“Kā runga ar diviem galiem”. Zemnieku viedokļi par tiešmaksājumu griestiem 0
Eiropas Komisija (EK), vēršot uzmanību uz faktu, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs vidēji 80% atbalsta saņem vien 20% zemnieku, ieteikusi nākamajā plānošanas periodā atbalsta griestus vienai saimniecībai noteikt 100 000 eiro apmērā. Ekspertiem un saimniekiem vaicājām vērtējumu par šā priekšlikuma lietderību.
Jānis Vaļko, Saldus novada SIA Pampāļi līdzīpašnieks:
– Mēs jau tā Pampāļos esam apstrādāti. Atbalstu saņemam tikai par ceturtdaļu lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet nodokļus maksājam par visu platību. Ja ierobežo atbalstu, tad lai no citām platībām atlaiž nodokļus! Patlaban ir tā, ka mazie ražotāji nodokļus nemaksā, lielražotāji maksā. Mūsu uzņēmumā ir 143 līdzīpašnieki un 145 darbinieki. Mūsu jaunā kūts 500 dzīvniekiem sāka darboties šajā gadā. Ieguldījām tajā 3 miljonus eiro, tostarp vienu miljonu eiro no ES fondu naudas. Neesam nevienu tehnikas vienību pirkuši ar ES atbalsta naudu. Ir grūti darboties šogad, kad naudas ienākumi no piena pārdošanas ir par 250 000 eiro mazāki nekā pērn. Ziemas graudus un rapšus kūlām par 50% mazāk nekā pērn. Man nav ieceres cīnīties par savu taisnību. Saprotu, ka nekas nav izdarāms.
Raimonds Jakovickis, Gaļas liellopu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs:
– Man vēl nav strikta viedokļa par atbalsta griestiem. Būtu vispirms jāvērtē atdeve no konkrētās saimniecības – cik darba vietu tā izveidojusi, cik daudz maksā nodokļos. Tas vajadzīgs tāpēc, lai izslēgtu no spēles lielo platību īpašniekus, kas neveic vērā ņemamu saimniecisko darbību. Jāvērtē, ko maksājumu griestu noteikšanas gadījumā iegūs citas saimniecības, tās, kuras tiem nekvalificēsies. Ja būs nopietni argumenti, esmu gatavs mainīt savu viedokli.
Uldis Vangalis, Jelgavas novada ZS Sniedzes saimnieks:
– Nebūšu populārs, tomēr teikšu: ja nauda ir jāpārdala, tad par labu mazajām saimniecībām, tām vajag lielāku atbalstu. Latvijas lauki kļūst tukši, jaunie aiziet uz pilsētu vai aizbrauc citur, laukos sāk veidoties spoku mājas. Nauda ir jāvirza, lai labums būtu lielākajai daļai sabiedrības. Lielajiem saimniekiem viennozīmīgi nav ko čīkstēt. Man vispār subsīdijas nebūtu vajadzīgas. Protams, ja arī citi no šā atbalsta atteiktos. Jo vienlīdzīgāki noteikumi, jo labāk. Lauksaimniecība ir tāds pats bizness kā citi, vien to vairāk ietekmē dabas apstākļi.
Redzams, ka mēs laukos atbalstu notrallinām, ne visi darbojas saimnieciski. Piemēram, ES naudu piesaista tāpēc, ka to var saņemt, nevis tāpēc, ka saimniecībai pēc tās būtu vajadzība. Jāmācās arī ilgāk izmantot pirkto tehniku, nevis pēc pieciem gadiem pārdot un meklēt jaunu.
Lauksaimniecība tomēr ir arī dzīvesveids. Ar to, ka darbojamies ar aizvien modernākām tehnoloģijām, atņemam darbu strādniekiem. Esam iebraukuši otrā grāvī. Un arī es kā lielražotājs ar savu lielsaimniecību pēc kāda laika nebūšu vajadzīgs tāpēc, ka nebūs, kas manā saimniecībā vada traktoru. Vajadzēs aicināt, piemēram, ķīniešus.
Griestu noteikšana noteikti nav pareiza tāpēc, ka naudas dalīšana, kā redzam pēc ES atbalsta investīcijām saimniecībās, pie laba nenoved. Vissvarīgākajam nosacījumam atbalsta sniegšanā lauku saimniekiem būtu jābūt labumam Latvijas cilvēkiem un lauku apdzīvotības nodrošināšanai. Atceros, kā padomju laikā bērni mūsu ciemā sita bumbu, patlaban ir klusums.
Dace Pastare, Ķoņu pagasta ZS Pērles saimniece:
– Atbalstam ir jābūt atbilstošam saimniecībā ražotās produkcijas daudzumam.
Nevar maksāt vienādu atbalsta lielumu saimniekiem, kas viena ha platībā ražo septiņas tonnas vai vienu tonnu graudu. Nosakot lielsaimniekiem atbalsta griestus, viņi savas saimniecības sadalīs vairākās mazākās saimniecībās.
Ikviens izdomās, kā sev labumu saglabāt.
Secinu, ka ES nevēlas atbalstīt ražošanu. Var atbalstīt ar maksājumiem arī dzīvošanu laukos. Nav arī godīgi, ka mazās saimniecības līdz šim saņēma mazāku atbalstu un nevarēja attīstīties. Ir arī jāievieš skaidrība, kas ir mazā, vidējā un lielā saimniecība. Neapmierinātie ar atbalstu, bļāvēji parasti ir tie zemes īpašnieki, kuriem neizdodas veiksmīgi darboties. Atbalsts ir jādod tiem saimniekiem, kas sabiedrībai dod kaut ko pretim. Un ir jāpaskaidro nodokļu maksātājiem, kur laukos paliek viņu maksātā nauda.
Jānis Lelle, Matīšu pagasta ZS Lelles saimnieks:
– Mūsu saimniecībai vēl tālu līdz 100 000 eiro atbalsta robežai. Atbalsta griestu noteikšanas rungai ir divi gali – lielo saimniecību dalīšanu mūsu apkārtnē redzam jau patlaban. Tās daloties veido arī kooperatīvus. Ražošanas daudzumi pēc saimniecības sadalīšanas lielāki nekļūs. Saimniecības būs sadalītas uz papīra, darbus veiks ar to pašu tehniku, un kopējā raža lielāka nekļūs. Grāmatvedība būs cita. Mēs arī varam dēlam dāvināt zemi, tomēr lēmām, ka nebūs pareizi – produkciju vairāk neražosim.
Ļoti smags ir jautājums par cilvēkiem laukos. Lauksaimniecībā nav jauno speciālistu, tas saistīts ar vājo arodskolu un tehnikumu darbību. Vājā lauksaimniecības izglītība noved pie tā, ka arī Zemkopības ministrijā ierēdņi ir aizsēdējušies un ar nepacietību gaida pensijas vecumu. Jaunie lauksaimnieki laukos var darboties vien tad, ja manto saimniecības no vecākiem vai vecāki viņiem dāvina/pārdod zemi. Jaunie zemnieki noteikti ir jāatbalsta vairāk. Atbalsts ir vajadzīgs arī ražojošajiem saimniekiem.
Jānis Bērziņš, biedrības Latvijas dārznieks valdes priekšsēdētājs:
– Nopietnai saimniecībai 100 000 eiro nav nekas. Svarīgi, lai naudas ieguldītājs saņemtu atpakaļ atdevi no ieguldījuma. Šajā plānošanas periodā prasīja ieguldījuma atdevi, un tas ir pareizi. Mani nedaudz māc bažas, vai šie 100 000 eiro nepārvērtīsies par sociālo pabalstu. Lai varētu pareizi noteikt sasniedzamos mērķus, ir vajadzīga precīza informācija no lauku saimniecību datu uzskaites tīkla (SUDAT). Mums šī informācija ir aptuvena. Mēs runājam, ka 20% saimniecību saņem 80% atbalsta, tomēr tās arī ražo aptuveni 80% produktu un maksā tikpat daudz nodokļu maksājumos. Mēs nezinām, kas notiek šajos 80% saimniecību, jo lielākā to daļa nav PVN maksātāji un neveic darba laika uzskaiti. Visticamāk, šīs 20% saimniecības arī ražo vairāk, nekā uzrāda oficiālā statistikas informācija.
Piekrītu, ka ļoti lielām saimniecībām jau patlaban pietiek atbalsta. Ir saimniecības, kas pērk lidmašīnas un helikopterus. Nevajag šīm saimniecībām tik lielu atbalstu.Nepelnīti lielu atbalstu saņem mūsu pārstrādes uzņēmumi, kas no citām valstīm ieved izejvielas, izmanto mūsu infrastruktūru un darbaspēku un produkciju eksportē. Turklāt šo uzņēmumu īpašnieki nav Latvijas iedzīvotāji.
Eiropas Komisijas piedāvājums ir tikai viens no piedāvājumu klāsta. Vissvarīgāk jebkura maksājuma saņemšanai ir sagatavot kritērijus un arī izmantot kooperācijas iespējas.
Aivars Kokts, SIA Ulbroka īpašnieks:
– Divi miljoni eiro, ko viena saimniecība varēja saņemt šajā plānošanas periodā, protams, ir labāk nekā EK piedāvātie 100 000 eiro. Ja es teiktu, ka tā nav, adekvāti cilvēki mani nesaprastu.
Nākamais skatpunkts. Mazās un vidējās saimniecības nevar apgūt šos 2 miljonus eiro. Agrofirmām 2 miljoni eiro ir nepietiekami, tās var apgūt 10 miljonus eiro. Lauksaimniekam ES atbalsts ir dāvana. Kā mēs varam teikt – dodiet mums mazāku dāvanu!
Šis plānošanas periods, neskatoties uz mazajiem platību maksājumiem, padarīja Latvijas lauksaimniekus daudz konkurētspējīgākus salīdzinājumā ar kolēģiem citās ES dalībvalstīs. Jā, ir daudz dramatisku gadījumu, kad sagatavo pieteikumi ES atbalsta saņemšanai, tomēr projektu neapstiprina un ir jālemj – īstenot to par savu naudu vai gaidīt nākamo plānošanas periodu.
Mūsu saimniecībā necenšamies fokusēties uz to, kas būs, ja būs. Vienmēr darbojamies saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem un noteikumiem. Daudz ES atbalsta naudas izmantojām šajā plānošanas periodā un redzam, ka attiecīgi vairāk arī maksājam valstij nodokļu maksājumos. Mūsu darbinieki saņem lielākas algas nekā agrāk. Tomēr visu laiku modernizējamies, lai varētu darboties efektīvāk. Būšu pateicīgs par jebkuru ES un valsts atbalstu saimniecības izaugsmei.
Santra Celmiņa, Kandavas novada ZS Krikši saimniece:
– Atbalsta lielums noteikti ir jādiferencē. Nav nopietni, ka Latvijā 20–30% saimniecību saņem 70–80% no visa atbalsta. Lauki kļūst tukši, skolas likvidē. Nedrīkst dzīvi veidot vien ap piecām lielajām pilsētām. Nosakot atbalsta griestus, lielās saimniecības tāpat bez subsīdijām nepaliks. Lielsaimniecības jau ir tik stipras, ka var attīstīties bez atbalsta. Noteikti ir jāizvēlas hektāru skaits, līdz kuram saimniecībai piešķirt atbalstu. Man ir grūti pateikt, kādai ir jābūt robežai, no kuras lielsaimniekiem samazina un no kuras pārtrauc maksāt atbalsta maksājumus.
Latvijā līdz šim nav saprasts, ka mazās un vidējās lauku ģimeņu saimniecības ir mūsu valsts rezerves fonds, kur dzīvo cilvēki, un viņiem ir pārtikas krājumi. Vai lielražotāji savos mājokļos glabā pārtikas produktus? Ja vēlamies mazos ražotājus un ģimenes laukos redzēt, atbalsta politika ir jāmaina par labu viņiem. Patlaban redzam, ka daudzi lielražotāji saimniecības jau ir sadalījuši.
Elita Benga, Agroresursu un ekonomikas institūta Lauku attīstības novērtēšanas daļas vadītāja:
– Latvija iepriekšējos plānošanas periodos ļoti izcēlās, nosakot vienai saimniecībai ļoti augstus maksājumu griestus. Gan Latvijas, gan arī citu ES dalībvalstu zinātnieku viedoklis ir tāds, ka maksājumu griesti saimniecībām ir jānosaka. ES dalībvalstīs ir izveidojusies liela problēma. Proti, daļa saimniecību ir sasniegušas ļoti augstu attīstības līmeni, tās apstrādā lielas zemes platības un ir izspiedušas no biznesa mazos ražotājus. Viņi savukārt pamet laukus un nereti saņem pabalstus no nodokļu maksātāju naudas. Ir pilnīgi droši, ka maksājumu griesti tiks noteikti. Jautājums ir par to, cik augsti tie būs katrā ES dalībvalstī.
Eiropas Komisija ar maksājumu griestiem vēlas rosināt efektīvāku naudas izlietojumu. Lauksaimniecība ir tāds pats bizness kā citi. Atbalstu maksāšana notiek no publiskās, no visu nodokļu maksātāju naudas, un to saņem privātpersonas.
Sagatavojis Uldis Graudiņš
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops decembra numurā
