– Vai bieži lietotajam Priedes lugas nosaukumam “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini” ir bijuši augļi? 0
– Šajā izteikumā runa ir par to – tas, kas ir pieņemts kultūras kontekstā un īpaši izglītības sistēmā par vispārzināmu un izcilu, bieži vien pēc dabiskiem paaudžu konflikta likumiem tiek noliegts. Jaunā paaudze nevar izaugt un attīstīties, ja tā nenoliedz iepriekšējās paaudzes, savu vecāku elkus un vērtības. Es jūs piespiedīšu mīlēt to, ko jūs nemīlat, – jau ir otrais konflikta līmenis, kad skolotājiem tomēr izdodas jauno paaudzi pārliecināt pēc noliegšanas atgriezties pie saprašanas. Un caur saprašanu iemīlēt. Domāju, ka Gunārs Priede to lietoja tieši tādā ideālā skolotāja motivācijas izpratnē. Ka, lūk, ideālais skolotājs, pasniedzējs, audzinātājs ir tas, kas spēj arī nemīlamo padarīt mīlamu cauri visiem šķēršļiem, ērkšķiem un uzslāņojumiem, tomēr pierunāt bērnus, pusaudžus mēģināt saprast šajā gadījumā savas tautas kultūras mantojumu, vēsturi.
– Tomēr ar piespiešanu, šķiet, nav veicies, nācijas mīļākā grāmatiņa ir Skalbes “Kaķīša dzirnavas”, nevis Raiņa “Gals un sākums”…
– Nevar mēģināt piespiest mīlēt visus vienlaikus, bet gan katru atsevišķi. Ja tas ir individuāls process, tas arī notiek katrreiz savu likumsakarību rezultātā, savu iemeslu dēļ un ļoti dažādi. Nupat noskatījos Liepājas teātra izrādi bez vārdiem “Indulis un Ārija”. Un izrādes laikā sajutu strāvas triecienu, ka mani piespiež iemīlēt Raini. Tas būtu pārspīlēti teikts, ka es sajutu tur Raini (es vienkārši zinu, tas bija rakstīts programmiņā un afišā). Šī izrāde arī ir svešinieka Sergeja Zemļanska darbs, viņš bērnībā nebija spiests lasīt Raini. Ļoti spēcīgs produkts, kas var piespiest dažu labu, pārnākušu mājās, izlasīt vai ieskatīties biezajā lugā, kurā ir ļoti daudz teksta – Baltijas globāls redzējums.
– Vai jūs mīlat Raini?
– Es labprāt gribētu to darīt. Man šķiet, ka tas būtu pareizi vai vismaz ētiski – censties viņu iemīlēt. Tā ir tāda parāda sajūta. Es arī esmu Rainim parādā par ļoti daudz ko. Par latviešu valodu, par literatūras ainu, ko viņš ir iekopis, jo es to izmantoju, es tajā dzīvoju, es ar to pelnu naudu. Rainis šim nolūkam ir noasinājis nažus un ielicis man atvilktnē. Es viņu varu mīlēt arī kā apjukušu ideālistu. Tā nav žēluma sajūta, drīzāk līdzi jušana, apmēram tā, kā cilvēkiem patīk visi trakie, kuri uzstāda rekordus. Rainis arī ir uzdrīkstējies daudz ko tādu, ko es nebūtu spējis. Gribētos viņam just līdzi un mīlēt viņu arī par to. Viņš ir daudz savainojies, krītot un kāpjot basām kājām. Mīlēt par viņa dzeju un dramaturģiju. Tieši šobrīd man jāuzraksta ievads grāmatai, ko gatavojamies izdot, “Rainis. Cilvēks” – Raiņa dzejoļu izlase un mākslas albums. Manis atlasīti Raiņa dzejoļi, ko ilustrēs vienpadsmit mūsdienu latviešu jaunie mākslinieki. Sākot izvēlēties dzejoļus, ieraudzīju tēmu, par ko Rainis ir domājis visu savu dzīvi, par ko viņš ir runājis arī ārpuskrājumu dzejoļos, uzmetumos, dienasgrāmatās – cik traģisks ir cilvēka meklētāja liktenis. Kā tad īsti ir jādzīvo šajā dzīvē? Viņa uzskats bija – savu dzīvi nevar nodzīvot vienkārši tāpat – būt laimīgs, mīlēt, strādāt, saņemt par darbu naudu. Ir jāizdara kāds varoņdarbs, kaut kas jāsasniedz, ir jāizaug, jāpāraug pašam sevi, varbūt jāiet bojā šajā procesā, bet ir jācenšas to darīt. Tas saistīts ar pārcilvēka tēmām, kas tolaik Rietumu kultūrā valdīja prātos, un ar jauno skaisto pasauli, ko varētu uzcelt jaunais cilvēks. Un šīs tēmas dēļ es Raini spēju pieņemt kā dzejnieku un saprast arī tad, ja paliek pāri viņa bērnu un revolucionārie dzejoļi, kas bieži vien ir klišeju atstrādāšana. Jā, Raiņa cilvēka dzīves uzdevuma tēma man ir svarīga un tuva.
– Skat, no anekdotēm par Raini līdz šādiem dziļumiem… Esat pārtapis, kļuvis liels!
– Dažās anekdotēs par to arī bija runa.
