Vai mīlat Raini, tā nepiespiesti? “Mājas Viesis” rosina diskusiju 0
“Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” – šis Gunāra Priedes lugas nosaukums nu jau četrdesmit gadus dzīvo tautā. Gribētos jau mīlēt, bet grūti tikt tam granīta smagumam un lielumam pāri. Bet dažiem izdodas. Siekalas saskrien mutē, redzot jaunu mākslinieču cukura Raini. Filozofs sacer anekdotes par Raini. Meitene uztetovē Raini uz muguras… Varbūt viņi patiešām mīl Raini? Nepiespiesti… Un arī mēs par to – Dzejas dienu gaisotnē, pirms Rainim kalendārs noskaitījis jau 150 – tā nepiespiesti.
Meitene ar tetovējumu
– Tas tak Rainis! – iesaukusies tetovēšanas salona administratore, ieraugot bildīti. To rokās turēja Lea Briede, kurai Rainis ir “simbols visam labajam un nepakļāvīgajam, kas latviešu kultūrā iespējams”, bet tetovētājiem – noteikti ne trakākais, ko viņi dzīvē ir redzējuši. Raiņa tēla iemūžināšana uz muguras sāpējusi gan, pat ļoti, un turpmākās divas dienas kratījis drudzis. Kādam gan jābūt cilvēkam, lai Raiņa dēļ izciestu šādas mokas? Kopš četru gadu vecuma Leai ļoti patīk lasīt grāmatas. Pirmajās klasēs ar Raiņa dzeju iepazinusies skolotāju “diktāta” spiesta. Vidusskolā literatūras skolotāja smīnot noteikusi slaveno: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” Bet Leai šāda metode nav bijusi ne pieņemama, ne arī vajadzīga. Pusaudzei, kura meklē patiesību un dzīves jēgu, Raiņa jauda bijusi īsti pa prātam.
– Tev ir septiņpadsmit un šķiet, ka pasaule ir jāmaina. “Uguns un nakts” daudzslāņainais teksts ir tieši par to. Lasīt un lasīt! – ar prieku atceras Lea. Ideja par Raiņa tetovējumu viņai dzima divdesmit viena gada vecumā. Tolaik ļoti aizrāvusies ar popārtu un domājusi, ka vorholiskā izpratnē Rainis ir vienīgais, kuru atpazīst visi.
– Rainis neapnīk, jo es viņu ikdienā neredzu. Kad pēc dušas spogulī viņu ieraugu, ir tāds prieks – re, kur mans Rainītis! – stāsta Lea. Viņas prieku baseina un sporta zāles apmeklētāji gan nesaprot, jo Rainis noteikti nav tas, ko viņi tetovētu, tomēr arī neko nejautā. Uz ielas gan. Kad vēl pirms tetovējuma Lea pie mēteļa nēsājusi nozīmīti ar Raini, bijis jādzird: kas jums tā par seju? Leai šķitis – šis jautājums nav labs. Tad nu pavaicāšu savu labo jautājumu – vai viņa mīl Raini?
– Teiktu, ka – jā. Bet tad jāpaskaidro – vai tu mīli tāpēc, ka patīk Raiņa darbi, vai tas izpaužas tā, ka tu regulāri viņu lasi. Es Raini nelasu pārāk bieži. Pēdējā laikā man atkal ir ļoti iepatikušies viņa “Saules gadi”. Tā vienkāršā sirsnība, kas nāk no šāda kalibra cilvēka, ir ļoti mīļa un šajā brīdī mani uzrunā.
“Pirmā atmiņa man – saulē;
Arī pēdējā būs – saule:
Visu dzīvi mani tura
Taisnu saules stiprā roka” – citē Lea un iesaka visiem pārlasīt šo bērnības epu. Raiņa un Aspazijas gads droši vien Leai ir, kā radīts – tik daudz pasākumu, tik daudz Raiņa.
– Pēdējā laikā esmu centusies no kultūras distancēties, jo pēc vairāku gadu darba kultūras industrijā man ir iestājies kultūras apnikums. Raiņa gada mākslīgi lielais pomps man īsti nepatīk. Nejūtu, ka pasākumi būtu dzīvi, adekvāti tam, kā es Raini uztveru. Jebkurā gadījumā tā ir interpretācija. Un bieži vien pasākumu veidotāju interpretācija nesakrīt ar manējo, – pasmaida Meitene ar Raini. Viņa ir izstudējusi “Jauno mediju mākslu” Liepājas Universitātē un rada reklāmas tekstus. Droši vien Leai reizēm noder arī kāds vārds, kāds teikums, kas, Raini lasot, ietetovējies smadzenēs.
