Vai Latviju priecēs ziedošu linu un leknu kaņepju lauki? 8
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir valstis, kas asociējas ar konkrētām kultūrām neatkarīgi no tā, vai šī kultūra valstī ir vai nav visvairāk audzētā. Piemēram, nu jau katrs zinās teikt, ka Ukraina ir saulespuķu zeme, Polija savukārt ir liela ābolu audzētāja, Eiropas dienvidvalstis izceļas ar citrusaugu un olīvu plantācijām, bet Amerikas valstis – ar sojas laukiem. Ar ko izceļas Latvija? Ar kviešiem un rapšiem? Nez vai. Taču varētu izcelties ar linu un kaņepju sējumiem, kas ir senas un tradicionālas kultūras, bet plašākai to audzēšanai trūkst pārliecinoša ekonomiskā pamatojuma.
Latvijā vērojams eļļas linu sējumu pieaugums
Savulaik Latgalē katrs sevi cienošs saimnieks audzēja linus, saimniece no tiem gatavoja diegus, auda linu galdautus un palagus, dvieļus un kreklus. Platības pārsniedza 90 000 ha, bija attīstīts linu produkcijas eksports. Šodien vairs tikai retais audzē šo kultūru, tā nešķiet saistoša arī jaunajiem zemniekiem.
Tomēr pieprasījums pēc dabiskiem materiāliem pasaulē pieaug, turklāt Latvijai ir linkopības tradīcijas, un šī kultūra ir konkurētspējīga. Lauksaimnieku pasivitāti audzēt linus varētu skaidrot ar to, ka Latvijā nav attīstīta linu pārstrāde. Agrāk Latvijā bijuši pieci linu pārstrādes uzņēmumi. Patlaban vienīgais lielākais uzņēmums, kas darbojas linu nozarē, ir SIA “Baltiks East” Rēzeknē, kur galvenais produkts ir linu šķiedra kā izejviela dzijas, auklu un virvju ražošanai. Galvenie kompānijas eksporta tirgi ir Eiropas Savienībā (ES), un arī linu šķiedra lielākoties tiek ievesta no ārzemēm.
Tomēr Latvijā lini joprojām tiek audzēti visos vēsturiskajos novados, protams, tikai kā papildu peļņas avots. Pēdējo gadu laikā būtiski samazinās šķiedras linu platības, taču vērojama eļļas linu sējumu kāpuma tendence. Aizvadītajā gadā Lauku atbalsta dienests (LAD) apstiprināja atbalstu eļļas linu sējumiem 294 ha platībā. Gadu agrāk atbalstam tika pieteikti 88 ha, bet 2020. gadā – vien 58 ha. Savukārt par šķiedras linu audzēšanu 2022. gadā atbalstu LAD izmaksāja par 0,42 ha, kas ir dramatisks samazinājums, jo gadu iepriekš LAD atbalstīja 26,5 ha lielu sējumu platību.
Visvairāk eļļas linus audzē Jēkabpils novada Dunavas pagastā – kopumā 114,9 ha platībā. Nākamais eļļas linu sējumiem bagātākais ir Augšdaugavas novada Biķernieku pagasts, kur ZS “Osinovka” linus audzē 41,57 ha platībā. Citviet šīs platības ir ap 20 ha un mazāk. Vislielākā eļļas linu audzēšanas saimniecība pērn bija Māra Baloža ZS “Lejas Jērāni” Dunavas pagastā, kur linus audzēja vairāk nekā 87 ha platībā.
SIA “Naukšēni” linus ik gadu audzē 20–30 ha platībā. Mudīte Smilga, SIA “Naukšēni” agronome, uzsver – eļļas linu audzēšana ir ienesīga vien tad, ja pats audzētājs produktam pievieno vērtību. Uzņēmums konditorejas produktu ražotājiem, maizes ceptuvēm un kulinārijas produktu ražotājiem pārdod arī neapstrādātas linsēklas. M. Smilga paredz, ka eksporta tirgus Latvijā audzētai linsēklu eļļai, visticamāk, nebūs, ražotājiem būs jādarbojas vietējā tirgū.
Pētniece un linu selekcionāre Veneranda Stramkale stāsta, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas linu rūpniecība iznīka, zinātnes centros ar linkopību saistītos pētījumus pārtrauca, selekciju likvidēja, jo atbalsta maksājumu nebija. Tagad prieks, ka lini Latvijā ne tikai tiek audzēti, bet notiek arī darbs pie šīs kultūras selekcijas. V. Stramkale, 2018. gadā saņemot “Sējēja” balvu “Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā”, publiskajā telpā teica: “Priecājos, ka izdevās īstenot ideju un izveidot dāvanu Latvijas simtgadei – jauno linu šķirni ‘Viļāni’.
Tā zied baltiem, nevis ziliem ziediem, un tās ražība pārsniedz 7 t/ha.” Selekcionāre uzsvēra, ka jauna linu šķirne Latvijā nav tikusi nedz reģistrēta, nedz selekcionēta jau vairāk nekā 80 gadu. Šķirne ‘Viļāni’ iekļauta arī Eiropas šķirņu katalogā. V. Stramkale priecājas, ka pēc šķirnes reģistrēšanas ir bijusi liela zemnieku vēlme šos linus audzēt. Pašlaik Latvijā gan eļļas, gan šķiedras ieguvei audzē Rietumeiropas valstīs selekcionētas linu šķirnes, kas Latvijas augsnes un klimatiskajos apstākļos nenodrošina stabilu linu salmiņu un sēklas ražu. Tās ienākas pārāk vēlu, nevar iegūt kvalitatīvu linu šķiedru.
Vai lini un kaņepes varētu atdzimt kā Latvijas eksportprece?
Interese par kaņepju audzēšanu strauji palielinās
Arī kaņepes ir sens kultūraugs, kas no Āzijas dienvidiem Latvijā ienācis jau 8. gadsimtā. Latvija ir fenomenāla valsts, jo mums ir vietējās kaņepes. Citur tās nav saglabājušās.
Latvijā kaņepju sējumu platības palielinās, pērn notikusi visai strauja izaugsme – par vairāk nekā 30%, tomēr aizvien vērojama liela atpalicība no kaimiņvalstīm. LAD ziņo, ka 2022. gadā atbalsts maksāts par 1263 ha lielu kopējo kaņepju platību. Gadu iepriekš atbalstīja kaņepju stādījumus 856 ha platībā. Lielākais kaņepju audzētājs ir Talsu novada Ģibuļu pagastā – SIA “L.A.P.” tās audzē aptuveni 143 ha platībā. Ar 92 ha seko Saldus novada Lutriņu pagasta SIA “Purenīte” un Dienvidkurzemes novada Vērgales pagasta SIA “Dižgrāveri” ar gandrīz 88 ha. Savukārt Burtnieku novada ZS “Adzelvieši”, kur saimnieko Grīnbergu ģimene, bija pirmie, kas pēc brīvības atgūšanas Latvijā sāka audzēt kaņepes, un šobrīd tās audzē vairāk nekā 10 ha platībā. Produkcijas klāstā ir kaņepju aizdars, eļļa, kā arī grauzdētas un svaigas sēklas.
Patlaban viens no lielākajiem audzētājiem ir arī LPKS “Lādzeres grauds”, kura 10 biedri šo kultūru audzē apmēram 500 ha platībā. Seši no biedriem ir starp desmit lielākajiem Latvijas kaņepju audzētājiem. “Kooperatīvam ir sertificēts pirmapstrādes uzņēmums bioloģiskajai apstrādei. Kaņepju sēklas pakojam 1 t ietilpības maisos un pārdodam Vācijai, Nīderlandei, Lietuvai un Igaunijai. Vietējā tirgū nedarbojamies,” intervijā žurnālam “Agro Tops” teicis kooperatīva “Lādzeres grauds” vadītājs Māris Kalniņš. Viņš un citi kooperatīva biedri uzsver ļoti vājo nozares sabiedrisko organizāciju, tostarp Latvijas Industriālo kaņepju audzētāju asociācijas, darbību. “Pirms vairāk nekā 10 gadiem Latvija ar savām kaņepju sējplatībām bija Baltijas valstu līderis. Patlaban Lietuvā kaņepes audzē 10 000 ha platībā un ir izveidotas trīs lielas pārstrādes rūpnīcas, notiek kaņepju stiebru pārstrāde. Igaunijā kaņepes audzē vairāk nekā 7000 ha platībā, turklāt ir iesaistīti kooperatīvi, izveidota pārstrāde. Latvija ar 1200 ha būtiski atpaliek,” tā M. Kalniņš. Viņš atklāj, ka tirgu kaņepju sēklu pārdošanai “Lādzeres grauds” atradis pats. Tonna bioloģisko kaņepju sēklu maksā 1800 eiro. Savukārt pelnīt varot sākt, ja šīs kultūras ražība pārsniedz 500 kg/ha. Kooperatīvs līdz maijam plāno uzbūvēt arī nelielu ražotni.
Savukārt ar šķiedras kaņepju pētniecību nodarbojas Mežvidu lauksaimniecības un tehnoloģiju parkā, kur īsteno ES inovāciju programmas “Sadarbība” projektu “Inovatīvi risinājumi industriālo kaņepju apstrādē un pārstrādē”. Projekta mērķis ir uzlabot industriālo kaņepju audzēšanas ķēdi, izpētot audzēšanas tehnoloģiju ietekmi uz produktivitāti, kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem parametriem, un sagatavot ieteikumus optimālai kaņepju audzēšanas un novākšanas tehnoloģiju izvēlei Latvijas apstākļos, kā arī piedāvāt produktu būvmateriālu nozarei, iespējams, pat izveidot ražošanas pilotiekārtu. Pērn pirmoreiz Latvijas vēsturē kaņepes vāktas ar specializētu industriālo kombainu, kas atvests no Lietuvas. Pēdējos gados aizvien lielāka interese izrādīta par kanabidiola ekstrakta ieguvi. To veicina arī Saeimas apstiprinātie labojumi “Likumā par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”, kas pārtikas produktu ražošanā ļauj izmantot kaņepju lapas. Agrāk varēja izmantot vien kaņepju sēklas un šķiedru. Tā ka kaņepju audzēšana Latvijā varētu attīstīties plašāk, jo ES palielinās pieprasījums pēc kaņepju eļļas un dabiskajām šķiedrām, ko izmanto par kompozītmateriāliem, kā arī papīrrūpniecībā, pārtikā, mašīnbūvē un daudzās citās jomās. Piemēram, nav daudz būvniecības materiālu, kas savu īpašību dēļ varētu sacensties ar kaņepju spaļu vieglbetonu.
Soja – svarīgs proteīnaugs olbaltumvielu ražošanai
Stratēģiskais uzstādījums par valstu neatkarību olbaltumvielu ražošanā un ES finansiālie atbalsta pasākumi audzētājus daudz plašāk motivē pievērsties dažādu proteīnaugu, tostarp sojas, ražošanai. Statistika uzrāda pozitīvu tendenci – Eiropā sojas sējplatības un pupiņu ražošanas apjomi aizvien pieaug, taču joprojām apmierina vien aptuveni 5% no vajadzības, ko ik gadu ES valstis importē no Amerikas un citiem tradicionālajiem sojas audzēšanas reģioniem. Patiecoties šai tendencei, zināšanas par soju kā laukaugu sugu Eiropā ir būtiski augušas. Selekcionāri strādā pie jaunām ražīgām, agrīnākām, vēsākam klimatam piemērotām šķirnēm, kas ļauj cerēt, ka nākotnē sojas audzēšana var kļūt perspektīva arī Baltijas reģionā.
Latvijā soja ir audzēta arī agrāk piemājas dārziņos, tomēr audzēšana uz lauka rūpnieciskos apmēros ir jaunums. Kopumā šīs kultūras audzēšanu izmēģinājušas vairāk nekā 30 saimniecības, kopējā sējumu platība jau pārsniedz 500 ha. Zaņas pagasta ZS “Rubuļi” saimnieks Sergejs Virts pirms vairāk nekā astoņiem gadiem bija viens no pirmajiem, kas sāka audzēt soju. “Jēga audzēt ir saimniekiem, kuri tās produktus var barot saviem ganāmpulkiem. Citiem mērķiem audzēt soju Latvijā būs grūtāk,” uzskata S. Virts. Vislielākā platība ar soju – ap 180 ha – ir Saldus novada SIA “Pampāļi”, kur teju pusgadu varot nodrošināt piena govju ganāmpulku ar vajadzīgo proteīna daudzumu un kur šai kultūrai redz milzīgu perspektīvu.
Arī zinātnieki Stendē zināšanas par sojas audzēšanas iespējām Latvijā krāj neilgu laiku. Jaunākais pētījums sākts 2018. gadā projektā “Jaunas tehnoloģijas un ekonomiski pamatoti risinājumi vietējās lopbarības ražošanai cūkkopībā: ģenētiski nemodificētas sojas un jaunu vietējo lopbarības miežu šķirņu audzēšana Latvijā”, veidojot Eiropas inovāciju partnerības grupu ar 14 dažādu uzņēmumu, saimniecību un pētnieku pārstāvju dalību.
Projektā padziļināti vērtētas sojas audzēšanas un izmantošanas iespējas, veicot pētījumus gan izmēģinājumu laukos, gan ražošanas sējumos konvencionālās un bioloģiskās zemnieku saimniecībās dažādos Latvijas reģionos, kā arī veicot cūku barošanas pētījumus fermās.
Stendē veiktais pētījums ļāvis secināt, ka sojas audzēšanai Ziemeļkurzemē svarīgi izvēlēties šķirnes ar maksimāli īsu veģetācijas periodu, lai vismaz trīs ceturtdaļas pākšu būtu gatavas līdz pirmajām rudens salnām. Abās sezonās šādam nosacījumam atbilda Igaunijā izveidotā sojas šķirne ‘Laulema’, kas 2018. gadā nodrošināja ražu vidēji 0,99 t/ha un 2019. gadā – 1,98 t/ha. Agras salnas un nokrišņi apgrūtina ražas novākšanu septembra beigās oktobrī, kas, visticamāk, būs visbiežākais sojas novākšanas laiks Latvijā. Izvēloties šķirni, jāvērtē arī tās spēja nesaveldrēties, gaidot novākšanu. Svarīgi, lai pākstis neatvērtos, sēklas neizbirtu vai neinficētos ar mikotoksīnus rosinošām sēnēm. Tā kā sojas audzētājiem pieejams pavisam niecīgs herbicīdu piedāvājums, liela nozīme ir lauka tīrībai jau pirms sējas un spējai nezāles ierobežot ar mehāniskām metodēm. Riska faktoru daudz, bet soju izaudzēt Latvijā var, tikai jākrāj pieredze.
Linu, kaņepju un sojas audzēšanai pieejamie atbalsta pasākumi
Lauku attīstības atbalsta pasākumu ietvaros šo kultūru audzēšanai nav paredzēti specifiski atbalsti. Šīs kultūras līdzīgi kā citas varēs pieteikt atbalstam pasākumā “Bioloģiskā lauksaimniecība” – 97 eiro/ha.
Kaņepes ir atbalsttiesīgā kultūra agrovides pasākumā “Zaļās joslas”. Atbalsta maksājums ir 675–890 eiro/ha (zaļās joslas aizņemtā platība) atkarībā no zaļās joslas veida un atrašanās vietas.
Tiešie maksājumi par linu, kaņepju un sojas platībām no 2023. gada paredzēti šādi:
* ilgtspēju sekmējošais ienākumu pamatatbalsts (ISIP jeb esošais VPM), nodrošinot visiem lauksaimniekiem vienādu atbalsta likmi no 88 eiro/ha (2023. g.) līdz 95 eiro/ha (2027. g.) vai ISIP novados ar īpašiem apstākļiem – novados ar īsāku veģetācijas periodu un zemāku augsnes kvalitāti un novados, kas robežojas ar ES trešajām valstīm, nodrošinot 98 eiro/ha (2023. g.) līdz 105 eiro/ha (2027. g.);
* ilgtspēju sekmējošais pārdalošais ienākumu papildatbalsts (PM) – visām saimniecībām, par 3,01–30 ha maksājot 53 eiro/ha (2023. g.) līdz 61 eiro/ha (2027. g.) un par 30,01–100 ha maksājot ap 12 eiro/ha;
* saistītais ienākumu atbalsts par proteīnaugiem, tostarp linu platībām, plānotā likme ir 158 eiro/ha (2023. g.) līdz 173 eiro/ha (2027. g.);
* klimatiskās un vidiskās shēmas jeb ekoshēmas – atbalsts par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības prakses īstenošanu. Lauksaimnieks, kurš īstenos vairākas ekoshēmas, kopumā varēs saņemt lielāku atbalstu par hektāru:
– atbalstam par videi un klimatam labvēlīgu lauksaimniecības praksi plānotā likme ir 43 eiro/ha,
– saudzējošā lauksaimniecības prakse – plānotā likme 15 eiro/ha,
– slāpekļa un amonjaka emisiju un piesārņojumu mazinošas lauksaimniecības prakses (šķidrmēslu iestrāde un precīzā minerālmēslu un AAL izkliede) – plānotā likme 20–31 eiro/ha,
– agroekoloģijas prakses bioloģiskajās saimniecībās – plānotā likme 56 eiro/ha.
EKSPERTU VIEDOKĻI
Kaņepes ir lieliski piemērotas Latvijas apstākļiem
Arta Kronberga, Vides risinājumu institūta pētniece: Kaņepes Latvijā var audzēt gan konvencionālajos, gan bioloģiskajos laukos. Viena no lielākajām izmaksu pozīcijām kaņepju audzēšanā ir sēklu iegāde. Līdz šim tirgū bija pieejama tikai viena Somijā veidota šķirne sēklu audzēšanai. Nu šai šķirnei Latvijā parādījušās konkurentes. Latvija ir vienīgā valsts, kur vēl saglabājušās vietējās kaņepju šķirnes, kas ir ar samērā īsu stiebru un vairāk piemērotas tieši sēklu ieguvei. 2017. gadā ES Lauksaimniecības kultūraugu kopējā šķirņu katalogā iekļauta Eiropā pirmā saglabājamā šķirne ‘Adzelvieši’, kas nodrošina iespēju šo šķirni Latvijā audzēt un saņemt par to arī platību maksājumus. Šķirne līdz mūsdienām saglabāta, pateicoties Burtnieku puses Grīnbergu ģimenes saimniecībai “Adzelvieši”. 2019. gadā reģistrēta vēl viena saglabājamā šķirne – ‘Pūriņi’. Šīs šķirnes drīkst pavairot un audzēt tikai Latvijas teritorijā. 2021. gada pavasarī tika pabeigts darbs pie jaunas šķirnes ‘Loja’ izveidošanas, reģistrējot to Latvijas un Eiropas augu šķirņu katalogā. Selekcijas ceļā izveidotā šķirne uzņēmējiem paver plašākas iespējas, jo nav ierobežojumu nedz attiecībā uz saražojamā sēklas materiāla apjomu, nedz tirdzniecības un audzēšanas teritoriju. Tas dod iespēju tai kļūt arī par eksportpreci. Visos parametros ‘Loja’ sekmīgi konkurē ar visplašāk audzēto sēklu šķirni ‘Finola’, bet īpaši jāuzsver mūsu šķirnes pārākums attiecībā uz THC (tetrahidrokanabinola) daudzumu augos, kas ir ļoti mazs un stabils (izmēģinājumos tas variēja robežās 0,011–0,017%; atļautais maksimums 0,2%), un lielāku 1000 sēklu masu, kas ir pozitīvs rādītājs sēklu izmantošanai pārstrādei. 2023. gadā šķirnei ‘Loja’ būs pieejams pirmais C kategorijas sēklas materiāls. Jāuzsver, ka ‘Loja’ ir pirmā, kas tapusi tieši pēc uzņēmēju pasūtījuma.
Latvijai netipiskiem kultūraugiem arī ir perspektīvas
Sanita Zute, Dr. agr., Agrāro resursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece: Klimata pārmaiņu ietekmē mūsu reģions kļūst arvien draudzīgāks dažādiem iepriekš mazāk audzētiem kultūraugiem – sojai, saulespuķēm, amarantam u. c. Arī selekcionāri visā pasaulē strādā pie šķirņu īpašību uzlabošanas, skaidri apzinoties, ka klimata pārmaiņas liek aktīvajai lauksaimniecībai virzīties arvien vairāk ziemeļu virzienā.
Kā jaunās sugas iekļausies saimniecību praksē un cik plaši tās audzēsim, šobrīd atbildēt grūti. Jo svarīgi ir ne tikai izaudzēt, bet arī gudri izaudzēto realizēt, pārstrādāt. Latvijas apstākļos izaudzēto sojas pupu kvalitāte ir līdzvērtīga importētajām izejvielām, bet vienas tonnas audzēšanas izmaksas, protams, ir augstākas nekā Amerikas plantācijās. Tomēr šodienas situācijā būt pilnībā atkarīgiem tikai no globālo tirgu labvēlības arī nav nedz vienkārši, nedz droši. Tāpēc jau šobrīd redzam, ka pilna cikla saimniecības, kas audzē soju pašpatēriņam lopkopībā vai pārstrādā pārtikas gala produktos, saskata perspektīvu audzēšanā un meklē jaunus tehnoloģiskos risinājumus, lai audzēšana kļūtu vēl racionālāka un ienesīgāka. Ir vajadzīgs laiks, lai iemācītos audzēt un iegūt labu ražu, bet galvenais – jau sākumā apzināties, kādu vērtību pievienosim ražai, kā izmantosim izaudzēto. Kļūstot par sojas, saulespuķu u. c. īpašo sugu audzētājiem, nebūs pozitīva saimnieciskā rezultāta, ja plānosim vienkārši ražas pārdošanu, tāpat kā to darām ar kviešiem vai rapšu ražu.
