Vija Klučniece: “Vai nenotiks tā, ka iegādātais dzīvnieks pēkšņi kļūs lieks, jo gribēsies ceļot, braukt ciemos pie draugiem…?” 8
Laura Blumberga, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Covid-19 pandēmija sagrieza kājām gaisā mūsu dzīvi un ikdienu – mācības, darba iespējas, iespēju satikt savus mīļos cilvēkus, ierobežoja ceļošanu un pat ietekmēja vēlmi pēc mājdzīvniekiem ģimenē. Šajā laikā ievērojami pieauga pieprasījums pēc šķirnes dzīvniekiem, jo cilvēki daudz vairāk laika sāka pavadīt mājās. No vienas puses, vēlme pēc mājdzīvnieka ir apsveicama, no otras – kas notiks tad, kad mēs atgriezīsimies pie ierastā dzīves ritma? Tāpat, tuvojoties Ziemassvētkiem, nereti kāds aizdomājas, ka kaķēns vai kucēns būtu brīnišķīga dāvana. Diemžēl patiesība ne tuvu tāda nav!
Par pieprasījuma “bumu” pēc šķirnes dzīvniekiem, par to, kā būt drošam, ka iegādājies veselu un temperamentam atbilstošu mīluli, par to, kā nenošaut greizi ar kāroto šķirni, uz sarunu aicinājām Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidenti, kinoloģi, šķirnes dzīvnieku izstāžu tiesnesi Viju Klučnieci.
Kā Covid-19 situācija ir mainījusi šķirnes dzīvnieku iegādes tendences Latvijā?
Šobrīd Latvijā patiešām ir dzīvnieku iegādes bums. Jau kopš pagājušā gada marta. Jāteic, ka sākotnēji mēs bijām par šo aspektu nobažījušies un federācijā pieņēmām noteikumus, kas ierobežotu metienu daudzumu. Ļoti rūpīgi izvērtējām pārošanas atļauju izsniegšanu, jo uztraucāmies, vai šajā situācijā, kad tika pat aizvērtas robežas, visi audzētāji varēs atrast pietiekami daudz labu un atbildīgu saimnieku tiem dzīvniekiem, kas dzimuši šajā laikā. Mūsu bažas neapstiprinājās.
Notika pretējais – cilvēku pieprasījums pēc šķirnes dzīvniekiem pieauga ievērojami un ļoti strauji. Tomēr svarīgi būtu saprast: tas, ka pieprasījums pēc šķirnes dzīvniekiem ir pieaudzis, nebūt nenozīmē, ka šo dzīvnieku skaitliski kļūst vairāk. Latvijas Kinoloģiskajā federācijā audzētāji nenodarbojas ar pavairošanu. Viņi saglabā asinslīnijas, uzlabo tās, cenšoties nostiprināt labākās šķirnes īpašības – gan temperamentā, gan eksterjerā. Un tā tas ir gan suņu, gan kaķu audzēšanā.
Tomēr vērojama ir arī vēl viena tendence – šķirnes dzīvnieku cenas arī ir pieaugušas. Kāpēc tā?
Pirmkārt, mums daļēji bija slēgtas robežas ar trešajām valstīm. Piemēram, ar Baltkrieviju, kas ir daudz lielāka valsts par Latviju. Tur summa, kas mums skaitītos pieņemama, ir liela nauda. Tāpēc līdz šim pie mums regulāri tika ievesti dzīvnieki no šīm trešajām valstīm. Protams, ka ikviens pircējs grib, lai dzīvnieks maksātu pēc iespējas lētāk. Kāpēc maksāt daudz, ja var maksāt mazāk?
Tāpēc tādam cilvēkam, kurš vēl tikai lūkojas pēc sava dzīvnieka, ir grūti saprast, kāpēc vienas šķirnes suns, piemēram, Latvijā maksā tik, bet Baltkrievijā gandrīz uz pusi lētāk?
Jāsaprot, ka Latvija ģeogrāfiski tuvu atrodas Skandināvijas valstīm, kur ir ļoti augsti šķirnes dzīvnieku audzēšanas standarti. Mēs savulaik no viņiem mācījāmies un daudz ko arī aizguvām. Mūsu audzētāji veic dažādas veselības, temperamenta un darba pārbaudes. Un tas viss tāpēc, lai mēs patiešām iegūtu tikai vislabākos pārstāvjus. Lai pilnvērtīgi varētu nodarboties ar šķirnes saglabāšanu un tās uzlabošanu, visas šīs prasības ir jāizpilda. Tāpēc kucēns vai kaķēns maksā tik, cik maksā. Tāpat arī jāpierēķina izmaksas, dzīvnieku uzturot, veicot veterināros apmeklējumus.
Latvijā šīs izmaksas ir daudz augstākas nekā, piemēram, tajā pašā Polijā vai Lietuvā. Par Baltkrieviju un Krieviju nemaz nerunājot, jo tur nekādas veselības vai temperamentu testu pārbaudes nav obligātas.
Protams, ka, neieguldot gandrīz neko vaislas suņos, var atļauties kucēnu pārdot arī par daudz zemāku cenu.
Tamdēļ šobrīd ir tā, ka šķirnes dzīvnieki no trešajām valstīm ienāk aizvien mazāk, bet tirgus cenu konkurenci veido vietējie audzētāji. Tā iemesla dēļ pircējiem varētu likties, ka cenas par šķirnes dzīvniekiem ir pieaugušas.
Kā jūs varētu izskaidrot negaidīto pieprasījumu pēc dzīvniekiem?
Tas ir tāpēc, ka cilvēki vairāk laika pavada mājās un strādā attālināti. Ļoti daudzi tā arī teic, ka viņiem šobrīd ir pietiekami daudz laika, lai izaudzinātu savu suni vai kaķi. Iepriekš viņi baidījās, kā tiks galā, kā uzvedīsies kucēns vai kaķēns, kad cilvēks daudzas stundas pavada darbā, bet tagad viņi ir mājās, līdzās. Uz kucēniem šis faktors, protams, attiecas vairāk, jo suņiem tomēr ikdienā ir jāveltī daudz vairāk rūpju nekā kaķiem. Šobrīd diemžēl patiešām ir tā, ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Pat patversmēs ir grūti atrast bezšķirnes kucēnus.
No vienas puses, tas ir labi, no otras puses, pamatoti rada bažas. Atbildīgs audzētājs ļoti rūpīgi izvēlas nākamos īpašniekus savam dzīvniekam. Lai pirkums būtu pārdomāts, lai cilvēks izvēlētos sev atbilstošu šķirni. Jāsaprot, ka šķirnes ir dažādas un katra no tām ir selekcionēta kādam konkrētam mērķim.
Daudzas dekoratīvās šķirnes būs patiešām piemērotas kā mājas mīluļi, bet bīgls, piemēram, vai šiba tik labi nebūt nejutīsies šādos mājas apstākļos. Tāpēc cilvēkam ir jāsaprot, ko viņš ir noskatījis un vēlas iegādāties. Šis faktors ir ārkārtīgi svarīgs, tādēļ audzētājam ir jāveic stingra pircēju atlase.
Vēl viens aspekts, kas, manuprāt, ir būtisks – Latvijā ir ļoti daudz vientuļu cilvēku. Pierādīts, ka mājdzīvnieki psiholoģiski labvēlīgi ietekmē cilvēka pašsajūtu.
Kas gan viņu, vientuļnieku, piespiedīs iziet ārā paelpot svaigu gaisu, ja ne suns? Ar dzīvnieku staigāt ir jādodas jebkuros apstākļos, un tas ir ārkārtīgi labi.
Šis laiks, protams, ir trauksmains. Bažīgu dara doma, vai pircēji saprot, ka kādā brīdī normālais dzīves ritms atgriezīsies, un vai nenotiks tā, ka iegādātais dzīvnieks pēkšņi kļūs lieks, jo gribēsies ceļot, iet uz koncertiem, braukt ciemos pie draugiem… Kas tad notiks ar šiem dzīvniekiem?
Runājot par vientuļajiem cilvēkiem, valda arī tāds uzskats, ka cilvēkiem gados iegādāties dzīvnieku nav saprātīga doma, jo nevar zināt, kāds būs viņu veselības stāvoklis, pašsajūta un kas notiks ar dzīvnieku, ja veselība sašķobīsies.
Galvenais jautājums ir: cik vecs ir cilvēks? Otrs – kādu suni viņš grib ņemt? Sāksim ar to, ka suņu turēšana, it sevišķi Latvijā, ir dārga.
Un mājdzīvnieku, pat bezšķirnes, nevar ņemt pensionārs, kurš no savas mazās pensijas var tik tikko uzturēt pats sevi. Ja viņš varēs šo dzīvnieku pabarot, diez vai varēs apmaksāt veterināros pakalpojumus savam mīlulim, tiklīdz dzīvnieks saslims.
Veciem cilvēkiem labāk būtu ņemt kaķi. Ar kaķi ir mazākas problēmas, starp citu, kopumā raugoties, kaķi ir veselīgāki. Ja kaķis dzīvo tikai iekštelpās, ārā neiet, viņam faktiski nav iespēju inficēties vai gūt kādas traumas. Protams, ja dzīvnieks dodas laukā nepieskatīts, ar viņu var atgadīties viss kas – var iekost ērce, uzbrukt suņi vai notriekt automašīna.
Tomēr nevar pieņemt likumu, kas aizliegtu veciem cilvēkiem turēt un sev izvēlēties dzīvniekus. Taču būtu saprātīgi, ja cilvēki gados pirms dzīvnieka iegādes apzinātos – cik ilgi viņš būs kopā ar savu mīluli un kas ar šo dzīvnieku notiks saimnieka slimības vai pat nāves gadījumā. Par šīm lietām būtu jāpadomā iepriekš.
Jūs esat kinoloģe un suņu izstāžu tiesnese, daudz braukājat pa pasauli, redzat gan situāciju dzīvnieku pasaulē citās valstīs, gan Latvijā. Mēs bieži dzirdam – citur ir labāk! Vai tiesa, ka citur tās debesis zilākas un zāle – zaļāka?
Likumdošanas ziņā Latvija uz citu pasaules valstu fona ir kā briljants! Latvijā ir izdevies sakārtot šo jomu, un to nav izdarījusi gandrīz neviena cita Eiropas valsts. Īpaši to var teikt par bijušajām socvalstīm. Latvija ir izdarījusi visvairāk, es teiktu, ka tas mums tāds pionieru sindroms.
Piemēram, pie mums nevar ienākt amerikāņu sistēmas šķirnes kaķu klubu audzētāju sistēmas, kur katrs vairo kaut ko un visu nosaka tikai tas, cik klubam esi samaksājis. Tāpat mums ir sakārtots mājas istabas dzīvnieku labturības jautājums – tāds nav ne Lietuvā, ne Igaunijā. Obligātās visu suņu identifikācijas ar mikročipu, kāda ir Latvijā, nav ne Igaunijā, ne Lietuvā. Tāpēc kopumā mēs izskatāmies ļoti labi un pieklājīgi.
Arī suņu skaits patversmēs arvien samazinās. Un tas ir, pateicoties likumiem, kā arī sabiedrības pareizajai attieksmei. Es piekrītu, ka Latvijā varētu būt mazliet elastīgāka attieksme pret suni sabiedrībā – vairāk tādu vietu, kur es varu aiziet kopā ar savu dzīvnieku.
Jo, piemēram, citviet Eiropā neviens nav pārsteigts, ja kādā veikalā vai ēstuvē ierodos kopā ar suni. Pie mums vēl valda attieksme “nē”. Piemēram, ja gribu ceļot ar savu dzīvnieku, man tas kļūst sarežģīti, ja suns nesver tos 2 vai 3 kg, ja viņa svars ir lielāks, tas nozīmē, ka ceļojot dzīvnieks ir jāievieto būrī un pārvietoties viņš drīkst tikai lidmašīnas bagāžas nodalījumā. Protams, ka pašam dzīvniekam tas par labu nenāk.
Iepriekš minējāt, ka lielu problēmu sagādā nepareizi izvēlēta suņa šķirne, kas sagādā mocības arī pašam cilvēkam, jo viņš ar suni netiek galā, dzīvnieks viņu neklausa. Kādas šķirnes šobrīd ir modē un nebūt ne visiem cilvēkiem piemērotas?
Dzīvojot pilsētā un nespējot nodrošināt ikdienā pietiekami lielu slodzi, ir pilnīgs neprāts ņemt tādu suni kā bīgls, basendži vai borderkollijs. Bīgls, lai arī mazs un simpātisks, ir medību suns! Cilvēki paņem suni, jo patīk tā izskats, bet pēc tam netiek galā, un tad mēs dzirdam – kāda pretīga šķirne, kas grauž un izārda māju. Nē, šķirne nav pretīga, tai nav ne vainas. Tas ir medību suns, kas, piemēram, Lielbritānijā un tās dabā ir ideāls palīgs medībās. Jā, Latvijā šim sunim medīt ir grūti – ir krūmāji, saauguši koki, bīgls neko daudz šādā vidē izdarīt nevarēs.
Taču, ja cilvēks zina, ka medīt ar šo suni neies, tieši tāpat kā paņemot, piemēram, borderkolliju, ir jādomā, kā ikdienā nodrošināsiet šim mājdzīvniekam slodzi! Ikdienā! Nevis nedēļas nogalēs…
Diemžēl arī Sibīrijas haskiju “trakuma ēra” vēl nav beigusies. Cilvēki vēl aizvien uzķeras uz zilajām acīm un patiesībā ne tuvu nesaprot, kādu dzīvnieku viņi ir paņēmuši.
Jāsaprot un jāapzinās – haskijs ir primitīva šķirne, gluži kā kaķis. Patiesībā viņam nevajag saimnieku, viņš ir pats par sevi. Vienīgais, ko viņam vajag no cilvēka – ēdienu.
Haskiji ir gadiem selekcionēti, lai tiktu izmantoti kā pajūga suņi, skrietu daudz un ilgi diendienā, šiem suņiem ir ļoti daudz enerģijas, un, ja to nekādā veidā saimnieks neprot iztērēt, sākas lielas problēmas. Tad nu atkal ir problēmsuns! Haskijs nav domāts kā ģimenes mīlulis, ar kuru doties pastaigās pie pavadiņas. Nē un vēlreiz nē!
Franču buldogi šobrīd ir topa suņi. Cilvēkiem patīk, kā tie izskatās, taču tikai retais apzinās, ka tā patiesībā ir nopietna šķirne.
Turklāt šķirnei ir raksturīgas dažādas ģenētiski iedzimtas saslimšanas, tas nozīmē, ka šādu dzīvnieku drīkst iegādāties tikai pie ļoti atbildīga un uzticama audzētāja. Visas tā saucamās īspurnainās šķirnes drīkst pirkt tikai no ļoti labiem audzētājiem, kas maksimāli, attīstot šķirni, cenšas izslēgt dažādas saslimšanas. Franču buldogs ir enerģisks, lēkājošs suns. Jā, viņš krāc un skaļi, un tur neko nevar darīt.
Arī iegādājoties terjeru šķirnes, cilvēkam ir jābūt ļoti uzmanīgam un jāapzinās, ko viņi pērk. Skotu terjers – tie ir spītīgi, ietiepīgi, greizsirdīgi suņi, kuru audzināšana iesācējam var sagādāt lielas galvassāpes. Un tas nekas, ka suns ir izmērā mazs.
Šobrīd ārkārtīgi modē nākuši Velsas korgijpembroki. Patiesībā aiz mīlīgā izskata slēpjas nopietns aitu suns. Ja šo suni pareizi neaudzina un cilvēks nezina, kā to darīt, sekas var būt tiešām nepatīkamas un ģimenē galvenais noteicējs būs suns, kurš pārējos ģimenes locekļus “liks pie vietas” tam saprotamā veidā – kožot.
Es pati gana bieži esmu atrunājusi cilvēkus no dažādu šķirņu iegādes. It sevišķi tādus, kas saka – ņems šķirnes suni un nodarbosies ar audzēšanu. Es saku – labi! Pirms jūs to suni iegādājaties, aizejiet ciemos pie kāda, kam šobrīd ir kucēnu metiens, un paskatieties, kā tas notiek un kāds darbs ikdienā ir jāiegulda. Protams, iesaku tādus audzētājus, kur kucēni jau ir paaugušies, nevis piecas dienas veci, kas mīlīgi guļ uz balta paladziņa un ēd… Īpaši, kur ir lielo šķirņu kucēni, kas skrien, čurā, grauž, kakā, un viņi visi ir jāsocializē un jāved ārā.
Arī šis, starp citu, labi izskaidro jautājumu, par kuru mēs runājām sarunas sākumā – kāpēc šķirnes dzīvnieks maksā tik, cik maksā – tās nedēļas, kamēr audzētājs audzina kucēnus, viņš faktiski neko citu nedara, pat nestrādā, jo nekam citam neatliek laika!
Tajā pašā laikā suns ģimenē ir brīnišķīgi! Ja jūs zināt, ka spēsiet parūpēties par dzīvnieku, to audzināt, veltīt viņam pietiekami daudz laika ikdienā, nodarbināt atbilstoši šķirnei, ņemiet!
Ir pierādīts, ka bērni, kas ģimenē izaug kopā ar dzīvniekiem, emocionāli ir daudz attīstītāki par bērniem, kuru ģimenē mājdzīvnieka nav.
Bet, protams, pirms šā lēmuma izdarīšanas ir jārēķinās, ka jebkurš dzīvnieks savā ziņā sagādā arī diskomfortu – jā, arī man pašai mājās ir biežāk jātīra putekļi, jāsūc grīdas, jo dzīvnieks met spalvu, tomēr, no otras puses, mājdzīvnieks dāvā ļoti daudz pozitīvu mirkļu.
Jums pašai mājās vienmēr ir bijuši dzīvnieki. Kā sākās jūsu aizraušanās ar šķirnes dzīvniekiem?
Man vispār patīk dzīvnieki, ne tikai suņi un kaķi. Manās mājās vienmēr ir bijuši visvisādi dzīvnieki. Man ir bijis ezis, kanārijputniņi, papagailīši, vāvere un pat zoss. Turklāt tas viss bija dzīvoklī! Es patiešām vienkārši mīlu dzīvniekus. Un tāpēc pat nevaru tā apgalvot, ka man vairāk patīk tikai suņi un kaķi, nē! Man patīk visi dzīvnieki!
Taču nenoliedzami ar suņiem dzīve ir interesantāka nekā ar kaķiem. Suņi ir emocionālāki. Kaķis nāk tad, kad viņam patīk. Lielākais sasniegums – pamurrā! Bet suns skatās acīs, luncina asti, dod ķepu, turklāt suņi intelektuāli ir attīstītāki dzīvnieki.
1976. gadā es sāku nodarboties ar dzīvniekiem, toreiz tas bija tikai mans hobijs un brīvā laika pavadīšanas veids. Pēc izglītības esmu latviešu valodas filoloģe un pasniedzēja. Tas, ka es jau ilgāku laiku esmu Latvijas Kinoloģiskās federācijas un Latvijas Felinoloģiskās asociācijas vadītāja, sanāca gandrīz vai nejauši.
Latvijas Kinoloģiskajā federācijā 90. gadi bija grūts laiks, jo nebija nemaz tik viegli atrast cilvēkus, kas šajā organizācijā gribētu darboties. Tolaik algas, ko maksāja šādās organizācijās, bija ļoti niecīgas. Arī es pati, vēl vairākus gadus pēc ievēlēšanas, turpināju strādāt citā darbā, tomēr ar laiku sapratu, ka tas vairs nav apvienojams.
Un tā 1998. gadā es sāku strādāt šeit, Latvijas Kinoloģiskajā federācijā, birojā. Kā tajā teicienā – nekad nesaki nekad! Jo es teicu!
Tolaik, kad mūžībā devās pirmais organizācijas vadītājs un man piedāvāja vadīt federāciju, es teicu: “Nekad mūžā! Es taču neiešu kaut kādā pagrabā skatīties suņus!” Tolaik es strādāju prestižā vidusskolā, kur biju pasniedzēja un direktora vietniece. Man, protams, ne prātā nenāca doma, ka es varētu pieņemt šādu piedāvājumu… Tomēr, redz, dzīvē notiek visādi un mana aizraušanās ar dzīvniekiem guva virsroku, un es pieņēmu šo piedāvājumu.
Šobrīd abās organizācijās mēs esam nostiprinājuši savas pozīcijas, esam iestājušies FCI – Pasaules kinoloģiskajā federācijā un WCF – Pasaules kaķu federācijā. Mums ir labi rezultāti, brīnišķīgi sasniegumi šķirnēs – mums ir daudz suņu, kas ir pasaules un Eiropas izstāžu uzvarētāji. Vairāk nekā Igaunijā un daudz vairāk nekā Lietuvā. Un, ja salīdzina, piemēram, to statistiku, cik daudz gadā piedzimst šķirnes kucēnu Lietuvā un Latvijā, tad Lietuvā to ir daudz, daudz vairāk. Taču mēs akcentējam kvalitāti, nevis kvantitāti.
Kādi dzīvnieki šobrīd ir jūsu ģimenē?
Man ir septiņi suņi – papiloni un divi kaķi. Taču no šķirnēm kā tādām mana favorītšķirne ir čau-čau. Pēc tam kad aizsaulē devās mana pēdējā čau-čau kuce, es dzīvoju pilsētas dzīvoklī. Suns kļuva vecs, slims un bieži bija jānes uz trešo stāvu. Dzīvnieks svēra ap 30 kg, un to izdarīt nebija viegli. Tādēļ pēc tam mūsu ģimenē ienāca dekoratīvā šķirne – papiloni.
Tagad mēs dzīvojam privātmājā, un es vēlos atkal iegādāties sev čau-čau – šai šķirnei patiešām pieder mana sirds. Šiem suņiem ir brīnišķīgs raksturs – tie ir klusi, nosvērti, lai arī pūkains, tas absolūti neož pēc suņa. Jā, čau-čau ir ļoti savdabīgs suns, piemēram, viņš staigā uz pirkstgaliem, gluži kā kaķis. Principā ir viena saimnieka suns, pārējos ģimenē tikai piecieš. Viņiem piemīt brīnišķīga atmiņa! Apmācībās nav jātērē daudz laika – vienreiz sunim ierādi, un viss, suns zina, ko no viņa vēlies. Diemžēl šīs šķirnes suņu vidējais dzīves ilgums nav pārāk liels, iepriekšējā kucīte mums nodzīvoja 14 gadu, kas čau-čau ir ļoti liels vecums. Ir smagi zaudēt savus mīluļus, suņa dzīves laiks tomēr ir tik ļoti īss…
Savukārt mazie papiloni ir aktīvi un no mazajām, dekoratīvajām šķirnēm tiek uzskatīti par gudrākajiem suņiem.
Vēl manās mājās dzīvo divi kaķi – persietis un ragdols. Starp citu, raksturos kaķi arī ļoti atšķirīgi. Persietis ir ļoti mierīgs, līdzsvarots kaķis – nekad neko nesaplēš, neizgāž, ļoti delikāts dzīvnieks. Tīrīgs. Jā, apmatojums ir jākopj. Ja grib, lai apmatojums būtu ļoti skaists, kaķis ir arī jāmazgā.
Ļoti izplatīts sabiedrībā ir uzskats, ka bezšķirnes dzīvnieki ir veselīgāki nekā šķirnes suņi un kaķi. Kā ir patiesībā?
Amerikas Savienotajās Valstīs tika apsekoti 100 000 suņu, no kuriem 60% bija bezšķirnes suņi un 40% – šķirnes. Dzīvnieki tika testēti uz dažādām ģenētiskām saslimšanām. Tikai viens rādītājs šķirnes suņiem pārsniedza rādītājus – hemofilija. Visās pārējās saslimšanās bezšķirnes suņi pārspēja šķirnes dzīvniekus.
Jāsaprot, ka godprātīgi audzētāji nevēlas šķirnēs redzēt slimus dzīvniekus, mēs vēlamies selekcionēt veselus mājdzīvniekus. Lai to varētu izdarīt, mums ir vajadzīgi veseli vecāki, kas var radīt veselīgus pēcnācējus. A
Atceros, ka padomju laikā bija tā – ja gribēji precēties, gan līgavai, gan līgavainim bija jāatnes ārsta zīme, ka abi ir veseli, ka ne vienam, ne otram nepiemīt ne garīgas saslimšanas, ne arī kādas citas kaites. Runājot par šķirnes dzīvniekiem – šis nosacījums ir saglabājies.
Atbildīgi audzētāji pirms pārošanas veic dzīvniekiem dažādus testus. Piemēram, displāzijas pārbaudi (elkoņiem, gūžām) lielajām suņu šķirnēm, ceļu kauliņu izkrišanas testu mazajām šķirnēm, acu slimību kontroli. Diemžēl vienīgais, ko šobrīd vēl Latvijā nav iespējams detalizēti pārbaudīt, ir sirds saslimšanas. Līdz ar to – šādu prasību pirms pārošanas mēs vēl pagaidām nevaram izvirzīt audzētājiem, tomēr iepriekš minētās lietas ir tas minimums.
Ja dzīvniekam kaut kas no tā visa nav kārtībā, vaislas darbā viņu izmantot nevar. Kaķiem vairāk aktuāli ir asinsgrupu testi. Ja, pārojot kaķus, gadās asinsgrupu nesaderība, tad kaķēni iet bojā.
Runājot par cilvēku dzīves ilgumu, tas aizvien palielinās. Kā ir ar dzīvnieku dzīves ilgumu? Kādi faktori to ietekmē?
Jo mazāks ir suns, jo ilgāk viņš nodzīvo. Parasti tas ir saistīts ar apkārtējo vidi. Tāpat arī jāņem vērā, ka mūsdienās vairākumā gadījumu mēs vairs suņus nebarojam ar dabisku barību, bet ar sauso. Es negribu teikt, ka tā ir slikta, tomēr jāsaprot – tas nav dabisks produkts. Protams, tas ietekmē dzīvnieka dzīves kvalitāti un ilgumu. Uzskats, ka lielākiem suņiem ir mazāka dzīvildze, ir pamatots. Tomēr jāsaprot, ka tad, kad runa ir par galējībām, tie ir izņēmumi. Milzīgās, gigantiskās suņu šķirnes parasti izceļas ar ļoti īsu vidējā mūža ilgumu. Tiek uzskatīts, ka visu suņu “pamatlicējs” ir vilks vai šakālis – teorijas par to ir atšķirīgas. Un tagad iedomājieties, kādai krustošanai un cik ilgstošai tai bija jābūt, lai tiktu, piemēram, pie takša vai bulmastifa! Protams, tas ir atstājis sekas uz dzīvnieka dzīves ilgumu.
Kādas suņu šķirnes, jūsuprāt, ir nepiemērotas cilvēkiem bez pieredzes suņu turēšanā?
Tie ir liela auguma aitu suņi. Arī tādas nopietnas šķirnes kā dobermanis, rotveilers. Uzmanīgiem jābūt, ņemot jebkuru terjeru, šie suņi prasa īpašu attieksmi un audzināšanu, var būt “kodīgi”. Pavisam noteikti uzmanīgi jāizturas pret dažādu šķirņu mastifiem.
Cilvēkiem, kas vēlas savā ģimenē ņemt suni, pirmkārt, jāsaprot, ka suns ir jāaudzina. Viņš neklausīs tikai tāpēc, ka ir filma par komisāru Reksi. Tā nebūs! Sunim kopš bērnības ir jāieaudzina, ka viņš ir zemākajā kārtā ģimenē, lai nebūtu tāda situācija, ka saimnieks iziet pa durvīm, bet suns tajā brīdī sāk “medīt” mājās dzīvojošo vecmāmiņu vai bērnu. Arī tādas situācijas ir. Jāapzinās, ka suns ir bara dzīvnieks un viņš mēģinās būt šā bara noteicējs, īpaši vīrieškārtas dzīvnieki. Un, ja to neprot izskaust, neprot suni audzināt, nepatikšanas var būt patiešām ļoti lielas.
Jāapzinās, ka arī maza izmēra suns neaudzināts var izaugt par briesmoni, tikai atšķirībā no iepriekš minētajiem suņiem, kas ir lieli augumā, ar mazajiem vismaz var tikt galā. Bet pamēģiniet tikt galā, piemēram, ar neaudzinātu Neapoles mastifu! Pasaulē ir pat bijuši gadījumi, kad šīs šķirnes suņi ir uzbrukuši un nogalinājuši savus saimniekus un audzētājus.
Cilvēki, kas suņu pasaulē ir iesācēji, ja vēlas lielāka izmēra suni, droši var ņemt, piemēram, bokseri – ideāls suns kompanjons, viegli apmācāms, īsts ģimenes suns.
