Arī skapim un dīvānam var būt deviņas dzīvības. Lietotu mēbeļu ilgtspējīga mūža noslēpumi 2
Madara Briede, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja mēbeles nosmērētas, apskādētas vai kā citādi bojātas, nav gudri tās iemest atkritumos vai ugunī. Mēbeļu lietotājs ir atbildīgs izvēlēties videi draudzīgākus ceļus – nomainīt pārvalkus, atjaunot lakojumu vai saskrūvēt vaļīgās skrūves utt.
Ja darbi sarežģītāki vai pašam nav iemaņu, var dot mēbeles arī kādam meistaram. Un tikai tad, ja tās neatgriezeniski bojātas, nogādāt atkritumu šķirošanas laukumā. Savukārt, ja mēbeles kļuvušas liekas, jāmeklē iespējas, kā ļaut tām turpināt dzīvi jau pie cita īpašnieka.
Lietotu mēbeļu tirdzniecība notikusi kopš seniem laikiem – no tirdziņiem senākos laikos līdz pat pārdošanai internetā mūslaikos. Mēbeļu ražotāju asociācijas Latvijā izpilddirektore Ieva Erele gan ir pārliecināta, ka to veicina ne tik daudz ražotājs, tirgotājs vai likumdošana, kā paša pircēja domāšana, prasības un pirktspēja.
Arī citi mēbeļu aprites ekonomikas koncepta elementi Latvijā jau funkcionē, piemēram, otrreizēji pārstrādātu materiālu izmantošana mēbeļu ražošanā (metāla detaļas, plastikāts, koksnes plātnes, tekstils u.tml.), detaļu un furnitūras maiņas nodrošināšana, mēbeļu labošana un restaurācija.
Tāpat mēbeļu ražotāji sakārto ražotnes, vidi, energoefektivitāti, iegulda digitalizācijā, kā dēļ tiek optimizēti procesi, precīzāk uzskaitot materiālus un darba laiku, kā arī iegūst dažādus sertifikātus, tostarp ISO 14001, kas tieši saistīts ar vides novērtējumu. Atbildība pret resursu atjaunošanu ir arī legāli iegūtas, kā arī ilgtspējīgi apsaimniekotos mežos audzētas koksnes iegāde. To visu darot mērķtiecīgi, tiek samazināta kopējā ekoloģiskā pēda, jo aprites ekonomika ir tikai viena daļa no ilgtspējas. Lielā mērā gan tā ir uzņēmumu vadības izdarība un vēlme.
Pārstrādāt vai atjaunot – atkarīgs no izmaksām
“Ražotāji domā par produktu garāku mūžu un labprāt ražo mēbeles, kas der kā mantojums nākamai paaudzei. Tādas mēbeles arī šobrīd ir nopērkamas, tomēr liela ietekme ir pirktspējai, kam attiecīgi tiek pakārtota mēbeļu materiālu un furnitūras izvēle, kvalitāte un cena. Gribētos motivēt vietējos iedzīvotājus izvēlēties augstākas kvalitātes mēbeles un plānot pirkumu kā ilgtermiņa investīciju savā un vides labbūtībā,” norāda asociācijas izpilddirektore.
Viņa gan uzskata, ka Latvijai nav jāskrien pa priekšu pārējai Eiropai. Citu valstu pieredze rādot, ka mēbeļu atkārtota nonākšana tirgū veiksmīgāk funkcionē, ja ir gana liels tirgus, kā arī tad, ja produkti jau sākotnēji ir bijuši ļoti kvalitatīvi, pārdomāti, pat dizaina priekšmeti, līdz ar ko arī dārgāki. Lētas mēbeles no samērā zemas kvalitātes materiāliem (joprojām atbilstošiem funkcijai, standartiem un klienta maksātspējai) ir jēgpilni pārstrādāt, iespējams, arī atjaunot, ja mēbeles ir vairumā.
Mēbeles ar augstāku vērtību ir vērts labi kopt, uzturēt, pēc nepieciešamības labot estētiskus, arī tehniskus defektus un uzticēt to veikt ražotājam (garantijas laikā) vai meistaram, kas šādus pakalpojumus piedāvā. Taču meistara zināšanas un darbs, kā arī materiāli veido izmaksas. Tas var būt samērā dārgi un pieņemami vien tad, ja mēbele ir pietiekami vērtīga lietotājam. Vienkārši sakot – mēbeļu atjaunošana der, ja to izdarīt nav dārgāk kā nopirkt jaunas. Būtu nepieciešams veikt izpēti, izstrādāt loģistikas sistēmu, kā arī realizēt pilotprojektus – kā šādai atpakaļpieņemšanai vispār notikt, kurš to varētu veikt – ražotājs vai tirgotājs, kur akumulēsies izmaksas un kā organizēt importēto un eksportēto mēbeļu savākšanu.
Interese par lietotām mēbelēm ir
Iedīgļi šiem procesiem jau ir. Latvija ir viena no pirmajām valstīm, kurā starptautiskais mēbeļu ražošanas un tirdzniecības uzņēmums IKEA izmēģinājis mēbeļu atpirkšanas projektu, proti – savāca atpakaļ no klientiem lietotās mēbeles un pārdeva atkārtoti, paildzinot to dzīvi.
Projekts Latvijā tika īstenots divos posmos (apmēram mēnesi 2020. un 2021. gadā), un tā mērķis bija noskaidrot, vai Latvijā ir pieprasījums pēc šāda pakalpojuma, un atklāt jaunus veidus, kā sekmēt ilgtspēju. IKEA atpirka labā stāvoklī esošas mēbeles un pārdeva nocenoto preču nodaļā. Klienti pretī saņēma veikala dāvanu karti līdz pat 40% vērtībā no preces sākotnējās cenas.
Pircējiem pēc pieteikuma apstiprināšanas e-pastā tās saliktā veidā bija jānogādā uz speciālu vietu veikalā. Tika atpirktas tikai IKEA veikalos iegādātas mēbeles ar nosacījumu, ka tādas bijušas Latvijas veikala preču sortimentā, kā arī drošības apsvērumu dēļ – tikai cietās mēbeles (krēsli, galdi, skapīši).
“Esam novērojuši, ka cilvēki pārsvarā pozitīvi attiecas pret ilgtspējīgiem sadzīves paradumiem, ja tas ir ērti, tāpēc arī izmēģinājām šo iniciatīvu. Projektu uzskatām par veiksmīgu – abos posmos kopā saņēmām apmēram 500 pieteikumu, un atpirktās preces ļoti ātri atrada jaunus saimniekus,” pauž “IKEA Latvija” vadītājs Pēteris Grīnbergs un norāda, ka par iniciatīvas turpinājumu gan vēl esot pāragri spriest. Tiks izvērtēta arī pieredze citās valstīs, un galīgo lēmumu par šādas prakses nākotni uzņēmums pieņems vēlāk.
Latvijas Mēbeļu ražotāju asociācijas Latvijā vadītāja Ieva Erele uzskata, ka pagaidām prasīt no visiem ražotājiem vai tirgotājiem, lai nodrošina lietoto mēbeļu atpakaļpieņemšanu, ir nesamērīgi un arī pāragri, uzskata I. Erele. Lielie uzņēmumi mārketinga un sociālās atbildības vārdā, iespējams, var to subsidēt, bet Latvijā ir ļoti daudz mazo mēbeļu ražotāju – meistaru un amatnieku –, kam šāda prasība visdrīzāk nebūtu izpildāma.
Kopumā Latvijā reģistrēti aptuveni 900 mēbeļu ražotāji, lielākā daļa no tiem amatnieki, meistari, individuālu pasūtījumu realizētāji, montāžnieki, un vien pāris desmiti rūpniecisku ražotāju. Tas esot nozares izaicinājums – kā motivēt un izglītot šos mazos mēbeļu meistarus un amatniekus, lai arī viņi savā ražošanā veicinātu un attīstītu ilgtspēju un virzību uz aprites ekonomiku, jo lielie ražotāji jau organiski seko tirgus tendencēm.
Pārstrādes izaicinājumi
Plātņu mēbeļu ražošanā jau top mēbeles no otrreiz pārstrādāta materiāla, kas gan nav bez izaicinājumiem (materiālu dārdzība, pieejamība, iekārtu amortizācija), līdz ar ko viss ir procesā, un gatavas ideālās formulas vēl nav.
Arī pati mēbeļu pārstrāde ir komplicēta un dārga ne vien tāpēc, ka šobrīd vēl nav visaptverošas sistēmas un izdevīgai pārstrādei nepieciešams daudz izejmateriāla, ko Latvija vien nevar nodrošināt, bet arī tāpēc, ka nepietiek sadalīt produktus daļās. Ir jāspēj novērtēt to izcelsmi (kas ražojis, no kā, ar kādām metodēm u.tml.) un atbilstošākās, drošākās pārstrādes metodes, kā arī materiāla nekaitīgumu tālākā procesā.
“Ja tirgū nonāks produkts, kas sastāv no kaitīgām vielām vai, piemēram, ar pārmērīgu formaldehīda emisiju, tad kurš izlems, ko ar šo produktu darīt tālāk? Kurš spēs izmērīt kopējā pārstrādes formulā, cik liela proporcija šādas izejvielas drīkst būt pārstrādājamajā partijā?
Neskaidra ir arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra kapacitāte un ekspertu piesaistes kārtība. Mums it kā ir uzraugošā institūcija, tomēr patiesībā tā neko nevar nokontrolēt, ja vien nav sūdzību, atsaukumu, ziņojumu un citu sarkano karogu, kuriem jāpievērš uzmanība, taču tirgū preču plūsma ir milzīga,” stāsta I. Erele.
Turklāt mēbeles, kā zināms, satur ne vien koku, bet arī virkni citu materiālu – pildījumu, apdares un apstrādes līdzekļus, furnitūru, kas pilnvērtīgu pārstrādi nebūt neatvieglo. Eiropas līmenī šobrīd turpinās diskusijas par produktu digitālo pasi, ko nākotnē varētu ieviest katram ražojumam.
Tā ļautu ērti uzzināt par preces izcelsmi, tās ražotāju, tirgotāju, sastāvu u.tml. un atvieglotu arī produkta utilizācijas un pārstrādes procesu. Taču pagaidām vēl esot pāragri spriest par to, kāds būs šī koncepta praktiskais izpildījums un kad tas īstenosies.
Jāmērķē ekodizaina virzienā
“Ražotājiem, lai funkcionētu, jāatbilst tirgum un jāpielāgojas partneru prasībām. Ja partneris prasa mēbeles, piemēram, no pārstrādātiem izejmateriāliem, ar noteiktiem sertifikātiem vai atbilstošu zaļā publiskā iepirkuma kritērijiem, un ja prasības ir saprātīgas, tad tās arī tiek izpildītas ražošanā.
Sekošana normatīvos noteiktajām prasībām ir otršķirīga. Vispirms ir pieprasījums no lietotāja,” uzskata I. Erele un pārliecināta, ka – jo izglītotāks būs mēbeļu lietotājs, jo atbildīgāks kļūs arī ražotājs.
“Ilgtspējīgas mēbeles nozīmē to, ka projektētāji un speciālisti jau idejas izstrādes posmā katru preci veido tā, lai tā būtu izturīga, viegli atjaunojama un pielāgojama lietotāju individuālām vajadzībām. Piemēram, dīvāniem un atpūtas krēsliem ir noņemami pārvalki, lai tos varētu nomainīt un lai nebūtu jāpērk jaunas mēbeles, tiklīdz tās izskatās nolietotas.
Bet virtuves iekārtas ir veidotas tā, lai, mainoties vajadzībām, fasādes varētu nomainīt. Latvijas iedzīvotājiem ir pieejamas virtuves iekārtu fasādes, kas ražotas no pārstrādātiem kokmateriāliem un PET plastmasas pudelēm. No tām izgatavo arī mīkstus paklājus, bet no pārstrādāta poliestera – pārvalkus un citas preces,” stāsta “IKEA Latvija” vadītājs P.Grīnbergs, uzsverot, ka jau tagad ražotāja lielākā daļa preču kaut kādā mērā ir ilgtspējīgas.
“IKEA” cer līdz 2030. gadam panākt, lai visas preces tiek izgatavotas no atjaunojamiem resursiem vai pārstrādājamiem materiāliem un ražošanas posmā tiek domāts par iespēju nokalpojušās preces izmantot citam nolūkam, salabot, lietot atkārtoti, pārdot vai pārstrādāt. Jau tagad pircējiem ir iespēja atdot veikalā jaunas preces, ja tām tomēr mājās nav atradusies īstā vieta, dodot iespēju citiem tās iegādāties par zemāku cenu. Lai mēbeles kalpotu ilgāk, tiek piedāvātas arī mēbeļu rezerves daļas.
“Ir svarīgi, lai pircēji par pieņemamu cenu varētu iegādāties risinājumus ilgtspējīgai, veselīgai dzīvei mājās, radot mazāk atkritumu. Lai panāktu draudzīgas cenas, arī preču dizains tiek veidots, tā teikt, pretējā virzienā, proti, vispirms tiek noteikta preces cena un tikai pēc tam radīts dizains un izvēlēti materiāli. Uzskatām, ka attiecībā uz mājokļa iekārtojumu planētas nākotne ir gan uzņēmumu, gan patērētāju rokās,” norāda P. Grīnbergs.
Par ilgtspēju ir jāmaksā
Būtiska ir mēbeļu lietotāju rīcība: mēbeļu kopšana, uzturēšana – tīrīšana, virsmatraču lietošana, apkope (koksnes noslīpēšana, lakas, eļļas kārtas atjaunošana), mēbeļu lietošana piemērotā vidē pēc mērķa un funkcijas u.tml.
Bet valstiskā mērogā ļoti nozīmīgi ir zinoši iepirkumu speciālisti, pārdomāti mēbeļu iepirkumi valsts un pašvaldību iestādēs. Tad saražotās mēbeles atbilst noteiktiem standartiem un piemērotas ilgākam dzīves ciklam. Diemžēl zināšanu vai laika trūkuma dēļ iepirkumi mēdzot būt nekvalitatīvi. Zaļais publiskais iepirkums (ZPI) attiecībā uz mēbelēm šobrīd pašvaldībām nav obligāts, bet rekomendatīvs, un Mēbeļu ražotāju asociācijas Latvijā izpilddirektore arī neuzskata, ka tas būtu maināms, jo ir dažādas mēbeļu kategorijas un iepirkumi, kuros dažādu iemeslu dēļ to īsti nemaz nevarot nodrošināt. Tomēr, viņasprāt, pašvaldības varētu veikt vairāk ilgtspējīgus un ZPI kritērijos balstītus iepirkumus.
Mēbeļu dzīves pagarināšana prasa izmaksas – gan ražotājam, gan patērētājam, tāpēc, iespējams, nākotnē par mēbelēm nāksies maksāt vairāk. I. Erele uzskata, ka mēbeļu aprites ekonomikā gan pārstrāde, gan atjaunošana un restaurācija ir dzīvotspējīgi virzieni. Taču svarīgi tas, vai un cik sabiedrība iemācīsies uzticēties pārstrādātām, lietotām mēbelēm.
Kad patērētāji domās progresīvāk, būs gatavi maksāt un izvēlēsies ilgtspējīgākas preces, ražotāji pakāpeniski pielāgosies pieprasījumam. “Iegādājoties kaut ko no mēbelēm, ir vērts izvēlēties dārgāku produktu un noskaidrot – kā ražotājs redz produkta dzīvi pēc 10–15 gadiem, vai ir kādi risinājumi. Iespējams, ir domāts par dizainu, kas paredz vieglāku materiālu atdalīšanu. Jo izglītotāks un līdzatbildīgāks būs pircējs, jo vairāk mainīsies tirgus tendences,” uzsver I. Erele.
Video:
Mēbeles aprites ekonomikā
Pētniecības uzņēmuma “Globe Scan” 2020. gadā veiktajā pētījumā “Veselīgs un ilgtspējīgs dzīvesveids” (aptaujāti 27 000 respondentu no 27 valstīm) 77% respondentu norādīja, ka viņi dod priekšroku izturīgiem priekšmetiem, kas kalpo ilgāk, bet gandrīz 60% aptaujāto – ka labprāt biežāk izmantotu pārstrādātus vai atjaunojamus materiālus vai retāk lietotu vienreiz lietojamos priekšmetus.
Latvijā jau izmanto otrreizēji pārstrādātus materiālus mēbeļu ražošanā (metāla detaļas, plastikāts, koksnes plātnes, tekstils u.tml.), nodrošina detaļu un furnitūras maiņu, labo un restaurē mēbeles.
Mēbeļu ražotāji sakārto ražotnes, vidi, energoefektivitāti, iegulda digitalizācijā, iegūst dažādus sertifikātus, tostarp ISO 14001, kas tieši saistīts ar vides novērtējumu.
2019. gadā Latvijā bija 837 ekonomiski aktīvi mēbeļu ražošanas uzņēmumi. (CSP)
EKSPERTA VIEDOKLIS
Gudrs patērētājs un ieinteresēts ražotājs
Rudīte Vesere, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore: “Pērnruden Ministru kabinets apstiprinājis Latvijas plānu 2020.–2027. gadam pārejai uz aprites ekonomikas modeli, kurā ne vien iegūst, saražo un lieto preces, bet lieto tās pēc iespējas ilgāk.
Viens no būtiskiem aspektiem mēbeļu aprites ekonomikā ir ekodizains, jo tieši mēbeļu dizaina izstrādē jādomā ne vien par izejvielām, no kurām mēbeles tiks izgatavotas, bet arī kā tās varēs maksimāli ilgi un ērti lietot, vai tās varēs labot, aizstājot ar kādām maināmām detaļām, vai pārveidot un, protams, arī – kur tās nonāks pēc dzīves cikla beigām.
Tas nozīmē to, ka Latvijai rūpīgi jādomā gan par mēbeļu ražošanu šeit uz vietas, gan arī par to, kādas mēbeles mēs ievedam. Tie ir, no vienas puses, izaicinājumi ražotājiem un tirgotājiem, no otras – iespējas tiem, kas vēlas nodarboties ar mēbeļu remontu, restaurāciju un pārveidi vai atkārtotu tirdzniecību. Šī niša Latvijā ir gana brīva.
Jādomā arī, cik gudri mēs iepērkamies – vai pērkam to, kas ir lētāks un skaistāk izskatās, vai iedziļināmies, cik ilgi mēbele varētu kalpot, vai būs ērti un pieejami to labot, vai mums to vispār vajag un ko mēs darīsim, kad mums vairs to nevajadzēs. Jo lielāks būs pieprasījums pēc ilgtspējīgākām mēbelēm, jo ražotāji mainīsies līdzi.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
