Aleksejs Grigorjevs: “Tur jau ir sistēma, ko mēs varam mainīt?” 2
Tomēr visos saietos, gan kolēģu, gan draugu un radu pulkā, domas un sarunas neizbēgami iegrozījušās mūsdienīgākajā gultnē: kāda būs Latvijas valdība un kas ir labi vai slikti šajā sakarā. Tas, protams, ir dabiski. Un tomēr sarunās vīdēja arī kāda ļoti satraucoša doma: “Tur jau ir sistēma, ko mēs varam mainīt? Neko!”
Ja mūsu vecvectēvi pirms simt gadiem un arī mēs paši pirms nu jau gandrīz trīsdesmit būtu domājuši tāpat, nekādu Latvijas simtgadi mēs tagad nesvinētu. Šajā vienlaicīgajā tieksmē pēc nenoteiktajām “pārmaiņām” un neticībā savām spējām pārmaiņas panākt skaidri redzama bīstama domu un vārdu paviršība, atteikšanās izdomāt domu līdz galam, vieglprātīga vārdu savirknējumu pieņemšana un atkārtošana. Vēl bīstamāka ir doma, kas arī šad tad izskan ikdienas sarunās: priekš kam tā Saeima vispār ir vajadzīga! Daļēji šos vārdus mums piespēlēja mūsu pretinieki informatīvajā karā – ne velti “Saskaņas” moto oktobra vēlēšanās bija “Balso par pārmaiņām!”. Par laimi, Latvijas vēlētāji nobalsoja par citādām pārmaiņām un “Saskaņu” neatbalstīja.
Saeima vajadzīga tieši tāpēc, lai mēs varētu kaut ko mainīt. Reizi četros gados mēs varam aiziet un ievēlēt partiju, kas vislabāk atbilst mūsu domām par to, kā vajadzētu rīkoties Latvijas valdībai. Tikai nevajadzētu gulēt vēlēšanu dienā. Nekas neliedz arī savu draugu vai draudzeni pārliecināt balsot tā, kā uzskati par vajadzīgu, nemaz nerunājot par citiem draugiem, radiem un pat kaimiņiem. Savā novadā mēs varam daudz ko mainīt, balsojot pašvaldības vēlēšanās. Starp citu, pašvaldībām caur Pašvaldību savienību ir iespēja ietekmēt visas valsts lietas. Vēl aktīvāk pārmaiņas var veicināt, iestājoties politiskajās partijās. Pašlaik to biedru skaits ir niecīgs un katram jaunpienācējam varētu būt labas izredzes gan spēlēt nozīmīgu lomu savā partijā, gan palīdzēt partijai iegūt vietas Saeimā.
Ja gadījumā visvairāk rūp kāda noteikta problēma un tieši tur vispirms gribas redzēt pārmaiņas, var iesaistīties attiecīgajā nevalstiskajā organizācijā. Piemēram, Latvijā dzīvnieku aizsardzības organizāciju saraksts vien aizņem veselu lappusi. Ja neviena organizācija neapmierina, var dibināt savējo. Nevalstiskās organizācijas vēršas pie Saeimas un valdības, norādot uz problēmām, izgaismojot tās, piedāvājot un pieprasot risinājumus. Nepatīk alga un darba apstākļi? Šie jautājumi jārisina caur arodbiedrībām. Nepatīk, kā tās darbojas? Var taču vēlēt citus vadītājus vai dibināt jaunas arodbiedrības. Visbeidzot – savas prasības var izteikt arī demonstrācijās un mītiņos. Šeit spēks ir skaitļos: ja sanāk iespaidīgs skaits cilvēku, varas iestādes ir spiestas ieklausīties.
Protams, vienam ir ļoti grūti kaut ko panākt. Tāpēc jāmeklē sabiedrotie, līdzīgi domājošie, jāorganizējas kopīgai rīcībai. Mūsu vecvectēvi deva mums tādu iespēju, dibinot demokrātisku Latvijas republiku. Tā mums dota kā iespēja, bet kā mēs šo iespēju izmantosim, būs atkarīgs no mums pašiem. Vismazākais, kas būtu jāizdara ikvienam, ir vēlēšanu rītā pamosties laikus un aiziet nobalsot. Bet neapstāsimies pie tā mazākā.
