Vai mums būs labums no ANO eksperta vizītes? 0
Aizvadītajā nedēļā Latviju apmeklēja Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) neatkarīgais eksperts Cefas Lumina, lai pētītu ārējā parāda sloga un ekonomiskās krīzes ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu mūsu valstī.
Protams, ANO ir ietekmīgs veidojums, visu cieņu, tomēr šī vizīte kārtējo reizi mudināja apcerēt globālās politikas teatrālos vaibstus: ar starptautisku mandātu deleģētais eksperts atklāj vispārzināmo, bet Latvijas augstākās amatpersonas nopietnām sejām tēlo, ka dzirdētais ir svaigs un liekams aiz auss. Ak, vai!… Varbūt tikai pagrabā mucā ieslodzīts un caur spundi barots indivīds uz sitiena nepateiks, ka globālie ekonomiskie spaidi pie mums negatīvi ietekmējuši dzīves līmeni, bet nabadzības pieaugums noteiktam iedzīvotāju slānim loģiski sašaurina iespēju baudīt pilnvērtīgu izglītību un veselības aprūpi, kas savukārt iekļaujas elementāru cilvēktiesību kategorijās. Tāpat katrs tīnis zina, ka mums nepieciešamas jaunas darba vietas un ar steigu sperami soļi, kas ierobežotu ekonomiski aktīvo cilvēku emigrāciju. Acīmredzot šīs patiesības eksperts godprātīgi ierakstīs savā ziņojumā ANO Cilvēktiesību padomei, kas pēc laiciņa pieprasīs Latvijai noteiktas formas atskaiti “par veikto darbu” – to diktē spēles noteikumi.
Tomēr pieļauju, ka mans skatījums uz šo vizīti ir šauri diletantisks un tā nav nemaz tik sekla. Proti, eksperts uzsvēra – taupības režīmu nākotnē ievērojot, jācenšas rast līdzsvaru, priekšroku dodot valsts pienākumiem cilvēktiesību ievērošanas jomā. Cefas Lumina gan teica, ka viņa pienākums nav izteikt aizrādījumus. Bet, ja Latvijas valdība ieteiktā līdzsvara nepieciešamību uztvers kā obligātu mājas darbu, iespējams, mums visiem būs kāds labums no C. Luminas ielūkošanās. Jo cik tad ilgi, tautas valodā runājot, var lāpīt bikses ar kreklam noplēstiem gabaliem? Beigās abi gabali skrandaini un tikai putnu biedēkļa sapucēšanai derīgi. Lai nopirktu jaunu kārtu, jāpieaudzē maciņa biezums, dodot reālas iespējas cilvēkiem vairāk nopelnīt, uz papildus iekasēto nodokļu rēķina audzējot primāro cilvēktiesību līmeņa attīstībai nepieciešamo budžetu.
Kaut gan Finanšu ministrija (FM) jestri apgalvo, ka valsts kasē ieripojušo nodokļu svars jauki pārsniedz vīzijās cerēto, dažādu aptauju rezultāti liecina: mums vēl ir daudz kur augt un tiekties – apmēram trešā daļa strādājošo algu atrodas tā dēvētajā pelēkajā zonā.
Var saprast ANO eksperta ieteikumu valdībai turpmāk vēl lielāku uzmanību pievērst nabadzīgo un neaizsargāto slāņu vajadzībām. Šis ieteikums Latvijā nav īstenojams bez nopietniem soļiem tajā maznodrošināto grupā, kas jau paaudzēs pārtiek no pabalsta. Ka to deldēt nebūs vienkārši, par to liecina daži pagaidām nelieli vilnīši tīmeklī. Tur, komentējot Labklājības ministrijas (LM) un pašvaldību priekšlikumus par ilgstošo bezdarbnieku motivēšanu atgriezties strādājošo saimē un pabalsta līdzsvarošanu ar sabiedriskiem darbiem, lēnām vairojas viedokļi par to, ka lapu grābšana un puķu dobju ravēšana ir… cilvēktiesību pārkāpums. Vārdu sakot, nevienam pret viņa gribu nedrīkst uzspiest netīkamu darbu, tajā pašā laikā barot ir valsts pienākums. Kāds entuziasts jau pilnīgi nopietni meklē domubiedrus, lai plānotos “spaidus” darītu zināmus Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
Pirms aizbraukšanas eksperts diplomātiski izteica cerību, ka starptautiskā aizdevuma atmaksāšanu Latvijas valdība risinās uz ekonomikas augšupejas, nevis sabiedrībai aktuālo tēriņu samazināšanas rēķina. C. Lumina īpaši neakcentēja (tas arī nebija viņa pienākums) vajadzību necirpt kultūras finansējumu. Te mums pašiem jāizsmadzeņo: ar katru gadu sarūkošā bibliotēku iespēja nopirkt latviešu autoru grāmatas ir vai nav cilvēktiesību sašaurinājums?
