Ar anekdotēm pret granītu 0
– Vai Rainim bija humora izjūta? Vai tad var tik ļoti pārdzīvot, kad neiedod Nobela prēmiju, vai tiešām viņa plāns dzīvot 300 gadus ir nopietni domāts, tāpat visi muguras sāpju un vēdera darbības apraksti? Šķiet, ka ne. Ilgstoši par to rakstīt dienasgrāmatās bez humora izjūtas nav iespējams, – secina Ilmārs Šlāpins, publicists, filozofs, interneta žurnāla satori.lv galvenais redaktors. 2007. gadā viņš izdeva grāmatu “Anekdotes par vidējo latvieti un Raini”, ko gadiem bija publicējis žurnālā “Rīgas Laiks”, bet 2012. gada “Baltajā naktī” Raiņa un Aspazijas mājas apmeklētājiem stāstīja jaunākās anekdotes par dižgaru.
– Kur var rast vielu anekdotēm par Raini?
– Raini izvēlējos kā pretstatu vidējam latvietim. Pretstata varianti bija – vidējais krievs, pārākais latvietis un latviešu elki, personas, kas pirms gadu simtiem paceltas un padarītas par nedzīviem kartona vai granīta tēliem. Tad es sev atklāja Raiņa dienasgrāmatas un sapratu, cik viņš ir interesants un pateicīgs ne vien pētīšanas, bet arī ironizēšanas objekts. Ar atklātību un brīžiem aizklātību (kas pasaka vēl vairāk) viņš ir ļāvis par sevi uzzināt vairāk, nekā mēs zinām par neskaitāmiem mūsdienu dzelteno žurnālu varoņiem, par kuriem šķiet, ka visu zinām.
Tas teksta līmenis, kas ir saglabājies no Raiņa, ir unikāls latviešu literatūras un kultūras telpā, un tas ir jāizmanto. Tāpēc ar interesi ieraudzīju, ka Nacionālais teātris un režisors Kirils Serebreņņikovs citādi, bet arī strādāja ar Raiņa sapņu pierakstiem un mēģināja tos izvērst par vispārcilvēciskiem pārdzīvojumiem. Interesantākais, ka šim režisoram nebija izveidojies nekāds priekšstats par Raini, tāpēc viņu visvairāk interesēja vispārcilvēciskais, šaurākā izpratnē latviskais, kas ir šajos tekstos.
Raiņa piedzīvojumos un attiecībās ar laika biedriem vēl man šķiet interesanti, ka viņš savā ziņā bija svešinieks latviešu kultūrā. Padzīvojies dažādās trimdās, iepazinies ar Rietumu un Austrumu kultūru vairāk par tā laika vidusmēra latviešu inteliģentu, Rainis atgriezās Latvijā kā pasaules cilvēks, un mēs uz viņu skatījāmies kā uz tādu dīvaini. Viņš nolaidies teju no kalnu augstumiem, kā mēs tagad pret viņu izturēsimies – vai dievināsim vai noraidīsim visu, ko viņš saka? Šī pretruna ienesa tam laikam un visai latviešu kultūras vēsturei būtisku konfliktu, kas latviešu kultūrai palīdzēja gan pieaugt, gan iziet noteiktus posmus, kas citādi būtu vai nu palaisti garām, vai ieilguši. Rainis bija tāds katalizators. Ar savu ierašanos.
