Monika Zīle: Vai mērķis ir analfabētisms? 2
Gardi smejamies par ļautiņiem, kuri meklē variantus atbrīvoties no liekā svara bez ēšanas paradumu maiņas un kustēšanās. Ikdienā našķējoties ar kūkām un dīki zvilnējot pēļos, tas neizdosies. Tomēr viena daļa drukno tādai iespējai tic, pretējā gadījumā nevairotos īpašo plāksteru, vielmaiņu noslēpumaini harmonizējošu aproču, austrumzemju saknīšu uzlievju, tablešu, ūdens struktūras pārveidotāju, pirms maltītes skaitāmu lūgšanu utt. piedāvājumi. Lai gan mantas nav no lētā gala, pircēju acīmredzot netrūkst – bizness kuplo, par spīti diētas ārstu brīdinājumiem neiekrist šarlatānu slazdos.
Pagaidām šī rūpala jutīgie deguni Latvijā vēl nav saoduši jaunu darbības nišu, kur gaidīt gaida brīnumlīdzekļus, ar kuru palīdzību bērni varētu apgūt piecas svešvalodas, augstāko matemātiku, ķīmijas pamatus un citas dzīvei nepieciešamas gudrības bez mācīšanās. Nu, labi, drusciņ pārspīlēju. Bet sabiedrības noskaņojums lēnām iet tajā virzienā, kur skolai paliktu vienīgi bērnu izklaidēšanas un pieskatīšanas funkcija. Aktīvi izteikties mīloši vecāki (pārsvarā gādīgas māmiņas) sociālajos tīklos ar apskaužamu kvēli kritizē pastāvošo izglītības sistēmu, kas radīta (turklāt speciāli!…) nākotnes ģēniju iekšējās pasaules kropļošanai, un producē idejas par tādām mācību iestādēm, kur skolēns “brīvi attīstītos”. Kas ar to domāts, lielākoties vidējiem prātiem nesaprast, bet nojaušams, ka skola nedrīkst bērnu ierobežot pat trauslos disciplīnas un pienākuma rāmjos.
Pirmā septembra priekšvakarā šīs idejas lāpnešu gaismekļos degvielu pielēja arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, apcerot mājas darbu (ne)vajadzību. Lai gan paudumam trūka rīkojuma pazīmju, pret tradicionālo skolu noskaņotā publika ministra izteikumos sadzirdējusi skaidru norādi atbrīvot skolēnus no vajadzības jebko patstāvīgi apgūt ārpus stundām. Pirms dažām dienām par to man stāstīja latviešu valodas un literatūras skolotāja, kam viena kareivīgi noskaņota māmuļa agresīvā toņkārtā sacījusi: uzdodot mājās rakstīt sacerējumu, jūs nepakļaujaties ministra pavēlei.
Pieļauju, tas ir atsevišķs incidents, kas neatbalsosies masveidā. Taču situācija skolā tik un tā, manuprāt, stipri dramatiska – nozares vadībai kaleidoskopiski mainoties, katrs ministrs mantriski skandējis izglītības sistēmas reformēšanas neatliekamību, tajā pašā laikā izvairoties no pārmaiņu konkretizēšanas un atstājot pedagogus bez kaut cik iezīmētām vadlīnijām. Protams, skolotāju saime ir ļoti raiba gan kvalifikācijas, gan personību ziņā. Tomēr pat visradošākajiem nu grūti saprast, kā iemācīt bērnam turpmākajā dzīvē nepieciešamo, ja dažādu rangu padomdevēji, aicināti un nelūgti, pie skolas sliekšņa jau gadiem cenšas attīrīt programmas no, viņuprāt, liekā satura. Sistēmas augšgalā nemitīgi mainot viedokļus par obligātajiem eksāmeniem vidusskolā, ir panākts vienīgi kritums matemātikas eksāmena novērtējumā pagājušajā mācību gadā.
Droši vien daži neticēs, ka daļa devītklasnieku ar skolas beigšanas pārbaudījumiem netiek galā, jo… nemāk lasīt. Tas ir – burtus kopā var sasaukt, bet ne uzdevuma teksta saprašanas līmenī. Pirms kāda laiciņa Latvijas skolēnu zemā lasītprasme secināta arī starptautiskā pētījumā. Varbūt sabiezinu krāsas. Taču situācijā, kad boksterētāju skaits aug – pajautājiet skolotājiem! –, ir visai bezatbildīgi bārstīt ambīciju druvā pēkšņi uzdīgušas idejas, kas daļu jaunās paaudzes skolas solā tuvina analfabētismam, gādājot papildu slodzi nākotnes sociālajam budžetam.
