Vai man kaitē rentgens? 0
Ir daudz medicīniskās diagnostikas iekārtu, kas ļauj iegūt plašāku priekšstatu par cilvēka veselības stāvokli, izmantojot attēlus, ko iegūst, izmantojot jonizējošā starojuma īpašības. Vai šis starojums ir kaitīgs, un cik bieži pieļaujama izmeklējumu veikšana, lai nekaitētu veselībai?
Doza virs fona – nevēlama
Dabā pastāv nosacīti nemainīgs jonizējošā starojuma fons, no kura nav iespējams izvairīties, vispirms paskaidro Radiācijas drošības centra speciālists Edmunds Pakers, radiologs diagnosts ar daudzu gadu darba pieredzi P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un citās veselības un vides aizsardzības iestādēs. Dabiskais starojuma fons dažādās pasaules vietās atšķiras. To rada kosmiskais starojums kopā ar Zemes garozā, ūdenī un biosfērā esošo dabiski un mākslīgi radioaktīvo elementu starojumu. Šim procesam ir pakļauta visa dzīvā radība uz Zemes, un tie ir aptuveni 2–3 milizīverti (mSv) gadā. Jebkura jonizējošā starojuma doza virs dabiskā fona tiek uzskatīta par nevēlamu.
No medicīnas iekārtām ar jonizējošo starojumu visplašāk zināmi ir stacionārie vai pārvietojamie rentgena aparāti, taču jonizējošais starojums ir arī datortomogrāfam, kaulu blīvuma mērīšanas ierīcei osteodensitometram, invazīvās radioloģijas jeb angiogrāfijas iekārtām un mamogrāfiem, ko izmanto piena dziedzeru izmeklējumiem. Vairākums no šīm ierīcēm ir digitalizētas – attēla iegūšanai izmanto ciparu tehnoloģiju. “Tas ir liels pluss – jonizējošā starojuma doza ir mazāka, attēls ir informatīvāks. Turklāt, ja iekārta ir pārbaudīta, apkalpota un atbilst visiem kritērijiem, izmeklējumus var veikt droši.”
Kas notiek ķermenī
Tomēr, kā jau minēts, jebkurš starojums papildus jau eksistējošajam dabiskajam fonam nav vēlams: cilvēka organisma imūnbioloģiskā sistēma var netikt galā ar pārmaiņām, ko starojums radījis dzīvajos audos. Kā šīs pārmaiņas rodas? Jonizējošais starojums, savā ceļā sastopot šķērsli (šajā gadījumā – cilvēka ķermeni), savu fizikālo īpašību dēļ iziet tam cauri, bet daļa starojuma tiek absorbēta ķermenī. Absorbēšanas procesā kvanti jonizē vidi, ko tie šķērso. Tajā atrodas arī tādas olbaltumvielu struktūras, no kurām atkarīga turpmāka olbaltumvielu veidošanās. Ja jonizācijas dēļ olbaltumvielu struktūrās rodas pārmaiņas un organisms nespēj ar šo procesu tikt galā, mainītās olbaltumvielas sāk ražot sev līdzīgas. Vienkāršoti izsakoties, veidojas neveselas, nepareizas šūnas. “Nevis pēc dienas vai divām, bet pēc gadiem desmit vai vairāk nepareizo olbaltumvielu struktūru var būt tik daudz, ka veidojas ļaundabīgu šūnu mezgliņš – tāds, ko dēvē par onkoloģisku saslimšanu,” varbūtējo iznākumu apraksta Edmunds Pakers. “Teorētiski to var radīt jebkura jonizējošā starojuma virsfona doza. Jo virsfona doza lielāka, jo šī varbūtība lielāka. Otrs svarīgs faktors – cik spēcīga ir cilvēka imūnsistēma, un kā tā tiek galā ar uzdevumu neitralizēt starojuma radītās nevēlamās sekas. Katrā organisma šūnā – un to ir miljardiem! – gada laikā jonizācija notiek vairākas reizes, tomēr imūnsistēma ar to tiek galā. Maz ir cilvēku, kuri starojuma dēļ saslimst ar vēzi.”
[wrapintext][/wrapintext]
! Vismazākais jonizējošā starojuma līmenis ir rentgenoloģiskajiem izmeklējumiem.
Plaušu rentgena izmeklējums papildus dod 0,06–0,1 mSv, plaušu datortomogrāfija – 8 mSv, vēdera dobuma datortomogrāfija – 10 mSv. Zinātnieku ieskatā tamlīdzīgas dozas atstāj niecīgu ietekmi uz veselību, tāpēc nav noteiktu ierobežojumu, cik bieži un kādas veselības pārbaudes ar jonizējošā starojuma iekārtām pieļaujamas. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri strādā saskarē ar jonizējošā starojuma avotiem un kuriem noteikts 20 mSv limits gadā (dozas uzskaita speciālās grāmatiņās), pacientiem dažādās iestādēs veikto izmeklējumu daudzums netiek apkopots un kopējo gadā saņemto starojuma dozu neaprēķina. Tomēr Edmunds Pakers uzsver, ka ārstam, kurš cilvēku nosūta uz rentgenu vai datoru, jāizsver, vai šāda pārbaude tiešām ir nepieciešama un attaisnojama. Piemēram, grūtniecības sākumposmā rentgenu veikt nav ieteicams, tomēr, ja sieviete gaidībās cieš autoavārijā, viņas dzīvības glābšanas nolūkā šāds izmeklējums ir nepieciešams, jo ļauj gūt priekšstatu par iekšējo orgānu stāvokli.
! Lai mazinātu varbūtējo riskus, vajadzētu ārstam pastāstīt par pēdējā laikā veiktajiem rentgenoloģiskajiem vai datortomogrāfijas izmeklējumiem. Ieteicams arī saglabāt izmeklējumu rezultātus, lai izvairītos no liekas pārbaudes.
Šāda lēmuma pieņemšanā iesaistīts ir gan ārsts, kurš nosūta uz izmeklējumu, gan tas, kurš atbildīgs par izmeklējuma veikšanu. “Nosūtītājam jāzina, vai konkrētā metode ir vislabākā konkrētā pacienta gadījumā – vai tā sniedz visvairāk informācijas, un vai tai ir vismazākais risks. Savukārt tam, kurš veic izmeklējumu, jāpārbauda nosūtītāja izvēle un tad jāakceptē, izmantojot iespējami mazāku starojuma dozu, lai iegūtu kvalitatīvu attēlu. Tāpēc speciālistam jāpārzina attēlu veidošanās principi un jonizējošā starojuma būtība: izmeklējot plaušas, jāizvēlas vieni parametri, bet, izmeklējot pirkstu, – citi,” piebilst Edmunds Pakers. Katram izmeklējumam ir valstī oficiāli apstiprināts dozas lielums, kas atbilst tai, ko saņem noteikta standarta izmēra pacients. Ja pacients atšķiras no standarta, jo ir miesās brangāks – atlētisks vai aptaukojies, dozu palielina, joprojām ievērojot principu, ka tai jābūt pēc iespējas mazākai. Katra pacienta saņemtās jonizētā starojuma dozas reģistrē kabinetā, kur izmeklējumi veikti, izņemot zobārstniecību.
36,6 °C konsultants EDMUNDS PAKERS, Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centra Licenču un reģistru daļas vadītājs
