Vai lielsaimnieki indē lauku? “Gaismu” saimniece Zemgalē ziņo par augsnes ķīmiķošanu 7
Jelgavas novada Līvbērzes pagasta māju “Gaismas” saimniece Māra Vanaga ziņo par augsnes ķīmiķošanu, ko līdzās viņas dārzam veicot SIA “Agrofirma Jelgava”. Vai šāda aplama saimniekošana nenovedīs pie zemes pilnīgas noplicināšanas, jautā saimniece.
Saimniece: sāp sirds, ka nemāk zemi kopt
Pie “Gaismu” mājām šovasar zēlis lielsaimniecības lucernas lauks. Ierasts, ka lucernu kā zaļo masu rudenī iear zemē. Tas arī darīts šogad, taču vispirms lauks esot apstrādāts ar ķīmiju.
“Tā vietā, lai lucernu vienkārši ieartu, viņi vispirms ar raundapu noindē to lauku melnu. Līdz ar to lucernas iearšanai vairs nav nozīmes, jo tur jau vairs nekā nav, kas sapūtu un mēslotu zemi.
Turklāt iekārta, kurai miglojot jābūt pie zemes, bija pusmetra augstumā, tādēļ inde neiet, kur plānots, bet saindē visu iespējamo. Un pēc tā visa uz šī lauka iesēj graudus. Līdzko kvieši sadīgs, tā atkal brauks un indēs. Uz šī lauka 40 gadus tikai raundaps kaisīts, pat kaļķis nav dots,” stāsta kundze.
Sarūgtinājums arī par to, ka ne viņa, ne kaimiņi par gaidāmo miglošanu nav brīdināti. Traktors nācis rūkdams, bet, tiklīdz kāds kaimiņš parādījies putekļu ieskautā lauka malā, tā traktorists cirtis apkārt un uz pretējo pusi prom.
Bet kādai tad būtu jābūt pareizai saimniekošanai? “Uz šī lauka būtu jālaiž kāds bioloģiskais zemnieks, kas parādītu, kā jāsaimnieko. Agrāk nebija tik intensīvas ražošanas. Zemi mēsloja ar kūtsmēsliem, vīri ar dakšām tos izsvieda uz lauka, tad sievas gāja un līdzeni izārdīja mēslus.
Gatavībā turēja pāris zirgus, kas momentā mēslus ieara zemē. Vēl viena kļūda – tagad laukus vairs nekaļķo, jo tas esot dārgi. Bet agrāk kaļķošana bija pati par sevi saprotama lieta. Tai pašai lucernai un āboliņam vajag kaļķi, citādi neattīstās sakņu sistēma. Te netālu zemi nopirka vācietis, un cepuri nost, kā viņš saimnieko – pirmais, ko izdarīja, nokaļķoja zemi, bet šeit zeme kaļķi vispār nav redzējusi.
Un šī aplamās saimniekošanas problēma ir visā Latvijā jau 70 gadu garumā. Kad atgriezāmies no izsūtījuma Sibīrijā, tēvs, kas bija agronoms, teica, ka Latvijas laukus vairs nevarot pazīt un, ja vien zeme nenonāks privātās rokās, to noplicinās un gaidāms bads, jo zeme sevi ir izsmēlusi,” stāsta Māra.
Sirds sāp arī par to, ka tagad arī augstskolās nemācot zemi pareizi kopt. “Senākos laikos tādas ķīmijas nebija. Tika ievērota augu seka un nekādas ķīmijas nevajadzēja. Kad tēva kviešos kāda usne parādījās, iekāpa laukā iekšā un to nezāli izrāva. Un pietika ar arklu, kultivatoru un ecēšām – viss, zeme bija sastrādāta.
Protams, ka mūsdienās ar zirgu vien lielos laukus neuzarsi, bet ar tik masīvu tehniku, kāda šodien iet pāri laukam, zeme tiek pārāk dziļi saarta un samocīta. Lielfirmas domā, ka zeme būs mūžīgais dzinējs, taču kļūdās. Nemākulīgā saimniekošana zemi vien uztur pie dzīvības, tā smok un agri vai vēlu neko vairs nespēs dot pretī.”
Lielsaimnieks: indēšana neatmaksājas
“Agrofirma Jelgava” līdzīpašnieks Edgars Silakalns viņai nepiekrīt.
“Kāpēc lai mēs indētu lauku? Tā taču ir mūsu pašu nauda, ko ieguldām, tādēļ neesam ieinteresēti darīt ko ļaunu. Lauku apstrādājam pēc visām agrotehnikas prasībām, nelietojot raundapu.
Kas attiecas uz agregātiem, kundze droši vien nav ievērojusi, ka tas bija kāpurķēžu traktors, – aizmugurē ļoti plats, un nekādā ziņā zemīti tas neblietē. Savukārt par kaļķi kundzei zināma taisnība ir gan – to vajadzētu likt zemē, diemžēl tā ir problēma visā Latvijā.
Kaļķis ir “zelta cenā”, un 1000 hektāros to ieart vienkārši nevaram atļauties. Savulaik, kad vēl darbojās Jelgavas cukurfabrika, tur kaļķi izmantoja tehnoloģiskajos procesos un tad veda uz laukiem. Tagad vairs nekā. Bet nu mēslojam ar fosfora bāzisko mēslojumu, ar vēl virkni citu, tā ka lauki nekādā ziņā netiek noplicināti.”
Eksperts: bizness pāri visam ir slikta ceļamaize nākotnei
Māris Narvils, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais speciālists, neredzot lauku, neriskē izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Viņš saskata pretrunas: “Ja lauks tika patiesi smidzināts ar glifosātiem, tad tā iedarbības rezultātā lucernas lapojumam noteikti bija jānodzeltē. Lauks nekādi nevarēja palikt melns.
Turklāt no agronomiskā viedokļa lucernu ieart kā zaļmēslojumu ir loģisks un atbalstāms solis. Turpretī, ja pieņem, ka smidzinājums ir bijis ar glifosātiem, tad tas patiešām šo labo ideju noved līdz nullei. Glifosāti nobojā visu sakņu sistēmu un zaļo masu, kā rezultātā tur nav vairs nekāda pienesuma augsnes auglības saglabāšanai, bet var tikt nopietni iedragāta augsnes auglība, būtiski samazinot jau tā trūkumā augsnē dzīvojošo mikrofloru.”
“Neviens smidzinātājs netiek izmantots “uz augsnes virskārtas”, ja vien tas nav šķidrmēslu izkliedētājs. Savukārt pesticīdu smidzināšana pusmetra augstumā ir atbilstoša, jo rada mazu smidzināmā darba šķīduma pilienu pārvietošanos, ja vien nepūš spēcīgs vējš,” viņš norāda.
Par kaļķošanu viņš piekrīt, ka kopumā Latvijā kaļķots tiek pārāk maz: “Valstī būtu vajadzīga atbalsta programma kaļķošanas veicināšanai, tas dotu ļoti lielu pienesumu kopējai lauku agroķīmisko – un ne tikai – rādītāju uzlabošanā.” Arī par nepietiekamu organiskā mēslojuma lietošanu LLKC agronoms pilnībā piekrīt, jo “kūtsmēslu lietošana lauksaimniecībā ir kļuvusi par ekskluzīvu lietu. Latvijā jau ir lauki, kas vairākus gadu desmitus nav vairs kūtsmēslus redzējuši. Tādēļ ir daudz vairāk jāaudzē zaļmēslojuma kultūras.”
Augšņu noplicināšana patiešām ir reāls drauds nākamām paaudzēm, norāda Narvils. “Izņēmums nav lieljaudas tehnika, kuras izmantošana neatbilstošos apstākļos var radīt ievērojamas problēmas augsnes sablīvēšanā.
Šajā gadījumā ar kāpurķēdēm vai dubultiem riteņiem aprīkotie traktori tehnoloģiskajās sliedēs tik un tā sablīvēs augsni. Augsnes struktūru vēl grauj aršana neatbilstošos apstākļos – stipra sausuma un slapjuma apstākļos.
Pēc tam cenšoties tādu augsni sastrādāt, tā tiek reāli samocīta. Mehāniski veidota augsnes struktūra nav noturīga, un sākas sablīvēšanās procesi. Tādas augsnes pastiprināti izkalst un ļoti ātri kļūst pārmitras, jo bieži sablīvētā augsnes apakškārta neļauj veidoties normālam ūdens un gaisa režīmam augsnē, nerunājot par citiem rādītājiem.”
“Vanagas kundzes teiktais ieskicē tos riskus, kas mūs noteikti skars, un pauž daļas sabiedrības noskaņu. Situācija parāda daudzas ar augsni un tās auglību saistītas problēmas, kas nupat jau klauvē pie durvīm atsevišķiem laukiem. To skaits noteikti pieaugs ar katru gadu.
Bizness pāri visam ir slikta ceļamaize mūsu nākotnei. Tāpēc jāstrādā vairākos virzienos, lai šīs problēmas risinātu. Tas ir pētniecības darbs par zaļmēslojuma augu izmantošanu, starpkultūru audzēšanu, augsnes minimālo apstrādi, bezaršanas tehnoloģijām, tiešo sēju dažādās saimniekošanas sistēmās,” secina Māris Narvils.
