. Pozitīvi, ka Latvijā veselības aprūpe arvien vairāk koncentrējas uz skrīningiem, lai cilvēkus radinātu rūpēties par veselību. Šādu rūpēšanos padara arvien pieejamāku, rīkojot akcijas, aicinot konkrēta vecuma posma pārstāvjus bez maksas pārbaudīt veselību, lai novērstu jebkādu problēmu rašanos pēc iespējas agrākā stadijā.
Atšķirībā no kādreizējā autoritārā režīma, kurā fiziskajai veselībai (kā 30. gados teica, tautas dzīvajam spēkam) bija liela kolektīva nozīme, patlaban tā ir vairāk katra individuālās atbildības lokā.
“Tajos laikos tā bija kolektīva atbildība, piemēram, 30. gadu dzemdību grāmatās tā arī bija rakstīts, ka katra Latvijas tautas pārstāvja pienākums ir saglabāt veselas savas dzimumšūnas, radīt veselus pēcnācējus, nesmēķēt un nedzert. Tā bija tāda visas tautas lieta. Tagad rūpes par veselību un sporta zāles apmeklējums kļuvis par patēriņa kultūras lietu – individuālu dzīvesveidu, ko cilvēki izvēlas. Tā ir tāda statusa vai šķiriskās piederības lieta,” uzskata Aivita Putniņa.
Otra nozare, kas mainījusies, ir psihiatrija, kurā līdzīgi kā Rietumeiropā notika nozīmīgas pārmaiņas Otrā pasaules kara laikā un periodā pēc tam.
Šie soļi ietekmēja ne tikai cilvēku skaitu, bet arī dzīvotspēju. “Eigēnikas idejas kļuva populāras 30. gados, bet Otrais pasaules karš ir laiks, kas ārstiem ir ļoti smags, cenšoties glābt cilvēkus,” skaidro speciāliste, raksturojot, kā laika gaitā mainījusies attieksme pret dzīvību.
Padomju laikā psihiatrija kļuva par politiskās kontroles rīku. Daļai padomju jauniešu tā bija iespēja izvairīties no karadienesta, kas vēlāk ietekmēja tālāko dzīvi. Latvija ir viena no pēdējām valstīm, kurā reabilitēti disidenti, kuriem diagnosticētas psihiskas saslimšanas un veikta ārstēšana. Tā ir gana smaga tēma, kas ietiekusies arī brīvās Latvijas laikā. Igauņi un lietuvieši reabilitējuši neīstos psihiatrijas pacientus krietni agrāk, kamēr pie mums par šo diagnožu pamatotību vēl ritēja debates.
Domājot par emocionālo un garīgo labsajūtu kā dzīvildzes ietekmētāju, jāsaprot, ka tā ir kulturāli iesakņota lieta un atkarīga gan no sociāli ekonomiskās situācijas, gan cilvēku attiecību kvalitātes.
“Piemēram, vīriešiem ir augstāki pašnāvību riska rādītāji, bet tas saistīts nevis ar bioloģisko nenoturību, bet izpratni par vīrieša lomu ģimenē un sabiedrībā. Kāpēc sievietes pusmūžā retāk izdara pašnāvību? Tāpēc, ka viņām jāaudzina bērni, viņām ir sava loma, viņas nevar atļauties pāragri atteikties no dzīves tieši attiecību un ģimenes lomu sadalījuma dēļ.”
Būt vecam – nepieklājīgi
Par vidējā vecuma paaugstināšanos lielākoties jāpasakās antibiotikām, ķirurģijas attīstībai un sirds un asinsvadu slimību kontroles iespējām, tomēr, no otras puses, medicīnas augšupeja mainījusi cilvēces dzīves uztveri.
“Agrāk cilvēks pēc 60 gadiem bija vecs un varēja atļauties tāds būt, bet tagad kļūt vecam ir ārkārtīgi nepieklājīgi. Mēs redzam, ka sievietes, ieraugot pirmos sirmos matus, tos uzreiz nokrāso, jo sabiedrība pieprasa šādu rīcību. Vecums pats par sevi kļuvis par ko tādu, no kā jāizvairās, tā šobrīd skaitās nolaidība, nevis dabīga lieta,” – tā speciāliste.
Vecuma definīcija ir pavisam citāda nekā 60. gados, arī pensionēšanās vecums ir pieaudzis par 10 gadiem. Mēs esam sabiedrība, kas cenšas nenovecot, un medicīna palīdz. Latvijā tas nav tik izplatīts, bet Dienvidamerikā plastiskā ķirurģija ir ikdienišķa parādība, kas palīdz uzturēt mūžīgo jaunību. Šīs pārmaiņas ir pārvērtušas arī pašas medicīnas un ārsta lomu.
“Kādreiz ārsts bija supervaronis, pie kura novārdzis cilvēks devās pēc palīdzības, tika izārstēts un atgriezās ikdienā vesels un enerģijas pilns. Tagad tas ne vienmēr iespējams daudzu slimību gadījumā. Pastāv hroniskas, smagas, neārstējamas slimības, kas dominē ārsta ikdienā, kā vēzis, diabēts un citas, kurām nepieciešama pacienta nepārtraukta uzraudzība.
Šodien arvien vairāk ir tādu slimību, kuras nevar līdz galam izārstēt.
Ne velti jaunie rezidenti nevēlas strādāt paliatīvajā aprūpē. Medicīna cilvēku un ārstu apziņā ir kas skaists un varonīgs, kur nonākam pie atrisinājuma, bet daudzām slimībām atrisinājumu nav. Ārsts pasaka, ka neko nevar darīt. Medicīna modernā sabiedrībā ieņem reliģijas lomas – glābējas un ticības, cerības uzturētāja vietu. Taču tagad šī loma ir nonākusi pretrunās: ja cilvēkam ir, piemēram, vēzis, viss izmēģināts un nekas nepalīdz, rodas mulsums gan no pacienta, gan ārsta puses, jo izglābt vairs nav iespējams, bet cerība jāuztur.”
Dzīves ilgums pieaug. Bet kvalitāte?
Jautāta, vai, viņasprāt, tagad, ņemot vērā sarunas gaitā apzinātos faktorus, cilvēks necenšas it kā pretdabiski pavilkt mūžu garāku, cīnīties ar mums nolemto laiku, Aivita Putniņa atbild, ka tas ir jautājums par kvantitāti un kvalitāti. “Cenšamies ilgāk nodzīvot, ne tikai izstiepjot cilvēka mūžu garāku, bet arī aizkavējot nāvi. Šodien cilvēki visbiežāk nomirst tieši slimnīcā. Pacientus ar smagām hroniskām slimībām, pat ja viņi nonāk klīniskajā nāvē, vēl atdzīvina. Šis ir laiks, kad ir ārkārtīgi grūti nomirt.
Amerikāņu filmās redzam, ka cilvēki mēdz ietetovēt lūgumu Neatdzīvināt!, pie mums gan diskusiju par šo tematu vēl nav tik daudz.
Svarīgi pieminēt, ka bieži vien pacienti cieš fiziskas sāpes, bet izlemt par ciešanu beigu datumu viņi nedrīkst,” domā speciāliste.
Latvijā eitanāziju neuzskata par risinājumu medicīnā arī paši ārsti, jo tas ir pretrunā ar ārsta misiju – izglābt. Tajā pašā laikā Rietumos ir valstis, kurās eitanāziju noteiktās situācijās pieņem kā pareizāko izvēli.
“Tā droši vien būs vēl viena lieta, ko pārdomāt, ja minēto neatrisināmo situāciju un neārstējamo slimību skaits, kuras nav iespējams kontrolēt, nākotnē pieaugs. Šādas slimības iet rokrokā ar konstantām sāpēm. Esam strupceļā – no vienas puses, mēs varam uzturēt dzīvību, no otras, neesam atraduši atbildi uz jautājumu, ko darīt pēc tam, kad pacients izglābts. Cilvēks dzīvos tālāk, bet, iespējams, ne tādā kvalitātē, kā cerēts,” ar skatu nākotnē teic antropoloģe.
Gēnu nākotne
Ļoti lepojamies ar dzīvildzi. Gadi, kas nodzīvoti, kļuvuši svarīgāki par dzīves kvalitāti. Viduslaikos ļaudīm daudz svarīgāka bija mūžīgā dzīvošana, dvēseles nemirstība, turpretī tagad no dvēseliskā esam pievērsušies ķermeņa dzīves ilgumam. Domājot par tālākiem soļiem rītdienā, antropoloģe min, ka atslēgas vārds ilgā dzīvotspējā ir molekulārā medicīna.
“Latvijā tas ir vēl neapzināts medicīnas lauks, kas mainīs skatījumu uz veselību. ASV biomolekulārā medicīna kardināli maina izpratni par veselību. Cilvēki sāk rīkoties profilaktiski, uzzinot, ka viņiem, piemēram, ir gēni, kas rada augstu risku, teiksim, krūts vēzim. Šādā situācijā daļa sieviešu izvēlas amputēt krūtis, pirms slimība tās skārusi. Latvijā mēs vēl neesam tik tālu nonākuši, ģenētika nav tik populāra,” pauž antropoloģe un piebilst, ka pie mums lielāka uzmanība tiek pievērsta gaidāmajiem bērniem.
Grūtniecēm ir iespēja noteikt, vai bērnam varētu būt kādas ģenētiskas slimības. Tad, balstoties uz molekulārajām analīzēm, vecāki var pieņemt lēmumu par bērna turpmāko nākotni. Latvijā ir bijusi pirmā tiesas prāva, kurā māte iesūdzējusi slimnīcu tiesā par to, ka viņai šādas pārbaudes grūtniecības laikā netika piedāvātas un piedzima bērniņš ar Dauna sindromu. Šī joma Latvijā attīstās, nākotnē arī pie mums būs iespējams noteikti dažādu smagu slimību riskus un steigties iespējamām slimībām pa priekšu. Tad līdz ar veselību, visticamāk, nāks arī ilgāks mūžs.
