Vai liegs vest bērnus uz tālu skolu? 0
Pašvaldības nevēlas pašas noteikt attālumu, kāds skolēnam būtu jāmēro līdz skolai vai autobusa pieturai, tāpēc attiecīgi noteikumi būtu jāizstrādā un jāpieņem valdībā. Tāds secinājums radās pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Tautsaimniecības komitejas un Izglītības un kultūras komitejas kopīgās sēdes, kurā tika spriests par iespējām uzlabot skolēnu pārvadājumus.
Kā zināms, pagājušā gada nogalē Valsts kontrole publiskoja revīzijas rezultātus par skolēnu pārvadājumiem 12 dažādās pašvaldībās un secināja, ka tie bieži vien ir skolēnam nedraudzīgi: skolēnu autobusu maršruti ir ļoti sazaroti, tāpēc daļa skolēnu šajos autobusos pavada ilgu laiku: vairāk nekā stundu vienā virzienā.
Tā kā viens un tas pats autobuss izbrauc vairākus maršrutus pa novadu, daļa bērnu uz skolu tiek aizvesti jau krietnu laiku pirms mācību sākuma.
Viens no iemesliem garajiem braucieniem uz skolu ir tas, ka dažviet pašvaldības autobuss pakaļ bērnam brauc teju līdz namdurvīm. Tāpēc Valsts kontrole ierosina saīsināt skolēnu maršrutus, nosakot, ka daļa ceļa līdz skolai vai autobusa pieturai, piemēram, trīs kilometri, skolēniem būtu jāmēro pašiem vai arī vecākiem būtu viņi jāaizved. Veicot revīziju, Valsts kontrole dažādos valsts reģionos izraudzījās vairākas blakus esošas pašvaldības, lai redzētu arī to, vai un kā notiek skolēnu pārvadājumi kaimiņu pašvaldībās.
Tika secināts, ka tikai viena no revidētajām pašvaldībām nebrauc pakaļ skolēniem arī uz kaimiņu novadiem. Arī tādēļ skolēnu autobusu maršruti dažkārt ir pārāk gari un līkumoti. Pašvaldības jūtas spiestas “lasīt” skolēnus pa plašu apkārtni, braukt uz skolēna dzīvesvietu lielā mērā tāpēc, ka skolas tiek finansētas saskaņā ar modeli “Nauda seko skolēnam”, tātad skolas finansējums lielā mērā atkarīgs no skolēnu skaita tajā.
Pašvaldības negrib riskēt
LPS, ņemot vērā šo ziņojumu, sprieda, kā gan būtu iespējams uzlabot skolēnu pārvadājumus. Runājot par ierosinājumu noteikt attālumu, kas skolēnam jāmēro pašam, vairāku pašvaldību pārstāvji teica: tas jānosaka visas valsts līmenī, nevis katras pašvaldības saistošajos noteikumos. Citādi, tikko kaut kas ar bērnu atgadīsies, vainos pašvaldību un vaicās, kāpēc gan bērnam neatbrauca pakaļ.
“Pietiks kādu skolēnu, kurš iet pa šosejas malu, kaut vai apšļakstīt, tūlīt būs sūdzības tiesībsargam, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam un vēl nezin kam,” bažījās Durbes novada domes priekšsēdētājs Andrejs Radzēvičs.
Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš stāstīja, ka jau iepriekš pašvaldību pārstāvji aicinājuši valstij pieņemt lēmumu par to, cik liels attālums skolēniem jāmēro kājām, jo vietējās varas “negrib lieki riskēt”. Daudzās valstīs šāds skolēniem mērojamais attālums jau ir noteikts un tas svārstās no 3 līdz 5 kilometriem.
Tikmēr Ikšķiles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Česlavs Batņa teica: ja valsts līmenī pieņem šādu lēmumu, tomēr jābūt arī izņēmumiem: “Tie paši trīs kilometri no trim kilometriem atšķiras. Ja bērnam jāiet kājām pa piesnigušu ceļu, tad tomēr labāk aizbraukt viņam pakaļ. Ne vienmēr centralizēts risinājums ir vispiemērotākais.”
K. Godiņš piekrita: risinājumam jābūt tādam, lai pašvaldībām būtu tiesības arī pašām pieņemt lēmumus, kad braukt skolēniem pakaļ un kad ne.
Baidās no VID un Valsts kontroles
Sēdē klātesošais VK padomes loceklis Edgars Korčagins ieteica pašvaldībām dažādot veidus, kā skolēni tiek nogādāti līdz skolai: skolēnu pārvadāšanai vairāk izmantot reģionālos autobusus, no attālākām vietām, kur maz skolēnu, vest viņus uz skolu ar vieglajām automašīnām, kompensēt vecākiem degvielas izmaksas, lai viņi paši bērnus atvestu uz skolu. “Pašvaldības, kuras dažādo skolēnu pārvadājumu veidus, atzīst, ka gan skolēnu autobusu maršruti kļuvuši īsāki, gan arī izmaksas samazinājušās,” sacīja E. Korčagins.
Č. Batņa iebilda, ka ne vienmēr, klausot revidentu ieteikumiem, izdodas samazināt izmaksas. Piemēram, pašvaldībai ieteikts pašai vairs nesniegt ēdināšanas pakalpojumus. Tas uzticēts uzņēmumam, bet pakalpojuma izmaksas palielinājušās. Tāpat varot notikt, ja pašvaldības vairs pašas nevadās skolēnus.
Klātesošo pašvaldību pārstāvji norādīja, ka dažādot skolēnu pārvadājumus neesot nemaz tik vienkārši. Piemēram, vecākiem, kuri paši vestu bērnus uz skolu, būtu jākompensē ne tikai degvielas, bet arī amortizācijas izmaksas, taču tās normatīvajos aktos noteiktas vien četri centi par kilometru. Tas neesot adekvāti.
Izskanēja arī citi iebildumi. “Ja kāds bērnus vadās ar personisko transportu, vai nebūs tā, ka Valsts kontrole mums atkal pārmetīs un prasīs, kāpēc tas tiek darīts? Ja pašvaldība kompensēs bērnu pārvadāšanu vecākiem vai kādam kaimiņam, vai VID atkal negribēs kādus 20 procentus no tā ieturēt,” vaicāja A. Radzēvičs.
E. Korčagins sprieda, ka ir tomēr pašvaldības, kas pratušas šo problēmu atrisināt, un nav dzirdēts, ka VID būtu prasījis no kompensācijas maksāt nodokļus. K. Godiņš piebilda: būtu nepieciešams kompleksi izvērtēt visas problēmas, kas saistās ar skolēnu pārvadājumiem, un kompleksi tās arī risināt.
Daļa novadu vadītāju izteica neizpratni, kāpēc Valsts kontrole pētījusi, vai pašvaldību nodrošinātos skolēnu autobusos bērniem ir iespēja piesprādzēties. “Mēs izaugām bez drošības jostām un bērnu sēdeklīšiem, braucām pat gazika kravas kastē,” deklarēja A. Radzēvičs, šķiet, aizmirsis, ka mūsdienās ir pavisam cita satiksmes intensitāte.
Runājot par skolēnu drošību ceļā uz skolu, bieži izskanēja kritika par ceļu kvalitāti: ja bērnus ved pa slidenu, netīrītu ceļu, par kādu drošību var būt runa.
Vainīga pašvaldība vai vecāki?
Vai ir pamats cerēt, ka kāda no ministrijām vai cita iestāde varētu izstrādāt un iesniegt izskatīšanai valdībā noteikumus par to, kā pārvadājami skolēni un cik tālu jābrauc viņiem pakaļ? Skolēnu pārvadājumos saduras vairāku iestāžu atbildība. Tomēr, kā informē Autotransporta direkcijas pārstāve Inese Krūmiņa, direkcija plāno izstrādāt priekšlikumus par nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos saistībā ar skolēnu pārvadājumiem pašvaldību transportlīdzekļos.
Attiecīgos priekšlikumus jau tuvākajā laikā plānots pārrunāt ar ieinteresētajām pusēm – LPS, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), kā arī Satiksmes ministriju.
Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Buceniece komiteju sēdē sacīja, ka IZM ieskatā vispareizākais būtu normatīvajos aktos noteikt, cik garš drīkst būt skolēna ceļš uz skolu.
Te gan pašvaldību pārstāvji atkal iebilda, norādot, ka skolu bērnam izvēlas vecāki, nevis pašvaldība. Vai normatīvajos aktos aizliegs vecākiem izdarīt brīvu izvēli? E. Korčagins toties norādīja, ka vecāki tālas skolas bērniem izvēlas tāpēc, ka ir pašvaldības, kas piedāvā brīvpusdienas, stipendijas un “autobusu pie namdurvīm”, lai tikai bērnu laistu attiecīgās pašvaldības skolā.
L. Buceniece atzina, ka, iespējams, nāksiet pārskatīt un koriģēt skolu finansēšanas modeli “Nauda seko skolēnam”, kas, kā jau minēts, arī ir viens no iemesliem skolēnu vadāšanai uz tālām skolām. Taču viņa arī norādīja uz pašvaldību atbildību gādāt par skolēnu interešu ievērošanu: “Kāpēc bērnam jāceļas jau pulksten sešos un stundām jāsākas jau pulksten astoņos?”
