Par spīti pasaules vējiem 0
Autore: VITA KRAUJA
Citviet jūtamāk, citviet nemanāmāk, taču mediju un valsts varas nomalēm raidīto signālu atgriezeniskā saite atklājas negaidīta un griezīga kā paraupja virve plaukstā: tiekoties pagastos un ģimenēs, ne viens vien sāk ar atrunu – tikai nedomājiet, ka mēs te, pie robežas, esam tādi nomākti un depresīvi… Nākas jautāt pretim: bet kāpēc jūs domājat, ka esam atbraukuši ar šādu attieksmi? Protams, protams, jo tālāk no Rīgas, jo mazāk darba un mazāk cilvēku, taču tur dzīvojošie – daudzi, pateicoties dziļām saknēm vairākās paaudzēs, – ir gana stipri un dzīves ieinteresēti. Kā zināms, jēdziens “province” nav ģeogrāfisks, un Latvija šajā aspektā vispār ir par mazu.
Ne viens vien jautāja: kādēļ tur, Rīgā, uzskata, ka mēs esam Krievijas televīzijas ietekmēti? Kāpēc šķiet, ka tuvāk pie robežas dzīvojošajiem ir mazāka spēja spriest kritiski par kaimiņvalsts televīzijā redzamo? Kāpēc “centrā” liekas, ka tieši pie robežas dzīvojošie ir svešas ideoloģijas vieglāk ietekmējami? Varbūt, gluži otrādi, pie robežām ir kāda cita valsts vidienē mazāk pieejama priekšrocība – iespēja bagātināties ar turpat netālu Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā dzīvojošo cittautu kultūru, kas vairāk notiek ar kultūras namu kolektīvu sadraudzības koncertu un sarīkojumu starpniecību.
Jā, arī Latvijas pierobežā ir lielāki vai mazāki kultūras nami un klubi, lielākoties – gaiši izremontēti, to vadītāji cenšas piepildīt gaišos namus ar pievilcīgu saturu, būtu tik nācēji… Bet… kurā mirklī par daudz ieguldīts betonā un par maz cilvēkos? Radošā dzīve pie robežām pašu rokās. Ir cilvēki, kuri dzied korī, darbojas deju kopā, spēlē amatieru teātrī, bet ir tādi, kas neiet laukā no mājas.
Nekas jauns nav objektīvā netaisnība profesionālās mākslas pieejamībā. Nodokļus visi maksājam vienādi, bet – jo tālāk no Rīgas, jo pieejamību lielā mērā par valsts naudu uzturētajai profesionālajai mākslai sadārdzina kilometri, kas “maksā”, vienalga, brauc pagasta norīkotā autobusā vai lej benzīnu savā personīgajā mašīnā. Kā ieguvumu pierobežas pagastos vērtē koncertzāles – “Goru” Rēzeknē, “Lielo dzintaru” Liepājā, arī Cēsīs. Tās nestāv tukšas, kā dažs iepriekš baidījās. Lieliskas mūzikai, taču ne lielās formas teātru izrādēm. Taisnība Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim, kurš atkārto, ka vispār jau skatītājam jābrauc uz teātri un nevis teātrim pie skatītāja. Tie ir vārdi, kas atspoguļojas arī darbos. Īpaši nereklamēts, bet Latvijas Nacionālajam teātrim ir atbalsta fonds, ko veido ziedojumi. Tiem apmeklētājiem no Latvijas novadiem, kas uz teātri regulāri brauc jau gadiem, fonds atsevišķas reizes apmaksā arī autobusus. Nupat Dailes teātra zinību dienā, kur publiskā sarunā tikās četru Latvijas teātru direktori, no zāles atskanēja jautājums par dienas izrādēm, kas tālumniekiem no svara. Slavēja Valmieru, Liepājai ieteica pacensties.
Viens no novadu kultūras avotiem ir izcilie novadnieki, kuru vārdu dzīvu uztur bibliotēka, muzeji un entuziasti. Kā Jāņa Jaunsudrabiņa – viņam nākamgad apritēs 140 gadi – muzeja “Riekstiņi” vadītāja Ilze Līduma, kā igauņu rakstnieka, mitologa un tulkotāja Reiņa Sepa dzimto māju “Eglīšu” atjaunotājs un iedzīvinātājs, turpat kaimiņos mītošais Mairis Čukurs un citi. Viņi uztur apkārtnes radošo garu.
Pierobežā, tāpat kā citur laukos, lielā bagātība ir skaistā apkārtnes daba, ko ne velti iemīļojuši arī Latvijas kinorežisori. Tā nupat Zilupes novada Pasienes pagastā Viesturs Kairišs bija atradis Sibīrijas vidi savai filmai “Melānijas hronika”, kuras filmēšanas vieta tagad kļuvusi par ekskursantu iecienītu vidi; kā savulaik Vissvētās Trīsvienības baznīcas priestera Aivara kazas tika pie kinoaktrišu pieredzes – tieši tās Ivars Zviedris uzņēma savā filmā “Valkātājs”. Lai nebūtu kā dziesmā, ka “latvju zeme vaļā stāv”, paldies Dievam, vēl ir cilvēki, kurus pierobežu teritorijās tur saknes, mājas un – arī nākotnes izjūta. Valstij jāpalīdz tai neizzust.
