Vai līdz simtgadei paspēs uzdāvināt Gaiziņu? 11
Kaut jau gandrīz pirms pusotra gada Latvijas sabiedrībai tika vēstīts, ka ASV dzīvojošie Gaiziņkalna mantinieki valstij dāvinās Latvijas augstāko kalnu, tomēr Gaiziņa virsotne joprojām nav valsts īpašumā. Iespējams, dāvināšanas process ieildzis ne tikai sarežģīto juridisko formalitāšu, bet arī zemes īpašnieces nosacījumu dēļ.
“Latvijas Avīze” 2016. gada 8. septembrī rakstīja, ka ASV dzīvojošie Gaiziņkalna mantinieki, redzot, cik aktīvi Vidzemes augstienē īpašumus iegādājas Krievijas pilsoņi, vēlas Latvijas tautai un valstij dāvināt kalna virsotni. “Mūsu tēvs dzimis vienlaikus ar Latvijas valsti 1918. gadā, domāju, Gaiziņš varētu būt simboliska dāvana latviešu tautai Latvijas simts gadu jubilejā. Gaiziņā vienmēr ir jāplīvo sarkanbaltsarkanajam karogam,” toreiz teica viena no kalna īpašniecēm Inese Apele. Taču izrādījās, ka kaut ko uzdāvināt valstij nav nemaz tik vienkārši. Vispirms bija jāatdala no lielā īpašuma dāvināšanai paredzēto kalnu, kas atrodas dabas aizsargājamā parkā. (I. Apeles ģimenei piederošā zeme ir 50 hektāru platībā, bet valstij dāvināt viņa gatava 1 hektāru.) Pēc tam kalna īpašniekiem bija rakstiski jāizsaka sava vēlme dāvināt Gaiziņu. Savukārt pēc tam Ministru kabinetam ir jālemj, ka tas dāvinājumu valstij pieņem.
Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijā (VARAM) noskaidroju, ka joprojām turpinās darbs pie lēmuma par dāvinājuma pieņemšanu akceptēšanai Ministru kabinetā. Notiek arī sarunas ar īpašniekiem par dāvinājuma nosacījumiem.
Arī Inese Apele, tagad uzrunāta pa tālruni Ņujorkā, apstiprina, ka līgums par Gaiziņkalna dāvināšanu vēl līdz galam nav nokārtots. Dāvinājums valstij būšot ar noteikumu, ka Gaiziņu nedrīkst ne pārdot, ne ieķīlāt, iznomāt vai nodot apakšnomā. Tam jāpaliek tautas īpašumā un jābūt pieejamam visiem.
“Mums bija vienošanās, ka Gaiziņa virsotnē saskaņā ar mana tēva vēlmi būs Tālavas taurētāja skulptūra, kura uzdevums būtu simboliski brīdināt iedzīvotājus par naidnieku, kas tuvojas. Es ļoti gribētu, lai Latvijas simtgadi varētu sagaidīt ar Tālavas taurētāju un Saules pulksteni Gaiziņa virsotnē. To varētu izdarīt. Torni lai liek valsts,” piebilst I. Apele. Tālavas taurētāja un saules pulksteņa izveide bez ziedojumiem nav īstenojama: “Tā kā neesmu pārdevusi Gaiziņu Krievijas oligarham, tad šobrīd neesmu miljonāre. Es gribu, lai cilvēki un uzņēmumi Latvijā piedalās. Valdībai tas neko nemaksās. Tas arī paliek tautas īpašumā.”
Lai varētu pieņemt ziedojumus, I. Apeles vadītā biedrība “Gaiziņkalna dabas parks” patlaban iesniegusi prasījumu par sabiedriskā labuma statusu. Biedrības mērķis ir Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana, uzsverot Gaiziņkalna kā valsts centrālās un augstākās virsotnes nozīmību Latvijai, kā arī Gaiziņkalna vides sakopšana un uzturēšana.
Tālavas taurētājs uz četriem laukakmeņiem
“Stāsts par Gaiziņu un Ineses Apeles tēvu ir daļa no Latvijas leģendas. Es esmu tikai instruments, lai to īstenotu,” paskaidro Tālavas taurētāja skulptūras izgatavošanai uzrunātais tēlnieks Ģirts Burvis. Saskaņā ar ieceri Tālavas taurētājs stāv sardzē Latvijas augstākajā kalnā – Gaiziņā – par savas tautas brīvību un atgādina, kā tā ir nākusi ar daudziem dārgiem upuriem un ir pašiem jānosargā. Viņu sargā vien vieglas plāksnīšu bruņas un vairogs.
Tēlnieks Ģ. Burvis paredzējis skulptūru veidot jaunā tehnikā, kas ļaus taurētāja tēlu pamanīt jau iztālēm, tuvojoties Gaiziņam, jo tas atstarosies saules gaismā, pateicoties daudzām kustīgām nerūsošā tērauda plāksnītēm, aizgūtām no latvju tautas tērpa un rotām.
Gaiziņa virsotnē Tālavas taurētājs nebūs ne eglē, ne tornī, bet stāvēs uz četriem lieliem laukakmeņiem, kas ir katrs no sava novada. “Taurētājs ir daļa no mums. Negribētos, ka viņš cilvēciski attālinātos no tautas. Viņš ir viens no latviešu identitātes simboliem,” piebilst mākslinieks.
Latvijas gadus skaitīs unikāls saules pulkstenis
Daudzu Latvijas saules pulksteņu autors astronoms Mārtiņš Gills izstrādājis unikālu projektu speciāli Gaiziņam, kas ne tikai rādītu laiku, bet arī atzīmētu Latvijas valsts vecumu. Saules pulkstenim apkārt divās joslās ir gadu skaitīšanas akmeņi, kas reizi gadā jāpārvieto uz jaunu vietu. Šāds saules pulkstenis līdz šim nekur pasaulē nav tapis.
“Laiku rāda saule. Tas neprasa cilvēka iejaukšanos. Savukārt valsti veido cilvēki, tādēļ arī gadu skaitītājs ir jāpārliek cilvēkam. 21. gadsimta latvieši varētu jāņu tradīcijas papildināt ar jaunu elementu un reizi gadā vasaras saulgriežos pārcelt granīta bluķus no vienas iedaļas uz nākamo. To dara ar koka svirām, kuras var iestiprināt īpaši paredzētās vietās bluķos. Iekšējais loks skaita gadus, ārējais – gadu desmitus,” teic M. Gills. “Mēs nezinām, kas būs ar Latviju pēc simts gadiem, bet, ja šeit vēl būs ducis latviešu, tad granīta bluķus pārceltu viņi. Taču iespējams arī cits attīstības scenārijs un gadu skaitītājus katru gadu varētu izvēlēt īpašā konkursā, lai to darītu labākie no labākajiem. Viss atkarīgs no mums pašiem.”
Pulksteņmeistars atzīst, ka Gaiziņa saules pulkstenis jātaisa pamatīgs, tāds, lai tas iztur laika pārbaudījumu un nebūtu jākaunas nākamo paaudžu priekšā. Tāpēc uz valsts simtgades jubileju – šā gada 18. novembri – to, visticāmāk, nevarot pagūt īstenot. “Šis pulkstenis laiku rādīs ne vienam vien simtam gadu!” uzsver M. Gills. Viņš atgādina, ka ideja par saules pulksteni Gaiziņa virsotnē pieder astronomijas entuziastam, “Latvijas Avīzes” lasītājam Ēvaldam Apinim, kurš rosināja Latvijai dāvināt jubilejā laika skaitītāju.
“Ja Gaiziņš latviešiem ir īpašs un svarīgs, tad par to ir jārūpējas. Šobrīd, esot Gaiziņa virsotnē, nav sajūtas, ka atrodies Latvijas augstākajā punktā, jo kalns apaudzis ar kokiem. Vietai būtu jābūt atklātai, kā tas bija laikā, kad dibināta Latvijas valsts,” savas sajūtas atklāj M. Gills.
