Vai mums Latvijā ir jābaidās no Krievu netīrajām bumbām? Analizē kodolfiziķis 107
Dr. Phys Nuclear Agris Auce
Vai jābaidās? Īsā atbilde ir nē. Ja šāda bumba tiek pielietota 1000 km attālumā, tad no tiešā veida sekām mums nav jābaidās. Militāri noteikti nē, pat, ja tāda tiktu pielietota Latvijas teritorijā.
Kas tad ir tā saucamā netīrā bumba? Populārā kultūrā figurē divu tipu “netīrās” bumbas. Pirmās ir kodolierocis, kas speciāli radīts tāds, lai radītu pēc iespējas daudz vidēji ilgi dzīvojošus radioaktīvos produktus. Populārākais teorētiskais šāda ieroča dizains ir kodoltermiskā bumba, kura ietver kobalta-59 apvalkā (ķimiskais simbols Co-59).
Kobalts-59 ir dabiskais kobalta izotops un kodoletermiskās eksplozijas rezultātā kobalts-59 absorbē vienu neitronu un pārvēršanas par citu izotopu – kobaltu-60. Tas ir dabā nesastopams radioaktīvs izotops ar pussabrukšanas laiku 5,7 gadi. Sabrūkot Co-60 pārvēršanas par stabilo niķeļa izotopu Niķelis-60 (Ni-60) un šajā procesā tiek izstarots elektrons un divi gamma stari.
Tieši šī radioaktīvā izotopa vidēji ilgais dzīves laiks ir iemesls kāpēc tas tiek uzskatīts par piemērotāko materiālu apkārtnes ilglaicīgai radioaktīvai saindēšanai pēc kodolsprādziena. Īsi dzīvojošie radioaktīvie izotopi dod intensīvāku un tāpēc nāvējošāku radioaktīvo starojumu, bet tas ir relatīvi īsu laiku – daži mēneši.
Savukārt ilgi dzīvojošie radioaktīvie izotopi rada daudz vājāku starojuma intensitāti un tāpēc nespēj būtiski saindēt plašāku teritoriju tā, lai tā būtu tieši bīstama veselībai vai pat dzīvībai. Šādas kobalta kodoltermiskās bumbas radioaktīvais piesārņojums pirmos 6 mēnešus būtu līdzīgs parastās “tīrās” kodoltermiskās bumbas radītajai radiācijai, bet tā kā kodoltermiskās eksplozijas radiācija ir īsi dzīvojoša, tad pēc 6 mēnešiem lielākā radiācija nāktu tieši no kobalta-60 un turpinātos daudzus gadus.
Pašas ūdeņraža bumbas radītais radioaktīvais piesārņojums nav īpaši ilgi dzīvojošs, ikviens, kas vēlas par to pārliecināties, var apmeklēt UNESCO Pasaules vēsturisko mantojumu – Bikini atola ūdeņraža bumbu izmēģinājuma vietas, kur tagad ir lieliskas niršanas vietas ar brīnišķu koraļu rifu, neskarto dabu un bez nekādas īpašas radiācijas. Bet, ja būtu pielietota kobalta bumba, tad šajās vietās radiācija turētos kādus 50-100 gadus.
Nav zināmu datu, ka kāda valsts būtu izgatavojusi vai plānojusi izgatavot šādu kobalta kodolieroci, lai gan ir zināmas spekulācijas par Krievijas plāniem šajā jomā, runājot autonomām tālas darbības torpēdām.
Tiesa gan nejauši kaut kas līdzīgs mikrokobalta bumbai sanāca Padomju Savienībai, 1971 gadā mēģinot ar kodolbumbām izspridzināt Pečoru-Kamas kanālu. Tā saucamais Trīskāršās Taigas tests bija trīs 15 kilotonnu pazemes kodosprādzieni netālu no Vasjuku ciemata Čerdinskas rajonā, Permas apgabalā, lai izmēģinātu vai tādā veidā var ātri un lēti radīt kanālu.
Kodolsprādzieni radīja 600 metrus garu ezeru, kurā tagad, ja gribas, var doties makšķerēt un tā vietējiem iedzīvotājiem ir populāra zivju ķeršanas vieta. Trīskāršās Taigas sprādzienos tika izmantotas tā saucamās “tīrās” kodolbumbas, kurām praktiski viss sprādziena spēks ir no kodoltermiskās reakcijas, nevis no Urāna vai Plutonija, un šādam ierocim nevajadzētu radīt ilgi dzīvojošu radioaktīvu piesārņojumu.
Tomēr gadījās kāds misēklis un no tērauda caurulēm tika radīts relatīvi liels daudzums radioaktīvā kobalta-60, kas šo vietu uz ilgu laiku padarīja daudz radioaktīvāku nekā gribētos. Vēl šodien tur radiācija ir 2-3 reizes lielāka nekā dabiskā fona radiācija, kas gan ir zemāk nekā atsevišķās ZiemeļIgaunijas vietās.
Šobrīd nav bijis nekādu ne diskusiju ne aizdomu, ka Krievija varētu būt plānojusi vai gatavojusies pielietot šāda tipa kobalta kodolieroci Ukrainā.
Otrā veida “netīrā bumbas” ir jebkura parasta eksplozīva ierīce, kura piepildīta ar radioaktīvu materiālu ar nolūku radīt paliekošu radioaktīvu piesārņojumu. Radioaktīvo materiālu ar kuru piepildīt šādu bumbu var ņemt no dažādiem avotiem. Visvieglāk pieejamā izejviela ir no parastiem medicīnā un rūpniecībā izmantojamiem radiācijas avotiem – kā, piemēram, no tā saucamā kobalta lielgabala – ierīces kur izmanto radioaktīvo kobaltu-60 lai kaut ko apstarotu ar gamma stariem – vēža pacientus, instrumentus sterilizācijai un tamlīdzīgi.
Šādi radioaktīvi materiāli ir relatīvi viegli iegūstami un incidenti ir notikuši dažādās Pasaules malās. 2013 gadā Meksikā, Tijuanā netāļu no Mehiko, kāda vietējā banda nolaupīja automašīnu ar Co-60 medicīnisko ierīci, to izjauca un pašu radioaktīvo avotu aizmeta.
Bandas locekļi to darot guva vieglu staru slimību un nonāca uz īsu laiku slimnīcā, bet pēc tam cietumā. 1987 gada Goianas (Brazīlija) incidentā no pamesta hospitāļa tika nozagts radioaktīvā cēzija starošanas avots. Neapzinoties tā bīstamību tas tika aizvests mājās, izjaukts un no tā izņemts radioaktīvais Cēzijs-137, kurš izstaroja skaistu zilu gaismu, un tāpēc to deva vērot arī radiem un draugiem un izdalīja arī tālāk citiem.
Domājams, ka zilā gaisma bija Čerenkova starojums – tas pats ko tik jauki ir vērot aplūkojot vaļēju darbojošos kodolreaktora serdi ūdenī, kas tas bija, piemēram, Salaspils kodolreaktorā, kad tas vēl darbojās. Goianas incidentā 4 cilvēki gāja bojā no staru slimības, bet vēl 249 tika apstaroti dažādās smaguma pakāpēs.
Eksistē arī citādi kompakti izgatavoti radiācijas avoti, kas tiek izmantoti nemedicīnas mērķiem, kā piemēram stroncija-90 avots termoelektroskajai strāvas ģenerācija un taml. Gadu gaitā daudzi šādi avoti ir pazuduši no oficiālās aprites un atrodas kaut kur nezināmās vietās.
Tātad šādi radiācijas avoti var būt relatīvi viegli pieejami mērķtiecīgiem un attiecīgi motivētiem militāriem grupējumiem, bet to summārā radiācija parasti nav pietiekami liela lai varētu radīt kādu nopietnu kaitējumu kā ierocis. Arī neatkarīgajā Latvijā ir bijis šāds “mikronetīrās bumbas” incidents, kad Liepājas Metalurgā nejauši izkausēja starp metāllūžņiem esošu radioaktīvo avotu.
Sekas bija visai padārgas un runā, ka pēc tam Metalurgs esot iegādājies radiācijas detektoru lūžņu pārbaudei. Lieki piebilst, ka plašāka Latvijas publika par šādu incidentu netika informēta, kā jau tas no mūsu atbildīgo ierēdņu puses mēdz būt ierasts.
Cits radioaktīvo materiālu avots netīrai bumbai varētu būt kodolatkritumi – izlietotā kodoldegviela. Šeit summārā radiācija ko var savākt ir daudz lielāka, bet izlietotā kodoldegviela tiek daudz, daudz rūpīgāk apsargāta nekā medicīniskie radiācijas avoti. Ja tomēr pieļautu, ka netīrā bumba var tikt izgatavota izmantojot kodolatkritumus, tad šeit summārā radiācija var tuvoties vai pat pārsniegt taktiskā kodolieroča radīto radiāciju.
Bet arī šeit domājams, ka runa var būt par dažiem kilogramiem radioaktīvā materiāla ar ko nav pietiekami, lai nodarītu kādu jūtamu militāru kaitējumu. Izraēlas veiktie netīro bumbu testi pirms 2015 gada, par kuriem gan nav tiešu ziņu, esot parādījuši, ka kaut cik vērā ņemama radiācija ir tikai pašā sprādziena centra zonā, bet lielākais efekts ir tikai psiholoģisks.
Ar kodolvalsts atbalsu mērķtiecīgi rūpnieciski izgatavojot netīro bumbu tajā varētu uzkrāt diezgan lielu daudzumu atbilstīgi piemeklēta radioaktīvā materiāla. Tādā gadījumā šādā bumbā būtu daudz vairāk radioaktīvā materiāla nekā vienā vai dažos medicīniskiem vai tehniskiem mērķiem izgatavotos radiācijas avotos. Jebkurā gadījumā radioaktīvais avots ir jāietver biezā metāla – tērauda vai svina – apvalkā lai neciestu paši netīrās bumbas izgatavotāji, transportētāji un pielietotāji.
Arī tas ierobežo iespējamo radioaktīvās vielas daudzumu, kas var tikt ielikts vienā praktiski pielietojamā bumbā. Teorētiski var iztēloties scenāriju, kur lielizmēra aviācijas bumbā tiek salikts ļoti daudz īpaši saražota radioaktīvā izotopa, kas var sasniegt pat kādus nelielus procentus no Černobiļas kodolnegadījumā summāri izmestās radiācijas. Bet arī tad veselībai būtisku ātru kaitējumu šāds ierocis radītu salīdzinoši nelielā teritorijā.
Liepājas Metalurgs gan nav vienīgais Pasaulē kurš izkausējis savās krāsnīs radioaktīvos avotus. 1983 gadā Taivānā tika uzbūvēti apmēram 1700 dzīvokļi kuru konstrukcijās bija izmantots ar kobaltu-60 piesārņots un tāpēc viegli radioaktīvs tērauds.
10000 cilvēkiem, kuri tur dzīvoja 9 līdz 20 gadus ilgi, netika novērots paaugstināts onkoloģisko saslimšanu biežums, tieši otrādi – pēc statistikas datiem viņu mirstība ar vēzi bija zemāk nekā vidēji valstī, kas atbilst publikā maz zināmai hipotēzei (radiation hormesis hipotēze), ka mazas radiācijas devas ir veselīgas un samazina mirstību no onkoloģiskiem cēloņiem. Tāpēc, iespējams, mums ir vēl mazāk iemeslu bažīties par tā saucamajām netīrajām bumbām.
Tātad tīri militārus rezultātus ar netīro bumbu iegūt ir gandrīz neiespējami. Toties netīrās bumbas var būt lielisks juridiskais vai psiholoģiskais ierocis.
Juridiskais ieroča iedarbības mehānisms ir tāds, ka ir likumos noteiktas pieļaujamās radiācijas normas – pilsētās, telpās un tamlīdzīgi, kas ir visai nelielas. Ja pieļaujamās normas netīrās bumbas rezultātā tiek pārsniegtas, tad juridiski veseli pilsētas rajoni var kļūt neapdzīvojami, lai gan tik un tā nerada nekādu vērā ņemamu apdraudējumu veselībai.
Piemērs tam varētu būt Fukušimas evakuācijas zona. Pastāv viedoklis, ka evakuācija kā tāda nogalināja vairāk cilvēku nekā būtu cietuši no radiācijas, ja būtu palikuši uz vietas un nebūtu evakuējušies. It īpaši tas attiecās uz vecākiem cilvēkiem, kuriem evakuācija bija liela trauma.
Šāda netīrās bumbas juridiskā iedarbība dažādās valstīs varētu būt dažāda. ASV tas droši vien radītu lielas problēmas, kamēr Krievijā, ļoti iespējams, ka varas iestādes noslēptu patiesos radiācijas datus vai uz laiku paaugstinātu pieļaujamās radiācijas normas un netīrai bumbai nebūtu nekāda juridiskā efekta.
Cita liela ir psiholoģiskais efekts. Netīrās bumbas psiholoģiskais efekts būtu ļoti liels, pat ja tās reālā ietekme uz veselību būt niecīga. Ņemot vērā, ka Latvijā iedzīvotāji tradicionāli, un bieži vien droši vien, ka pamatoti, ne visai uzticas savas valdības paziņojumiem un oficiozajiem datiem, tad Latvijā netīrai bumbai varētu būt ļoti liels psiholoģiskais efekts.
Daži varbūt vēl atceras 2007 gada incidentu Olaines apkārtnē, kad tur atvērās dziļurbums, no tā sāka tecēt ūdens no kura nokalta priežu mežs apmēram 7 hektāru platībā. Toreiz izcēlās lokāla mēroga panika, jo sākās baumas, ka ir atvēries tas dziļurbums, kurā Olainfarm bija iesūknējis savus superindīgos ķīmiskos atkritumus.
Ne vietējās varas, ne Olainfarm administrācijas paziņojumi nespēja nedz pārliecināt, nedz nomierināt lielu daļu no vietējiem iedzīvotājiem, lai gan patiesībā no dziļurbuma plūda ārā vienkārši sālsūdens no kāda no parastiem pazemes sālsūdens slāņiem kādi ir zem Olaines.
Ņemot vērā mūsu valdības un oficiozo iestāžu patiesības slēpšanas “track-record” domājams, ka netīrās bumbas gadījumā valdības paziņojumiem tāpat lielākā daļa neticētu, un tā kā nedz dozimetru nedz zināšanu par to pielietošanu mūsu zemē nav gandrīz nevienam, tad būtu sagaidām liela panika un dažādas panikas inspirētas darbības.
Zemēs kur iedzīvotāji vairāk tic savai valdībai, kā piemēram, Zviedrijā, panika būtu daudz mazāka, bet zemēs, kur iedzīvotāji zina, ka valdība melo gandrīz vienmēr, un aiz pieraduma melo, pat tad, ka nav vajadzības, kā, piemēram, Krievijā, tad tur panika būtu grandioza.
Piemērs ir Sajānu Šušenskas HES incidents, kur 2009 gada 17 augustā remonta laikā notika avārija, pārplūda HES turbīnu zāle un gāja bojā 75 cilvēki. Lai arī applūda tikai turbīnu zāle un ūdens plūsma bija tikai 380 m3 sekundē apmēram 25 minūšu garumā, visā apgabalā zibenīgi izplatījās baumas, ka brūk HES dambis, kas ir viens no lielākajiem Pasaulē. Viss apgabals zem dambja panika metās bēgt, bēgšanai tika iztukšotas degvielas stacijas un taml, neviens neticēja administrācijas paziņojumiem par patiesajiem avārijas apstākļiem un oficiālajam apdraudējuma novērtējumam.
Tāpēc domājams, ka netīrās bumbas lielākie efekti būtu juridiski rietumvalstīs un psiholoģiska masu panika valstīs, kur ir zema iedzīvotāju uzticība valdībai.
