Ļeņina māte – imperatora mīļākā un teroristu audzinātāja? Vēsturnieku atklāsmes šokē pasauli 10
Autors – Māris Zariņš
Krievijas sociālistiskās revolūcijas līdera Vladimira Uļjanova–Ļeņina māte Marija Uļjanova (Blanka) dzimusi 1835. gada 6. martā. Gluži saprotams, ka padomju periodā pret viņu bija ieturēta absolūti godbijīga attieksme, jo, raugi, sieviete, kura laidusi pasaulē “viscilvēcīgāko cilvēku”, nevarēja būt ne ar vismazāko traipiņu. Sabrūkot PSRS, atraisoties vispārējam histērisko atmaskojumu vilnim, protams, mainījās attieksme ne tikai pret Ļeņinu, bet arī visiem viņa tuviniekiem, tostarp arī māti.
Marijai piedēvēja nopietnus grēkus – no absolūtas seksuālās izvirtības līdz savu bērnu apzinātai izaudzināšanai par fanātiskiem teroristiem, lai ar viņu palīdzību nokārtotu savus personīgos rēķinus ar cara ģimeni. Pirmajos pēcpadomju gados īpaši izplatīta bija versija par to, ka viņai bijušas tuvas attiecības ar Krievijas imperatoru Aleksandru III.
Atbilstoši šai versijai Marija Blanka jaunībā bijusi tā dēvētā freilene jeb galma dāma imperatora galmā. Tur viņai uzmanību pievērsis topošais imperators, kurš tobrīd bija vēl tikai lielkņazs, un par šā sakara augli kļuvis Marijas pirmdzimtais, kurš nodēvēts tēva vārdā, proti, par Aleksandru.
Lielkņazs plānojis savai mīļākajai un viņas ārlaulības dēlam nodrošināt pārticīgu nākotni, taču karstasinīgā freilene pamanījusies krist jau nākamajā dēkā, kā rezultātā atkal tapusi grūta un drīz laidusi pasaulē meitu Annu. Tā kā lielkņazam Aleksandram ar šo bērnu nebija nekādas saistības, viņš izlēmis tomēr atbrīvoties no savas neuzticīgās mīļākās, aizsūtot viņu iespējami tālāk no galvaspilsētas. Šim nolūkam Marija operatīvi izprecināta kādam Iļjam Uļjanovam, kurš, kā pauž pašu krievu radikālāko vēsturnieku aprindas, vispār esot bijis homoseksuālists. Tostarp no Pēterburgas izsūtītā Marija turpinājusi savu seksuāli visnotaļ neizvēlīgo dzīvi, laižot pasaulē vēl četrus bērnus.
Taču sirdī Marija nēsājusi rūgtumu. Uz mūžiem apvainojusies uz Aleksandru, kurš jau bija kļuvis par imperatoru, viņa izstāstījusi savu noslēpumu vecākajam dēlam, kurš, kļuvis pieaudzis, nolēmis atriebties par tik necienīgu izturēšanos pret viņa māti. Kā zināms, atentāts neizdevās, bet pašu tā veicēju vienkārši pakāra. Lūk, un tad sava vecākā brāļa sodīšana ar nāvi likusi aizdomāties viņa brālim Vladimiram…
Piesardzīgākie pētnieki neatbalsta versiju par Iļjas Uļjanova zilajām nosliecēm un viņam piespiedu kārtā izprecinātās Marijas izlaidīgo dzīvi Simbirskā, taču, arī pārejot pirmajam pēcpadomju visatļautības histērijas vilnim, lielā mērā ir vienisprātis saistībā ar iespējamo Marijas un lielkņaza romānu, apstiprinot, ka Marijas dēls Aleksandrs patiešām bijis lielkņaza ārlaulības dēls. Kā pierādījumu visbiežāk min pazīstamo padomju laiku rakstnieci Marietu Šaginjanu, kura 70. gados arhīvos it kā esot atradusi dokumentālu apstiprinājumu šim faktam, taču saņēmusi visstingrāko aizliegumu publicēt šos faktus. Un tas jau ir vairāk nekā interesanti.
Bet ko tad pauž zināmie fakti? Marija piedzimusi ārsta fizioterapeita Aleksandra Blanka, kurš bijis arī imperatora galma padomnieks, ģimenē. Viņas mātes Annas Grosšopfas vecāki bijuši tēvs vācietis Johans Grosšopfs un zviedriete Anna Esteda. Aleksandrs Blanks bijis visnotaļ sekmīgs ārsts, pietiekami pārticis, taču bez dižciltīgas izcelšanās. Arī Annas Estedas vecāki nenāca no slavenām dzimtām. Bet Krievijas impērijā par imperatora galma freilenēm varēja kļūt tikai slavenu dzimtu atvases. Līdz ar to gluži formāli Marijai Blankai uz to nebija nekādu izredžu. Katrā ziņā mantojamo muižniecības titulu Marijai un viņas bērniem piešķīra tikai pēc viņas vīra nāves – lai atraitne ar sešiem bērniem varētu saņemt cienījamu pensiju.
Turklāt pretrunas ievieš arī cits fakts, kas pauž par sliktu iespējamam Marijas un lielkņaza romānam. Visnotaļ strikti saraksti par visām imperatora freilenēm veidoti kopš 1712. gada, un tajos nekādi nav iespējams atrast Marijas Blankas vārdu. Un vispār konstatēts, ka Marija Blanka Pēterburgu kopā ar ģimeni sešu gadu vecumā pametusi 1841. gadā, atkal tajā atgriežoties tikai 1887. gadā, kad arestēja viņas dēlu Aleksandru. Tas nozīmē, ka Marijas aizbraukšanas momentā viņas iespējamais mīļākais vispār vēl nemaz nebija piedzimis – Aleksandrs III bija 10 gadus jaunāks par Mariju un piedzima 1845. gadā.
