– Ko īsti jūsu izpratnē paredz publiskā partnerība ar Kultūras ministriju? 0
– Publiskajā telpā šis ir lielo biznesa plānu laiks. Tie nenoliedzami ļoti veicina interesi par Latvijas 20. gs. otrās puses mākslu un arī par šā brīža procesiem, izvirzot prasību pēc to dokumentācijas un ilgtermiņa projektiem. Tas ir tikai labi, ka projekti ir vairāki. Arī mums jāiekļaujas šajā procesā un patiesībā esam jau to darījuši sen, nodrošinot kolekcijas pieejamību. Esam gatavi sadarboties arī ar citu projektu īstenotājiem, tomēr mūsu stratēģija ir attīstīt savu privāto muzeju savās telpās.
– Uz ko šajā sadarbībā ir gatava Kultūras ministrija, kam ne reizi pārmests stratēģijas trūkums vizuālās mākslas un tās infrastruktūras attīstībai?
S. Voldiņš: – Valsts pretī sagaida ilgtermiņa skatījumu. Tieši par to pēdējos piecpadsmit gados nav bijis nekādas skaidrības. Vienīgais, kas dominējis, – klaji pretrunīgi apgalvojumi. Šo kolekciju visus piecpadsmit gadus pavada tāda kā apokaliptiska vīzija, no kuras netiekam ārā. Esam gatavi palīdzēt LMS akreditācijas procesā. Taču esam jau desmit gadus uz to aicinājuši.
I. Dobičins: – Ir ļoti dīvaini pārmest privātai organizācijai, ka tā nav uzturēta no valsts. Tikpat dīvains ir pārmetums par haotisko darbību, kā arī apgalvojums, ka darbi atrodas sliktos apstākļos… Biedrība pastāv, krājums ir savā vietā, tā pieejamība tiek veicināta, muzejs tiek attīstīts, es neredzu šeit vietu vārdam “haoss”.
I. Kalniņa: – Briesmīgi griežas ausīs uzstādījums par privātumu. Mēs vispirms esam sabiedriska nevalstiska organizācija.
I. Dobičins: – Ir jāatceļ šis sociāldemokrātiskais uzstādījums. Mēs ar valsti esam partneri.
I. Kalniņa: – Man tomēr nav pārliecības, ka ministrija apzinās, cik šausmīga situācija kopumā ir vizuālās mākslas pārraudzības jomā. Jo tajā ir tik daudz un dažādas organizācijas un dalībnieki un katram ir sava vīzija, savs ego un katrs grib aiz sevis atstāt savu muzeju. Lielākā sāpe ir tā, ka jautājumu par KM un LMS sadarbību nevar atrisināt atsevišķi, neskatot vizuālās mākslas lauku kopumā. Tur ir vajadzīga pilnīgi cita līmeņa pirmā saruna, kas balstās tajā, ka mēs visi zinām, kāda ir valsts stratēģija vizuālajā mākslā.
I. Burāne: – Pilnīgi piekrītu. Mūsu rūpes nav vienas privātas organizācijas rūpes, bet gan visas valsts mākslas kopaina un attīstības ceļi.
I. Kalniņa: – Un tajā mirklī arī vienai privātai organizācijai būs jāgrib iekļauties kopējā valsts līmeņa vizuālās mākslas stratēģijā.
I. Dobičins: – Primārais tomēr ir attīstīt un nostiprināt privāto biedrību, lai tā spētu tikt pati ar sevi galā. Tad jau varam runāt tālāk ar citiem.
S. Voldiņš: – Ministrijā ir veseli nozaru bloki, kas nav tikuši pietiekami atbalstīti – tas attiecas ne vien uz vizuālo mākslu, bet arī grāmatniecību, deju – un tās attīstījušās diezgan disharmoniski. Vizuālās mākslas stratēģiju izstrādā šīs nozares padome. Esmu redzējis pirmo uzmetumu, to bija uzdots pārstrādāt. Mēs esam gatavi atbalstīt, ja ir cilvēki, kas vēlētos šajā darbā iesaistīties.
I. Dobičins: – Vēlos pateikt “Latvijas Avīzes” un “Kultūrzīmju” lasītājiem, ka kolekcija ir pieejama un mēs viņus gaidām.
Aptauja
Kādam vajadzētu būt nākotnes scenārijam attiecībā uz LMS mākslas darbu kolekciju?
DŽEMMA SKULME, gleznotāja: “Mākslas darbu kolekcija ir Latvijas Mākslinieku savienības kopējs īpašums, un tikai visi tās biedri var izlemt, ko darīt. Atbalstu ideju, ka RTU ēkā varētu izveidot muzeju, kurā pakāpeniski rastos arī iespēja parādīt kaut daļu no LMS esošā krājuma. Visi darbi, kas atrodas šajā kolekcijā, ir vērtības, lai gan tie radīti citas valsts laikā. Vajadzētu, lai par mums saka – tā nu gan ir valsts! Tai ir māksla, kur vien pagriezies! Mēs slēpjam mākslu pūra lādēs.”
Gļebs Panteļejevs, tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors: “LMS kolekcijā atrodas ļoti spilgti darbi. Es, protams, vēlētos, lai šī kolekcija tiktu attiecīgi reprezentēta un netiktu izpārdota tirgū. Galvenais, lai šie darbi neaiziet bojā. Kolekcija ir LMS īpašums. Es ceru, ka viņiem ir kāda vīzija par nākotni. Ceru, ka Latvijā būs modernās mākslas muzejs, kurā organiski un viennozīmīgi varēs iekļauties arī LMS kolekcija. Protams, uz kāda pamata – tas jau būs cits jautājums.”
Jānis Anmanis, mākslinieks: “Vajadzētu vēl izdot lielu, kārtīgu grāmatu ar visiem darbiem, kas ir LMS kolekcijā. Būtu arī labi, ja Kultūras ministrija, piemēram, pateiktu, mums ir brīvas telpas, mēs jums tās atdosim, vai arī – mēs jums palīdzēsim apmaksāt īri un remontu.”
Sagatavojusi Vita Daukste
Uzziņa
Daļa LMS krājuma šobrīd brīvi apskatāma 2001. gadā izveidotajā LMS muzejā, kura ekspozīcijas apmeklētājiem pieejamas Rīgā, 11. novembra krastmalā 35 (3. stāvā, atvērts darba dienās no plkst. 12 līdz 17), Gaujas ielā 1 un 5, kā arī Zvārtavas pilī, Apes novadā, iepriekš piesakoties pa tālruni 26628302, ieejas maksa: ziedojumi.
Kas notiks tālāk
Līdz 2016. gada beigām jātiek pabeigtai LMS muzeja krājuma inventarizācijai.
Paredzams, ka par kolekcijas attīstības scenārijiem un sadarbības veidiem turpināsies sarunas LMS un KM starpā.
Pievienojoties viedoklim par LMS kolekcijas lielo kultūrvēsturisko un sabiedrisko nozīmību un uzskatot, ka sabiedrībai ir tiesības būt informētai un interesēties par tās situāciju, “KZ” arī turpmāk par to informēs savus lasītājus.
