Skolas+ceļi=cilvēki 0
Autore: LINDA KUSIŅA
“Kultūrzīmju” pierobežas reportāžas no paša sākuma uztvēru kā brīnišķīgu iespēju atgādināt, ka Latvija nebeidzas pie Juglas un Salaspils. Taču cilvēki, kurus šajos braucienos satiku, lika uz šo jautājumu paskatīties vēl no cita skatpunkta. Proti, no Rīgas raugoties, esam pieraduši uzskatīt, ka Aknīstē, Indrā, Liepnā, Pededzē, Piedrujā, Ritē, Robežniekos, Silenē, Svitenē Latvija beidzas, taču taisnība ir tiem, kuri saka: šeit Latvija sākas. Jo daudz lielāka uzņēmība vajadzīga, lai veidotu kvalitatīvu dzīvi vietā, kuru valsts politika lēnām padara par nenozīmīgu nomali, provinci šā vārda sliktākajā nozīmē.
Un, kaut gan es personīgi neesmu kvēla Kārļa Ulmaņa atbalstītāja, nākas secināt – viņš kā valstsvīrs ir bijis daudz tālredzīgāks par mūsu neatkarības laiku Saeimu deputātiem. Ulmaņa laikā celtās skolas vēl joprojām stalti slejas pierobežas pagastos, atgādinot: mums vajadzīgi bērni, tautas ataudze, mums vajadzīgi cilvēki visā Latvijā, ne tikai lielajās pilsētās un ap tām. Diemžēl daudzviet no skolas palikusi vairs tikai čaula. Uzreiz var atšķirt pierobežas pagastus, kuros saglabājušās skolas, – lai cik mazs būtu pagastiņš, dzīve kūsā, un daudzviet jaunieši paši labprāt un aktīvi darbojas. Pagastos, kur valsts vietējo skolu slēgusi, dzīvīguma ir daudz mazāk, un izjūta – nogaidoši skumīga.
Protams, dažviet pašvaldībai vai vietējiem aktīvistiem izdevies atrast labu izmantojumu skolas ēkām – tā Gārsenes pilī iekārtota bibliotēka. Svitenes bijušajā skolas ēkā darbojas mākslas skola. Piedrujas skolā, kas renovēta, arī iekārtota bibliotēka, uz to pārceltas pagasta pārvaldes iestādes, citviet bijušajās skolu ēkās izveidoti nelieli muzeji. Taču, ja skolas nav, daudz lielāka iespēja, ka gan bērni, gan pedagogi un citi skolas darbinieki no dzimtās puses aizbrauks uz neatgriešanos un labi vēl – ja uz tuvāko pilsētu vai Rīgu…
Priecē gadījumi, kad ļaudis ar sirdi atgriežas dzimtajā pusē, piedāvājot ko kvalitatīvi jaunu. Spilgtākā pieredze “Robežtelpas” braucienos noteikti ir mūzikas festivāls “Sansusī”, kuru nu jau trīs gadus vecajā Susējas pagastmājā rīko Latvijas Nacionālās operas solists Armands Siliņš, savukārt novada pārvalde palīdz ar apsaimniekošanu, par to saņemot īpašas biļešu cenas vietējiem iedzīvotājiem.
Atgriešanās uz pastāvīgu dzīvi prasa svarīgu infrastruktūras elementu – ceļu. Pagastos, uz kuriem vedošos ceļus klāj labs segums, dzīve ir aktīvāka, cilvēkiem ir labākas iespējas saglabāt ierasto dzīvesvietu, pat strādājot tuvākajā pilsētā. Arī kultūras pieejamībai labs ceļš ir nepārvērtējams – daudzviet pierobežā dzirdējām bēdu stāstus par to, ka pavasarī un rudenī, arī slapjākā ziemā no galvaspilsētas uzaicināti profesionālās mākslas pārstāvji vai pārnovadu amatierkolektīvi gluži vienkārši netiek līdz pagasta centram, jo šoferi atsakās lauzt autobusus… Pat, piemēram, uz Rundāles pagastu, kur slejas lepnākā Latvijas pils, vedošā ceļa kvalitāte ir apšaubāma, un, lai cik kvalitatīvu citādi novada galva censtos izveidot dzīves vidi gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem, rūpējoties par infrastruktūru un ceļot jaunu kultūras centru ar daudz plašākām telpām bibliotēkai, viņa spēkos nav mainīt valsts varas attieksmi pret ceļu uz Rundāli kā “strupceļu”, kurš nav pelnījis labu segumu.
Protams, valsts nevar tieši izveidot darba vietas, lai cilvēkiem pierobežā būtu vieglāk izdzīvot. Taču valsts diemžēl nedara arī to, ko tā varētu un ko tai noteikti vajadzētu darīt: izpētīt vājos punktus un piedāvāt ilgtspējīgus risinājumus. Ja runā par kultūras pieejamību, jāteic, ka praktiski katrā Latvijas pagastā ir bibliotēka, dažos pat pa divām. Taču bibliotēku krājumi tieši pierobežas pagastos mēdz sastāvēt pamatā no detektīviem un dāmu romāniem krievu valodā. Neko daudz nelīdzētu arī pliks valsts finansēts iepirkums, kurā iegūtās grāmatas dekoratīvi stāvētu plauktos. Daudz vairāk gribētos redzēt valsts organizētu kultūras notikumu un personību viesošanos novados, jo palaikam, lai ieinteresētos par kādu kultūras faktu, nepieciešams redzēt tā radītāju. Nevajag atrunāties ar bibliotekāru iespēju piedalīties VKKF konkursos – aktīvākie to jau dara, bet mazāk aktīvajiem tik un tā nepieciešams impulss. Un izdomāt impulsēšanas veidus jau ir tiešs Kultūras ministrijas uzdevums.
