Marijai patiešām nācās pārciest gūzmu smagu mirkļu. Vecākais dēls Aleksandrs, kurš bija visnotaļ spējīgs un talantīgs cilvēks, studiju laikā Pēterburgas universitātē aizrāvās ar radikālajām revolucionārajām idejām, kas aizveda viņu līdz idejai par atentāta sarīkošanu pret imperatoru un attiecīgi arī līdz karātavām. Bet četrus gadus vēlāk, tieši vecākā brāļa nāves soda izpildīšanas dienā, no vēdertīfa 19 gadu vecumā nomira vidējā māsa Olga, kura bija sagatavojusies kļūt par ārsti. Arī Marijas vidējais dēls Vladimirs līdzīgi savam vecākajam brālim krita revolucionāro ideju gūstā, turklāt spējot pamatīgi ar tām aplipināt pārējos savus brāļus un māsas. Praktiski visu Marijas bērnu, kuri izvēlējās savu attiecīgo ceļu dzīvē, liktenis bija visnotaļ skarbs – ieslodzījumi, izsūtījumi, piespiedu emigrācija un viss tamlīdzīgais. 10
Tostarp, pilnībā neievērojot apkārtējo cilvēku greizos skatienus un arī tiešos pārmetumus, Marija allaž palika kopā ar saviem bērniem, nenodeva viņus. Viņa atbalstīja viņu izvēli, jo – tāda ir mātes sirds vienmēr un visos laikos. Tās revolūcijas, par kuras līderi kļuva viņas dēls Vladimirs, triumfu un sekas Marija gan pati neredzēja, jo nomira 1916. gadā.
Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Ļeņingradas politiķis Anatolijs Sobčaks izteicās, ka it kā pastāvot kaut kāds Vladimira Uļjanova–Ļeņina testaments, kurā viņš lūdzis sevi apglabāt līdzās mātei Volkovas kapsētā Pēterburgā. Tiesa, viss liecina, ka šāds testaments nekad nav eksistējis. Bet katrā ziņā šāda vēlme būtu gluži saprotama. Un, kas zina, varbūt tieši šīs neoficiālās gribas izpildīšana arī ir mūsdienu Krievijas krietni vien iebojātās karmas viens no būtiskākajiem parādiem, kuru vēl ir iespējams nomaksāt.
