Vai ļausim «izbeigt Latvijas valsti»? 0
Pirms gadu mijas Saeimas vairākums noraidīja vairāk nekā 180 tūkstošu atbalstīto lindermaniešu grupas prasību Latvijā par valsts valodu ieviest arī krievu valodu. Latviešu sabiedrībā šī prasība izraisīja lielu sašutumu. Jānis Peters izteicās, ka tā ir diezgan liela nekaunība, ka krievu valodai prasa vēl valsts valodas statusu.
“Šis ir referenduma vārdā nosaukts eksperiments par Latvijas valsts stiprumu,” secināja dzejnieks (“Sestdiena”, 20. decembris). Sabiedrībā plaši pazīstamais Jānis Jurkāns savukārt uzsvēris, ka “līdz šim neviens nav atļāvies tik rupji pārkāpt politiskās kultūras robežas. Referendums par otro valsts valodu ir klaja necieņa pret valsti un tās pamatiedzīvotājiem. Uz ielas šāda konflikta nav. Tas ir kaut kur augšā veidots, politiķu vajadzībām,” spriež J. Jurkāns, un lietas nosauc īstos vārdos: “Šis ir Lindermana un Urbanoviča kopdarbs.” (“NRA”, 29. decembris).
Kā Jānis Peters, tā Jānis Jurkāns ir cilvēki ar lielu un unikālu politisku pieredzi un patstāvīgu domu gaitu, tāpēc šeit atstāstīju tieši viņu vērtējumus. Bet nu jau varam atsaukties arī uz lietpratēju, tiesību speciālistu secinājumiem. Tiem ir padziļināts vērtējums.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese profesore Ineta Ziemele intervijā “LA”: “Acīmredzami, ka jautājums par krievu valodu kā otru valsts valodu ir pretrunā Latvijas valsts identitātes vienam no pamatelementiem, kas ar nodomu ir iekļauts Satversmes pirmajā nodaļā un ir viens no pirmajiem pantiem. Ja šādu jautājumu uzdod, tā, protams, ir milzīga provokācija. Tas ir ne tikai antikonstitucionāli, bet daudz fundamentālāk problemātiski, nekā mēs to vispār spējam iedomāties. Vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas valsts pastāvēšanu? – tas ir analoģisks jautājums patlaban uzdotajam par krievu valodu kā otru valsts valodu.”
Prof. I. Ziemele jautā: “Vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas valsts pastāvēšanu?” Es teiktu, ka tas nav gluži retorisks jautājums. Rīgas krievvalodīgo avīžu pastāvīgais autors (nezinu, vai štata darbinieks) Aleksandrs Giļmans jau pirms gadiem pamācīja savus lasītājus, kas mūsdienās ir “aizvainoti” un pieprasa ieviest krievu valsts valodu. Tātad, ko rakstīja Giļmana k-gs?
Viņš rakstīja: “Mēs pat neiedomājamies, kā vēlētos dzīvot, ja mums neviens netraucētu. Varbūt kā Tatarstānā – pievienoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju. Vai kā Piedņestrā – formāli vienotā valstī nodibināt savu varu… iespējami jebkuri varianti, un tos jāsāk apspriest.”
Tās darbības, uz kādām mudināja A. Giļmans, lindermanieši uzsākuši praktiski. J. Peters jau teica – eksperiments par Latvijas valsts stiprumu. Prof. Ziemele – ne tikai provokatoriski un antikonstitucionāli, bet daudz fundamentālāk, nekā mēs to spējam iedomāties. Es iedomājos: “Vai izbeigsim Latvijas valsts eksistenci?” Vai to ļausim izbeigt ar valsts pamatu nekavētu graušanu? Kāpēc tā notiek? Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits intervijā “Latvijas Avīzes” līdzstrādniekam M. Antonevičam konstatēja: “Pēc valsts atjaunošanas mūsu politiskā un intelektuālā elite par Latvijas valsts pamatiem, par to, kamdēļ mums ir sava valsts, kāda ir tās jēga un būtība, runāja arvien mazāk un mazāk. Iemesli šādam “gļēvlatviskam kaunīgumam” ir dažādi (..) neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums. Rezultātā ar laiku mūsu sabiedrībā priekšstati par valsts pamatiem ir kļuvuši diezgan bāli.” (“LA”, 22. decembris.)
Bāli, lai neteiktu, ka vēl daudz, daudz sliktāk. Bet kas tad notiek mūsu valsts valdošajās, politkorektajās aprindās?
Lindermans, Osipovs un Gapoņenko ar “Saskaņas centra” atbalstu apzināti satricināja politikas sētsvidu, izlaistīja ūdeni. Manuprāt, nolūks ir mērķtiecīgi plānota un organizēta Latvijas pārkrieviskošana. No valdošo aprindu apkalpotāju, dažādu politikas arheologu un vērotāju puses, pat no teoloģijas autoritātēm, dzirdam “paškritiskus” izplūdumus un šņukstus, ka paši latvieši vien vainīgi, par maz naudas tērējuši valodas mācībai, nav taisījuši kompromisus, devuši amatus, un, protams, vainīgi nacionālisti. Tas arī ir, kā norādījis E. Levits, politkorekti.
Pārliecinos, ka valdošā politiskā partija “Vienotība” vilcinās atzīt reālpolitisku faktu, ka Latvijā darbojas arī valstij naidīgi spēki, un, ja valdošā partija pret tiem nerīkosies, tā zaudēs politiski apzinīgās sabiedrības uzticību.
